Sistēma ir veidota tā, lai pensijas apmērs visos trīs līmeņos būtu atkarīgs no personas veiktajām iemaksām. Pensiju 1. līmenis darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa – sociāli apdrošināto personu veiktās iemaksas tiek novirzītas pašreizējo pensiju izmaksām, vienlaikus tās uzskaitot personas kontā “virtuāla” kapitāla veidā. Uz Pensiju 2. līmeni novirzītās iemaksas veido uzkrājumu “reālas” naudas veidā un tiek investētas finanšu un kapitāla tirgū, iegūstot kapitāla pieaugumu. Savukārt Pensiju 3. līmenis dod iespēju brīvprātīgi veidot privātu pensijas uzkrājumu.

Ieviešot pensiju sistēmu, ir radīti priekšnoteikumi, lai sistēma būtu ilgtspējīga, t. i., saglabātu stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām un demogrāfiskajām izmaiņām un nodrošinātu pensijas gan pašreizējiem, gan arī nākotnes pensionāriem. Sistēma savu stabilitāti ir apliecinājusi, spējot pārvarēt jau divas ekonomiskās krīzes. Turklāt sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai Latvija ir spējusi pieņemt arī vairākus būtiskus, bet tajā pašā laikā sabiedrībā nepopulārus lēmumus – par pensionēšanās vecuma un minimālā apdrošināšanas stāža paaugstināšanu.

Tomēr ne viss pensiju reformā iecerētais ir īstenojies. Pašlaik valstī nav izdevies pilnā apmērā realizēt Pensiju 1. līmeņa mērķi – nodrošināt, ka minimālās pensijas apmērs sasniedz 20 % no vidējās bruto algas valstī, tā mazinot pensionāru nabadzības risku. 2015. gadā 17 % pensionāru valsts vecuma pensijas apmērs bija mazāks par plānoto minimālās pensijas apmēru. Lai gan ir pieteiktas reformas pensiju palielināšanai, tomēr to nav iespējams īstenot pie pašreizējiem un tuvākajā laikā plānotajiem pensiju budžeta ieņēmumiem.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pensiju budžeta ieņēmumi nav pietiekami lielāku pensiju izmaksai, ir lielais personu skaits, kas iemaksas veic samazinātā apmērā vai neveic vispār (mikrouzņēmumos nodarbinātie, pašnodarbinātas personas, patentmaksas maksātāji u. c.). Revīzijā apkopotā informācija liecina, ka kopš 2011. gada šo personu skaitam ir tendence pieaugt.

Mazo iemaksu veicēji līdzvērtīgi nepiedalās solidaritātes principa īstenošanā – pensiju izmaksā šodienas pensionāriem, jo 2011. gadā vienas vidējās vecuma pensijas izmaksai bija nepieciešamas deviņu mazo iemaksu veicēju iemaksas, bet 2015 gadā – jau 11. Turklāt mazo iemaksu veicēji pietiekami neuzkrāj arī savu sociālo nodrošinājumu, it īpaši nākotnes pensijas kapitālu, tāpēc pārējiem iemaksu veicējiem nākotnē tiem būs jānodrošina minimālās pensijas izmaksa.

Revīzijā veiktās aplēses liecina, ka, saņemot vienādu atlīdzību, mikrouzņēmuma darbinieks piecos gados uzkrāj gandrīz trīs reizes mazāku vidējo pensijas kapitālu nekā vispārējā nodokļu režīmā strādājošais. Mazu iemaksu sekas ir arī mazi slimības, maternitātes, bezdarba un citi pabalsti. Piemēram, 2016. gadā kāda persona, slimojot piecus mēnešus, ir saņēmusi slimības pabalstu 3,55 euro. Tāpēc Valsts kontrole aicina meklēt risinājumus, lai panāktu mazo iemaksu veicēju līdzvērtīgu dalību ne tikai pensiju izmaksā šodienas pensionāriem, bet arī sava sociālā nodrošinājuma veidošanā.

Kopš reformas uzsākšanas ir izdevies sasniegt Pensiju 2. līmeņa mērķi – nepalielinot kopējo iemaksu likmi valsts vecuma pensijām, daļu iemaksu novirzīt finanšu un kapitāla tirgū un iegūt pensijas kapitāla palielinājumu. Tomēr, lai kapitāla pieaugums sasniegtu vēl labākus rezultātus, Valsts kontrole iesaka atkārtoti pārskatīt Pensiju 2. līmeņa līdzekļu pārvaldīšanas maksas aprēķināšanas kārtību. Lai segtu pārvaldīšanas izmaksas, pašlaik līdzekļu pārvaldītāji saņem fiksētu pārvaldīšanas maksas daļu 1 % apmērā no aktīvu vērtības neatkarīgi no faktiskajām pārvaldīšanas izmaksām. Tā kā ar katru gadu, dalībniekiem uzkrājot iemaksas, būtiski pieaug pārvaldāmo aktīvu vērtība, attiecīgi būtiski pieaug arī pārvaldītāju ieturēto līdzekļu apmērs. Saskaņā ar revidentu aplēsēm laikā no 2011. līdz 2015. gadam pārvaldītāju pastāvīgo izmaksu segšanai ieturēto līdzekļu apmērs ir gandrīz divkāršojies no 12 milj. līdz apmēram 22 milj. euro. Tāpēc Valsts kontrole aicina izvērtēt, vai pārvaldītāju izmaksas pieaug proporcionāli aktīvu vērtības pieaugumam, ja nepieciešams, pārskatot to aprēķināšanas kārtību.

Valsts kontrole aicina domāt arī par mērķtiecīgu pensiju budžeta rezerves jeb “drošības spilvena” veidošanu, lai nākotnē, palielinoties pensionāru īpatsvaram pret strādājošajiem, sistēma spētu saglabāt stabilitāti un nodrošināt pensiju izmaksu uzkrātajā un piešķirtajā apmērā. Šāda mehānisma izveide pensiju budžetu pasargātu arī no netālredzīgu lēmumu pieņemšanas, piemēram, esošo pakalpojumu palielināšanas vai jaunu pakalpojumu ieviešanas, nerēķinoties ar ilgtermiņa sekām.

Nozīmīgs aspekts Latvijas pensiju sistēmas ilgtspējai ir arī sabiedrības uzticēšanās tai. Šobrīd uzticēšanās ir zema, jo iedzīvotāji nav pārliecināti, ka nākotnes pensiju apmērs būs tiešā veidā atkarīgs no darba mūžā uzkrātā kapitāla. Arī publiski pieejamā informācija par pensiju sistēmas darbību nav pietiekama. Valsts kontrole norāda uz nepilnībām gan publiski pieejamajos pensiju kalkulatoros, gan citos informācijas avotos – informēšanā par uzkrāto pensijas kapitālu un tā izmantošanu un statistikā par pensiju apmēriem.

Revīzijā Valsts kontrole analizēja arī izdienas pensiju jomu un secināja, ka tā neatbilst Latvijas pensiju politikas būtībai.

Valsts kontrole revīzijā ir sniegusi 12 ieteikumus Labklājības ministrijai, kurus Labklājības ministrija pilnībā ir apņēmusies ieviest līdz 2020. gada beigām. Tā kā vairāki ieteikumi nav īstenojami bez Saeimas, Ministru prezidenta un finanšu ministra atbalsta, par revīzijas konstatējumiem Valsts kontrole informēs arī minētās amatpersonas un institūcijas, aicinot rast risinājumus revīzijā konstatēto nepilnību novēršanai.