Čekas maisu izpētes komisija darbu ar pilniem apgriezieniem vēl nav
sākusi, šonedēļ tiek gaidīti priekšlikumi par komisijas mērķiem,
uzdevumiem un darba apjomu. Sabiedrībai vismaz pašlaik tiek solīts, ka
bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumenti jeb čekas maisu saturs
beidzot būs publiski pieejami. Ar piebildi – pēc vairākiem gadiem.
Atklāts paliek jautājums par finansējuma piešķiršanu šā darba veikšanai.
Protams, vēl nav arī zināms, vai zinātnieku un pētnieku darba rezultāts
būs grāmatas un publikācijas un kādi būs secinājumi.
Saeimā galīgajā lasījumā pieņemtie grozījumi likumā Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu nosaka: pirms čekas maisos esošo dokumentu publiskošanas jāveic to zinātniskā izpēte – līdz 2018. gada 31. maijam, bet speciāla starpnozaru komisija jāizveido līdz 2015. gada 1. janvārim. Tiek lēsts, ka tās darbam uz trim gadiem varētu atvēlēt 250 000 eiro. «Daudz nav,» saka vēsturnieks Kārlis Kangeris. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis Armands Plāte vakar
NRA.lv teica, ka finansējums tiks pieprasīts jauno politikas iniciatīvu pasākumu ietvaros. Ja līdzekļus piešķirs, komisija darbu varēs sākt no 1. janvāra, bet nav zināms, vai prasīto finansējumu būs iespējams saņemt pilnībā vai tikai daļēji.
K. Kangeris, Vēstures institūta pētnieks un vēstures doktors, kurš ticis nosaukts par čekas maisu izpētes komisijas vadītāju, atzīst, ka šo darbu vajadzēja sākt pirms 20 gadiem. Viņš pieļauj, ka neko dramatisku atrast nevarēs, tagad komisija vien sagatavos čekas maisus to atvēršanai. Tāpat uzskata vēsturnieks Inesis Feldmanis, kurš šajā komisijā gan nestrādās. «Var jau būt, ka to informāciju var apkopot un izmantot zinātniskiem mērķiem, bet informācija ir fragmentāra, nav zināms, pēc kādiem principiem kartītes veidotas un kādam nolūkam,» viņš piesardzīgi vērtē. Vēsturnieks, gatavojot grāmatu par Latvijas izlūkdienestu vēsturi, arhīvos izpētījis, piemēram, politpārvaldes aģentu ziņojumus, un tie saturējuši «baumas un blēņas». Viņš pieļauj, ka līdzīga varētu būt arī VDK informatoru sniegtā sākotnējā informācija. Tas, kas notiek pašlaik ar čekas maisiem, «acīmredzot tiek darīts politiskos nolūkos».
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers iepriekš televīzijā sacīja, ka uzzināt precīzus ziņotāju uzvārdus, piemēram, par konkrētas personas vectēvu, diezin vai būšot iespējams. VDK informatoru kartītes neesot pilnīgas, tās aizpildītas, arī cilvēkam to nezinot. Savukārt čekas maisu publiskošanas atbalstītāji norāda, ka politiski represētajiem būs tiesības saņemt informāciju par konkrētiem VDK darbiniekiem, kuri bija iesaistīti represijās pret viņiem. Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons (viņš tiek virzīts starpresoru komisijas vadītāja vietnieka amatam) uzskata – piekļuve šiem dokumentiem ļaus pierādīt, ka bez cilvēka ziņas viņa uzvārds čekas maisos nevarēja nonākt.
Izskan arī brīdinājumi par tiesu darbiem – ja nu, publiskojot VDK kartotēkas materiālus, nebūs iespējams pierādīt personas sadarbības faktu ar čeku, valstij vajadzēs maksāt kompensācijas. «Es ceru, ka šīs informācijas publicēšana nenovedīs pie jaunām tiesas prāvām Latvijā,» noteic I. Feldmanis. Bet K. Kangeris atgādina, ka savulaik politiķis Ivars Godmanis vērsās tiesā, kas konstatēja, ka viņš nav apzināti un slepeni sadarbojies ar VDK. I. Feldmanis piebilst – tiesas prāvās tik tiešām pieņemti spriedumi, ka cilvēks attaisnojams. Un tas liek spriest, ka kartītēs informācija nav pilnīgi precīza.
K. Kangeris neslēpj: «Man jautā, kādi būs rezultāti? Bet neesmu dokumentus redzējis.» Viņš pieļauj, ka VDK dokumentu izpēte ļaus saprast, cik daudz materiālu kopumā ir, cik čekas maisos ir vietējo un cik ārzemnieku. Piemēram, izmantojot operatīvo lietu materiālus, varētu parādīt, kā cilvēki tika izsekoti un novēroti, ko nozīmēja dzīvot nemitīgā uzraudzībā. Vēsturnieks piekrīt pārmetumiem, ka sabiedrība daudz ko nezina un ne savas vainas dēļ – par VDK struktūrām plašāk rakstīts zinātniskos žurnālos.
Rādīt reklāmu
