Par to, ka otrajai L. Straujumas valdībai nebūs ilgs mūžs, Saeimas gaiteņos runāja jau nākamajā nedēļā pēc tās apstiprināšanas 2014. gada 5. novembrī. Kā piemērotākais laiks valdības maiņai tika piesaukta vasara – uzreiz pēc tam, kad koalīcijas partijas būs ievēlējušas jauno Valsts prezidentu un Latvija būs tikusi galā ar prezidentūru Eiropas Savienībā, raksta portāls NRA.lv.

Prezidents 3. jūnijā tika ievēlēts. Arī prezidentūra godam novadīta, taču pretēji daudzu prognozēm L. Straujumas valdība pat netika kārtīgi sašūpota. Tas runas par valdības krišanu nenoslāpēja – tika vien pagarināts tās derīguma termiņš. Proti, valdībai jāļauj pieņemt 2016. gada budžetu, un tad gan tā kritīs.

Tā arī notika. Runas par to, ka reitingus neatvairāmi zaudējošās Vienotības iekšienē rūgst aizvien lielāka neapmierinātība ar L. Straujumas kompromisiem piesātināto darba stilu, kas Vienotībai neļaujot realizēt savu politiku un tās rezultātus eksponēt sava vēlētāja vērtējumam, klīda jau sen. Tuvojoties budžeta pieņemšanai, baumas lēnām ieguva taustāmu formu, līdz Vienotības līdere publiski pauda neapmierinātību ar neizlēmīgo valdību, tās vadītāju un valdības izveidoto budžetu. Uz šī fona L. Straujuma partijas biedriem pasniedza vēl kārtīgu pārsteigumu – nekonsultējoties ar Vienotību, lūdza pašas partiju pārstāvošā satiksmes ministra Anrija Matīsa demisiju, savas nestabilās pozīcijas padarot vēl grīļīgākas.

Ar iepriekš jau paredzamiem koalīcijas partiju strīdiņiem par to, kam nauda nepieciešamāka vairāk – pensionāriem, jaunajām ģimenēm vai aizsardzībai –, budžetu Saeima 30. novembrī pieņēma. Fakts, ka 5. decembrī ir paredzēts Vienotības kongress, tikai vairoja pārliecību, ka L. Straujuma izmantos šo iespēju, lai atkāptos no premjerministra amata pati, nevis radītu labvēlīgu augsni viņas atstādināšanai ar pašas pārstāvētās partijas rokām.

Šīs prognozes gan nepiepildījās. Vienotības spice un pati L. Straujuma nebija vēlējusies bojāt kongresu ar tik skaļiem paziņojumiem ierindas biedru priekšā. Bet valdības krišana bija jau akmenī iecirsta. «Vai tad te ir kas glābjams,» atbildot uz Neatkarīgās jautājumu par iespējamo valdības saglābšanu, teica L. Straujuma. Izrādījās, ka jau tajā brīdī bija zināma diena, kad premjere paziņos par demisiju. Tam saskaņā ar nerakstītu vienošanos vajadzēja būt 9. decembrim. Premjere šo vienošanos neievēroja un partijas biedriem sagādāja vēl vienu pārsteigumu, par savu demisiju paziņojot sev tīkamā dienā – pirmajā darba dienā pēc partijas kongresa.

Ar to tika dots starts cīņai par jaunās valdības vadītāju, kurā kā spēcīgākais kandidāts minēta S. Āboltiņa. Tomēr koalīcijas partneri gandrīz momentā nāca klajā ar ultimātu, ka viņas vadīta valdība nav iespējama. Premjerministra amatu gan nekāro ne Nacionālā apvienība, ne Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), taču pagaidām neviens no politiskajiem spēkiem nevēlas atklāt savas kārtis un līdz otrdienas pēcpusdienai nebija nācis klajā ar savu kandidātu. Viss liecina, ka Vienotības partneri ļoti labprāt valdības stūri atstāj tās rokās, ja vien pie varas nenonāk S. Āboltiņa.

Korekcijas šodien var ieviest Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kura aicinājumu savus kandidātus nosaukt līdz gada beigām partijas pagaidām nav ņēmušas vērā. Vienotības līderi tikmēr sola, ka valdības veidošanas process būs ilgs un dažādus pārsteigumus nesošs.

Prezidenta vēlēšanu process, savukārt ar lielu intrigu lepoties nevarēja. Jau ilgi pirms vēlēšanām bija skaidrs, ka šis godpilnais amats tiks Zaļo un zemnieku savienībai.

To noteica koalīcijas sadalītie valsts augstākie amati. Ja Vienotībai bija Ministru prezidenta portfelis, bet Nacionālajai apvienībai Saeimas priekšsēdētāja amats, tad, kādai no šīm partijām dodot otru no trim valsts augstākajiem amatiem, tiktu iedragāts politiskais līdzsvars, kas jau tā krišanu gaidošajai valdībai ES prezidentūras pēdējā mēnesī nekā laba nesolītu.

Nebija vien zināms, kurš no šī politiskā spēka gūs nepieciešamo atbalstu ne tikai koalīcijā, bet arī savā partijā. Tā laika aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis gan ļoti vēlējās ieņemt šo amatu, taču tam iebilda viena no ZZS ietekmīgākajām personām – Aivars Lembergs. Tomēr arī šis šķērslis tika pārvarēts, un R. Vējoņa kandidatūra, Vienotības atbalstīta, tika izvirzīta.

Iespējams, aizkulišu pelēkie kandidāti bija cerējuši, ka R. Vējoni Saeimas balsojumā neapstiprinās un būs nepieciešamas jaunas vēlēšanas, kurās uzvarēs pavisam cits kandidāts, taču šo hipotētisko scenāriju izjauca aizklātais balsojums.

R. Vējonis gan izturēja četras balsošanas kārtas un palika pēdējais kandidāts, kuram Saeimas frakciju publiski apsolīto balsu nepietika, jo Nacionālā apvienība bija solījusies, ka šo kandidātu neatbalstīs. Tomēr pārtraukumā pirms piektā balsojuma ZZS spēja mobilizēt opozīcijas partijas. Un jaunais Valsts prezidents tika ievēlēts ar 55 balsīm par un 42 pret. Noslēpumā tīts paliek vien jautājums, kurš opozicionārs tomēr pārkāpa savas frakcijas disciplīnu.