«Esam palicis krietns kodols, kas domā, ka latviešu tautai ir jādzīvo un
jāizdzīvo. Domāju, tas notiks, jo esam piedzīvojuši vēl grūtākus
laikus, un tas mūs mudina darīt kaut ko latviešu bērnu labā, jo viņi ir
vienīgā drošā garantija mūsu tautas nākotnei,» saka valmierietis,
Amerikas Latviešu apvienības valdes loceklis un ASV pilsonis Ēriks
Krūmiņš.
Apvienības un Bērnu fonda sadarbības ietvaros nesen tika pasniegtas stipendijas 11 maznodrošinātām daudzbērnu ģimenēm, 16 studentiem no daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem un 1 smagi slimam bērnam. Kolēģi viņu sauc par šī projekta sirdi un dvēseli, jo Ērikam Krūmiņam ir vislielākais nopelns tajā, ka ik gadu vairāki Latvijas iedzīvotāji saņem tik nepieciešamo palīdzību. Viņš ir pārliecināts, ka situāciju iespējams mainīt un pamazām tas notiek, minot, ka mums būtu jāuzlūko labais Igaunijas piemērs, kur šīs situācija ir atrisināta daudz labāk.
Stipendijas tiek pasniegtas 20 gadu garumā, un par iemeslu, kas mudina ASV dzīvojošo latvietim palīdzēt visu šo gadu garumā cilvēkiem, kam tas nepieciešams, viņš sauc: «Ir dziesma – tie, kas aiziet tālu pasaulē, dzimto zemi viskarstāk iemīlē. Esam palicis krietns kodols, kas domā, ka latviešu tautai ir jādzīvo un jāizdzīvo. Domāju, tas notiks, jo esam piedzīvojuši vēl grūtākus laikus, un tas mūs mudina darīt kaut ko latviešu bērnu labā, jo viņi ir vienīgā drošā garantija mūsu tautas nākotnei.»
Ēriks Krūmiņš atzīmē, ka Latvijā joprojām ir negatīvs demogrāfiskais stāvoklis, ik gadu Latvijā nomirst vairāk cilvēku nekā piedzimst. «Igauņi to ir atrisinājuši un ir tikpat bagāti un nabagi kā latvieši; arī viņus okupēja Padomju Savienība, bet ir panākuši trīs reizes lielāku pabalstu izsniegšanu ģimenēm nekā šeit. Esmu runājis par šo tematu ar manu labu draugu Ilmāru Mežu, kas ir Nākotnes fonda vadītājs. Arī viņš šobrīd ir optimistiski noskaņojies, jo redz, ka kaut kas tiek darīts. Ceru, reiz sasniegsim Igaunijas līmeni un tad mūsu izdzīvošana būs puslīdz droša,» viņš ir pārliecināts.
Ēriks Krūmiņš dzīvo ASV, tomēr dzimis un bērnību pavadījis Latvijā, Valmierā, un, kā pats saka, nāk no Gaujas krastiem. «Tur diemžēl varēju pavadīt tikai pirmos deviņus savas dzīves gadus, jo piedzimu Latvijas pirmās neatkarības beigu posmā,» viņš teic un stāsta, ka viņam bija deviņi gadi, kad austrumos jau dunēja lielgabali. «Kara ugunīs mēs Rīgā iekāpām kuģī, lai dotos uz Vāciju – tas bija vienīgais ceļš, ko tolaik lielākā daļa Latvijas tautas varēja izmantot,» viņš dalās atmiņās, minot, ka arī dzīve Vācijā tolaik nav sagādājusi prieku, ņemot vērā sarežģītos apstākļus. Pēc kara Ēriks Krūmiņš un daudzi citi latvieši palika Vācijā. «Rietumu valstīs nevarēja saprast, kādēļ nebraucam atpakaļ uz Latviju, bet bijām dzirdējuši, ka daudzi, kas atgriežas, taisnā ceļā tiek nosūtīti uz Sibīriju, un tāds ceļš bija paredzēts arī mūsu ģimenei. Mans tēvs bija virsnieks pirmās neatkarīgās Latvijas armijā, dienēja Valmierā. Manas dzīves pirmie pieci gadi pagāja Kauguru muižā, kur mitinājās puse no Daugavpils kājnieku pulka; otra puse bija Cēsīs. Kad četrdesmitajā gadā ienāca mūsu austrumu kaimiņš, mums bija jāizvācas no Kauguru muižas, lai dotos uz vecāku mājām Valmierā.» Vēlāk no Vācijas Ēriks Krūmiņš devās uz ASV, Austrāliju un Angliju, jo neredzēja cerības, ka Latvija drīzumā atgūs neatkarību. Viņš saka: «Austrumu kaimiņš ar draudiem tagad uzmācas Ukrainai, Polijai, arī Baltijas valstīm. Ceram, ka NATO un Eiropas Savienības dēļ Latvija ir drošībā un vēsturē notikušais vairs nekad neatkārtosies.».
Rādīt reklāmu
