«Ejiet ārā! Man darbiniekiem jādara zināms slepens dokuments, un jūs
nedrīkstat būt klāt, nedrīkstat!» nervozi stumdams žurnālistu uz durvju
pusi, vienā laidā atkārto Ilgonis Leišavnieks, valsts sociālās aprūpes
centra (VSAC) Zemgale direktors.
Darbinieki, kas sanākuši uz sapulci, lai noklausītos skaidrojumus par to, kāpēc tiek likvidēta VSAC filiāle Kauguri, skaļi protestē: žurnāliste esot vienīgā, kas viņus aizstāv! Leišavnieks tomēr nepiekāpjas: viņš žurnālistu klātbūtnē nedrīkstot runāt. Tikai tad, kad piezvanu labklājības ministram Uldim Augulim, Leišavnieks pieklust: izrādās, no žurnālistiem nekas nav slēpjams. Bet paguģoties gan vēl vajag: «A kā es varu zināt, ka jūs Augulim zvanījāt?!»
Kā pielaikot argumentus?
Iepriekšējā darbinieku sapulce, kurā Ilgonis Leišavnieks vārgi mēģināja pārliecināt Kauguru darbiniekus par filiāles slēgšanas nepieciešamību, notika 2013. gada jūlijā. Tad filiāles vadītāja Dzintra Mihailova izpelnījās Leišavnieka rakstiskus pārmetumus par publisku Zemgales direktora darbības apšaubīšanu un mediju iesaistīšanu Labklājības ministrijas (LM) un filiāles konfliktā. Šoreiz Leišavnieks gražojās tikai telefoniski. Taču lietas būtību tas nemaina: viņš kā krietns klerks bija un ir gatavs nevis aizstāvēt savus darbiniekus (Kauguros to ir 36), kuriem, filiāli slēdzot, draud bezdarbs, bet gan «precīzi juridiski izpildīt visus nosacījumus, lai atlaišana būtu likumīga». Tas skanēja ciniski un ierēdnieciski patiesi.
Filiālē Kauguri pastāvīgi dzīvo 67 klienti – cilvēki ar dažādas pakāpes psihiskajiem traucējumiem. Pirms pieciem gadiem klienti tur sāka mitināties, jo nule bija veikts kvalitatīvs remonts, lai telpas piemērotu sociālās aprūpes vajadzībām. Kā stāstīja Dzintra Mihailova, remontā toreiz tika ieguldīti ap 200 000 latu, un tāmi apstiprinājusi Labklājības ministrija. Tagad šo filiāli grasās likvidēt. Maz ticams, ka LM pirms pieciem gadiem nespēja skatīties tālāk par savu degunu. Tagad, kad ministra amatā ir Uldis Augulis (ZZS), iespējams, viņš varētu saprast to, kas patiesībā notiek ar šīs filiāles slēgšanu, ko savulaik iesāka Ilze Viņķele (Vienotība). Ar piebildi: ja vien tagadējais ministrs tiek informēts objektīvi. Taču izskatās, ka tā tas nenotiek gan.
Situācija šobrīd ir tāda: VSAC Rīga filiālē Ezerkrasti ir atklāts jauns korpuss, kas nu ir jāaizpilda ar 180 klientiem, jo citādi «būs jāatdod ERAB naudas, kas mērāmas miljonos», – kā izteicās kāds anonīms, bet kompetents šā notikuma vērotājs. Tāpēc steigšus, pielaikojot vismurgainākos argumentus, jālikvidē vismaz divas VSAC filiāles – Kauguri un Rauna, lai ar to klientiem varētu aizpildīt Ezerkrastus. Bet vismurgainākie argumenti, kā zināms, parasti ir arī visiedarbīgākie.
Solījuma nebija
Taču sāksim ar oficiāli iegūtajiem argumentiem. Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme skaidroja filiāles Kauguri slēgšanas iemeslus šādi: «Kad sāka būvēt Ezerkrastu jauno korpusu, bija skaidrs, ka tur dzīvos cilvēki, kas mitinājušies nepiemērotos apstākļos. Kauguru ēku pielāgoja filiāles vajadzībām 2010. gadā. Tad, kad es tur biju, viss smaržoja pēc krāsas, bet mēs sapratām, ka tajā brīdī tā ir izeja. Šobrīd saprotu, ka tā nav izeja. Cilvēkiem ar tik smagiem psihiskajiem traucējumiem jādzīvo vietā, kur notiek sociālā rehabilitācija, bet Kauguri bez renovācijas to nevar nodrošināt. Tad tur jāuztaisa vieta, kur šiem cilvēkiem būt kopā, jāuztaisa virtuve, bet tas maksā miljonus. No 1. maija mums būs centrs, kur tas viss ir, tāpēc klientiem jāpāriet uz Ezerkrastiem. Kauguru ēkā var iekārtot sociālo māju vai grupu dzīvokļus, ceru, ka mums izdosies vienoties ar Jūrmalas domi. Neredzu, ka filiāli Kauguri varētu pielāgot prasībām, kādas ir šobrīd.»
