Vienotības līderes Solvitas Āboltiņas nozīmi valsts politikā noliegt nav
iespējams, taču partijai vēl ilgi būs jācīnās, lai atgūtu iepriekšējo
vēlētāju atbalstu, kurš cietis, iemānot neievēlēto vadoni Saeimā.
Viedokļi var būt dažādi, taču grūti noliegt, ka līdzīgi katram ceturtajam gadam (ja neskaita Zatlera lēmumu Nr. 2) arī aizvadāmajā svarīgākais, mūsu dzīvi nākamos gadus noteicošais notikums bija 12. Saeimas vēlēšanas. Šogad tās vēlreiz apliecināja – cilvēki joprojām ir gatavi uzticēties sadzīvisku pestīšanu sološām mesijām, jokaiņiem, kas paņem vēlētāju ar 21. gadsimtam piedienīgām metodēm, un sistēma ir neiedragājama, ja vien pareizajai partijai ir cilvēks, kura dēļ uz varas altāra var likt demokrātiju, raksta
NRA.lv.
Protams, Saeimas vēlēšanas nebūt nebija vienīgais sabiedrību uzrunājušais aizvadītā gada politiskais notikums. Tāds bija arī Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Tajās, sekojot pasaules tendencēm, piedalījās nepilna trešdaļa balsstiesīgo. Par spīti Krievijas draudošajai uzvedībai, kuru veikli izmantoja valdošo partiju polittehnologi, nepiedienīgi zemi aktivitātes rādītāji tika sasniegti arī Saeimas vēlēšanās – tajās piedalījās tikai 58,85% pilsoņu.
Zūd robežas
Tomēr, neraugoties uz zemo aktivitāti, šīs vēlēšanas ir vērā ņemamas tieši politisko partiju ideoloģiju saplūšanas dēļ. Proti, jau 2013. gada pašvaldību vēlēšanās politologi norādīja, ka par labēji centriskajām partijām sevi dēvējošās Vienotība un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) aizvien vairāk nosliecas Nacionālās apvienības pārstāvētā politiskā spektra sektorā.
Krievijas agresija Ukrainā šo politisko difūziju tikai aktivizēja, un pirms vēlēšanām Nacionālajai apvienībai tik pierastajam meldiņam krievi nāk! pievienojās arī pārējās ilgstoši pie varas vai cieši tai klāt esošās partijas.
Un veiksmīgi – sabiedrība gandrīz vienmēr ir gatava reaģēt uz aktīvi tiražētiem draudiem par kāda agresiju (šoreiz pamatoti). Lielā kaimiņa uzvedības ietekmi uz vēlēšanu rezultātiem noliegt nespēj pat tā paša kaimiņa sadarbības partnere Saskaņa, kura vēlēšanās zaudēja septiņus mandātus. Pat tās līderis Nils Ušakovs partijas kongresā bija spiests atzīt, ka tieši Ukrainas krīze bijusi šīs neveiksmes pamatā.
Šajā kontekstā interesants ir fakts, ka lielākā uzvarētāja vēlēšanās bija ZZS, nevis jau izsenis Krievijas draudus piesaucošā Nacionālā apvienība vai pie varas esošā un nacionāļu saukļus pārņēmusī Vienotība. Politikas nianšu pārzinātāji prāto, ka zaļzemniekiem palīdzējusi viņu neiedragājamā pašapziņa, kas, neraugoties uz sabiedrības un politisko konkurentu kritiku, vienmēr palikusi granītcieta. Sak, «apzināmies draudus, taču nelaimes piesaucēju paustie scenāriji ir pārāk baisi, lai par tiem balsotu».
Atgriežas mesijas
Šajā gadā tika izklīdināta arī bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera iniciēto Saeimas ārkārtas vēlēšanu viestā cerība, ka sabiedrība ir gatava koncentrēt savu uzmanību un dāvāt uzticību jau esošajiem politiskajiem spēkiem, nevis mētāties no viena mesijas uz citu.
Pat Krievijas piesaukšana nespēja mobilizēt elektorātu tik ļoti, lai Saeimā iekļūtu tikai ierastie politiskie spēki. Ilgi politiskajā nomalē sēdošā Inguna Sudraba ar savu ezoterisko No sirds Latvijai un aktiera Artura Kaimiņa lokomotivētā Latvijas Reģionu apvienība, par spīti līdz šim valdošo partiju centieniem un politologu prognozēm, tomēr spēja atrast savus vēlētājus.
Bijušās valsts kontrolieres I. Sudrabas iekļūšana Saeimā vēl tika uzmanīgi prognozēta viņas pareizās pagātnes dēļ, kas visnotaļ atbilst mesijas tēlam, kuru iepriekš veiksmīgi ekspluatēja gan Andris Šķēle, gan rīkojuma Nr. 2 autors V. Zatlers, bet A. Kaimiņa jaudas potenciālu paredzēja vien retais.
Tieši viņš spēja uzrunāt politiski inerto sabiedrības daļu, kurai līdz šim šķita, ka tā savu ikdienu ar vēlēšanu palīdzību nespēj ietekmēt. Izrādījās, ka šai sabiedrības daļai nepieciešams apšaubāmas kvalitātes balagāns á la politiskās aizkulises. Tiesa, nenoliedzams ir fakts, ka viņš spējis ieinteresēt inerto sabiedrības daļu par politiskajām norisēm. Un tas nav maz. Atliek vien cerēt, ka šī daļa, evolucionējot līdz ar savu idejisko līderi, ar laiku spēs atšķirt pelavas no graudiem.
Demokrātija?
Vienotība, kas vēl nesen neierastā manierē centās aizvilināt Nacionālās apvienības elektorātu, savu nepanāca – ne ieguva vērā ņemamu ietekmi starp centriski labējiem spēkiem, ne saglabāja savu līderu popularitāti elektorāta acīs. Taču vēlētāji, aktīvi svītrojot nemīlēto Vienotības līderi Solvitu Āboltiņu, neņēma vērā, ka šī partija ir teju precīzāk noregulētais politiskais mehānisms, kas pareizos zobratiņus un zobratus tik vienkārši nenomainīs ar jauniem un vēl nepārbaudītiem.
Proti, Vienotībai nevajadzēja pat mēnesi, lai asimilēto, bet nepieredzējušo Jāni Junkuru pārliecinātu, ka viņa vieta nav Saeimā, tā vairāk piedien vēlētāju uzticību zaudējušajai Solvitai Āboltiņai. J. Junkurs mandātu nolika, S. Āboltiņa paņēma – par spīti demokrātijā tik augstu vērtētajai vēlētāju gribai. Kādas tam būs sekas? Visticamāk nekādas, jo elektorāta atmiņa nesniedzas pat līdz trim gadiem. Kā saka kāds politikas nianšu pārzinātāju klasiķis – par šīm niansēm uztraucas tikai politologi, žurnālisti un niecīga vēlēšanu rezultātus neietekmējoša sabiedrības daļa.
Rādīt reklāmu