Valsts sekretāre filiālē Kauguri pēdējoreiz ir bijusi 2010. gadā, tāpēc acīmredzot viņai nav iespēju objektīvi spriest par filiālē notiekošo. Taču pašas acīm ielūkoties filiālē – tādu solījumu nesagaidīju. Toties Ieva Jaunzeme izteica gatavību tiesāties ar atlaistajiem Kauguru darbiniekiem, ja līdz tam nonāks.
Varbūt likvidēt ministriju?
Ilgonis Leišavnieks sapulcē optimistiski pasniedza skaitli – jaunatvērtajā korpusā tiekot piedāvātas 104 darba vietas, un visiem, kas patlaban strādā Kauguros, ir iespēja strādāt Ezerkrastos, kas atrodas Rīgas viņā nostūrī, Berģos. «Ir vakance vecākajai māsai Lielbērzē, pie Dobeles,» kā bonusu laipni pasniedza Leišavnieks. Tikai priekšnieks aizmirsa piebilst, ka, ar sabiedrisko transportu braucot no Jūrmalas Kauguriem (lielākā daļa darbinieku dzīvo Kauguros, Slokā, Tukumā, kā arī aiz Tukuma), biļetēs izkusīs vairāk nekā puse no algas, ja no filiāles Kauguri izmestie darbinieki saprāta mulsuma brīdī piekristu strādāt Ezerkrastos: sociālā aprūpētāja alga ir 396 eiro «uz papīra».
Tomēr galvenais jautājums bija par to, kāpēc paredzēts slēgt tieši filiāli Kauguri, kurai 2013. gadā veiktajā Veselības inspekcijas pārbaudē konstatēts, ka «objekts atbilst kontroles aktā vērtēto normatīvo aktu prasībām»? No 49 kontrolējamām pozīcijām, kuras vairāku stundu garumā rūpīgi pārbaudīja inspekcija, līdz visaugstākajai kvalitātei neaizvilka tikai viena, kas turklāt, kā izrādījās, «būtiski neietekmē izmitināšanai paredzēto optimālo vidi». Arī filiāles vadītājas Dzintras Mihailovas darbs ieguva visaugstāko vērtējumu.
Valsts sekretāre gan izteicās, ka «par Veselības inspekciju vairs nav runas», jo izrādās, ka uzmanība ir jāpievērš nevalstisko organizāciju teiktajam, kas esot aizrādījušas par nepietiekamu sociālo rehabilitāciju. «Nevalstiskie braukā pa filiālēm, vērtē,» teic Ieva Jaunzeme, «un manu viedokli veido ne tikai šīs organizācijas, es esmu finansiste, un man ir jāsabalansē efektivitāte un pakalpojums.» Varbūt visefektīvāk būtu likvidēt valstiskos veidojumus, ieskaitot ministriju, – lai strādā nevalstiskie?
Iespējams, privāts kumoss
Ja neņemam vērā «nevalstiskos vērtētājus», kādā veidā ministrijas ierēdņi par vienu no filiāles Kauguri slēgšanas iemesliem var nosaukt telpu neatbilstību noteiktajām higiēnas prasībām? Kā iespējams apgalvot, ka telpas nav piemērotas klientu vajadzībām sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanai, ja viss ir tieši otrādi, un to atzīst arī Veselības inspekcija? Izskatās, ka ministrijas «argumenti» ir tukša muldēšana.
Vēl lielus mīnusus veidojot apkure un ēdināšana. Taču Jūrmalas un, piemēram, Rīgas apkures tarifi diez ko neatšķiras. Savukārt ēdināšanas «lielos izdevumus» veidojot tas, ka filiāle iepērk ārpakalpojumu. Bet, cik zināms, veselības un sociālās aprūpes centrs Sloka, kur tiek gatavots ēdiens, nekādus lašus un ikrus Kauguriem nepiedāvā. Savukārt, lai iekārtotu visām prasībām atbilstošu virtuvi filiālē Kauguri, nāktos ieguldīt ļoti lielu naudu, kas diez vai atmaksātos tuvākajās desmitgadēs. «Bet Kauguru dārdzību es minu kā pēdējo argumentu,» steidz paskaidrot Jaunzeme.
Tad kāds ir patiesais slēgšanas iemesls, ja neskaita ERAB projektu, ko varētu aizpildīt arī ar citu filiāļu klientiem, kuri nereti mitinās saspiestos apstākļos, vai ar garā rindā gaidošajiem garīgo kaišu sirdzējiem, kuriem nav atradusies vieta nevienā no Latvijā esošajām sociālās aprūpes centru filiālēm? Un kam pēc klientu izmitināšanas piederēs renovētā ēka Kauguros? «To tiek piedāvāts nodot Nekustamajiem īpašumiem,» vientiesīgi izpļāpājās Leišavnieks, acīmredzot domādams valsts akciju sabiedrību Valsts nekustamie īpašumi.
Tiešām, kam gan citam? Šī akciju sabiedrība tad varēs vai nu iznomāt, vai pārdot šo sakopto, sociālajai aprūpei izcili piemēroto ēku. Kāpēc gan labiem cilvēkiem tur neiekārtot kādu privātu pansionātu, kas šajos laikos varētu finansiāli rullēt? Arī zemes gabals, uz kura atrodas filiāle Kauguri, teorētiski izcili savienojas ar blakus esošo privāto nogabalu, kā arī ar garāžu kooperatīvu, kas «pilnīgi nevietā» iekārtojies starp filiāli un tuvējo mežu. Kumoss privātā biznesa attīstībai patiešām jauks un perspektīvs.
Labāk – mazākā koncentrācijā
Filiāles Kauguri klientiem tā būs milzīga trauma – pārvešana uz svešu vietu. Viņu psihiskais stāvoklis neapšaubāmi pasliktināsies, jo Kauguros bija pierasts, tās bija šo cilvēku mājas – citu viņiem nav. Katrā ziņā vismaz pagaidām nebija neviena iesnieguma no klientiem, kas liecinātu par piekrišanu pārcelties uz Ezerkrastiem.
Taču, izrādās, arī stāsti par klientu pārvietošanu uz Ezerkrastu jauno korpusu ir meli: tur tiks ievietoti tikai 1. un 2. līmeņa klienti, proti, tādi, kuri pēc noteikta rehabilitācijas laika var atgriezties normālajā dzīvē. Tādu Kauguros ir tikai 20, taču arī viņu skaits var samazināties. Pārējie – 47 cilvēki – ir 3. un 4. līmeņa klienti, kuriem ir smagi un vidēji smagi psihiskie traucējumi. Un viņiem nespīd nekāds jaunais korpuss, bet gan tas pats vecais, kas nopietnu remontu nav redzējis pēdējos četrdesmit gadus. Tajā nebūs tik izcilu apstākļu, kādi bija filiālē Kauguri, kur istabiņās dzīvoja pa diviem cilvēkiem, un katrā šādā dzīvoklītī bija vannasistaba un tualete. No šiem «nepiemērotajiem apstākļiem», no neliela, mājīga pansionāta klientus kā tādus ķieģeļus gatavojas pārvietot faktiski uz slēgta tipa iestādi, uz milzīgu un bezpersonisku kombinātu, kurā mitināsies ap 540 klientu. Ar šo situāciju lielā nemierā ir arī klientu radinieki.
«Mūsu filiālē klienti pamazām atvērās, kļuva drošāki, saprātīgāki, viņi jau sāka iet uz veikaliem un pasākumiem, protams, kopā ar kādu no darbiniekiem. Katrā ziņā no tramīgām būtnēm viņi pārvērtās cilvēkos, kuri spēj iziet sabiedrībā, neapdraudot ne sevi, ne apkārtējos. Bet tas ir panākts ļoti ilga un rūpīga darba rezultātā,» tā Dace Rožāne, filiāles Kauguri nodaļas vadītāja. Filiāles darbinieku labās iestrādnes izkūpēs skurstenī, jo tāds individuālais sociālās rehabilitācijas darbs, kāds tas bija Kauguros, diez vai būs iespējams Ezerkrastos masveidā – ar simtiem klientu, jo ikviens speciālists zinās teikt, ka cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem labāk dzīvot mazākā koncentrācijā.
Pagarināt atmiņu
Kārtējo reizi mūsu valstī cilvēks ir nekas. Ne veselais, ne slimais. Ir tikai kaut kādas miglainas intereses, norādes «no augšas», ERAB miljoni, kas cilvēkus padara par ķīlniekiem. Filiāles Kauguri slēgšanai nav neviena sakarīga pamatojuma. Ja kāds no Labklājības ministrijas vēlētos risināt Kauguru mākslīgi uzpūsto problēmu, to varētu atrisināt bez pūlēm. Taču to neviens nevēlas.
Ko atliek darīt šajā ciniskajā nelietībā iesaistītajiem? Ir iespēja tiesāties. Var arī braukt uz Angliju sēnes lasīt. Kartējais «veiksmes stāsts» būs beidzies ar kārtējo kritienu. Iespējams, cilvēkiem atmiņa vairs nebūs tik īsa, un nākamajās vēlēšanās viņi atcerēsies tos, kas viņus izmeta no darba. Ja vien, protams, nenotiks brīnums: ierēdņi un politiķi pēkšņi sajutīs pamostamies sirdsapziņu.
Rādīt reklāmu
