Latvijas prezidents Andris Bērziņš starptautiski patiešām nav pamanāms,
LTV raidījumam «De facto» apliecina politologi no Latvijas, Lietuvas un
Igaunijas. Viņi ir vienisprātis, kas absolūtais līderis starp trim
Baltijas valstīm ir Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, bet latviešu
sajūsma par Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu lielai daļai
igauņu nav saprotama.
Runātais publiskajā telpā, kā arī prezidenta Bērziņa nopēluma vēstulē rakstītais liecina, ka latviešiem ir simpātijas pret Igaunijas prezidentu Ilvesu, kurš toties savos izteikumos bijis nesaudzīgs pret Latviju, dažkārt balansējot uz robežas ar privātu nepatiku, raksta
Apollo.lv.
Igaunija, būdama mazāks tirgus, bez trim lielām ostām un citām Latvijas priekšrocībām, spējusi nodrošināt augstāku labklājību un lielāku sabiedrisko kārtību. Igauņi gan nevar nemanīt Vecpilsētas vērienu, slavē atpūtas un izklaides iespējas, apskauž par tranzīta potenciālu un nacionālo lidsabiedrību «Air Baltic», kas ilgus gadus bijusi tālu priekšā «Estonian Air». Taču starp to, ko igauņi pamana Latvijā, prezidenta Andra Bērziņa nav.
«Acīmredzami, ja salīdzinām Daļas Grībauskaites un Tomasa Hendrika Ilvesa atpazīstamību, Latvijas prezidents izskatās gandrīz kā tukšs krēsls pie Baltijas galda. Ar to es domāju, ka viņš praktiski nav pazīstams ārpus Latvijas,» saka igauņu avīzes «Postimees» politiskais komentētājs Ahto Lobjakass.
Viņam gan esot savādi dzirdēt par Ilvesa tēlu Latvijā: «Igaunijā Ilvess bieži parādās kā stīvs, nedraudzīgs un zaudējis kontaktu ar ikdienas realitāti. Arī viņa igauņu valodas prasmes nav gluži brīvas. Ārpus plānotām situācijām, viņš var noiet no ceļa. Pieļauju, ka šajā ziņā vislabākajā situācijā ir Grībauskaite. Viņai vienlaikus ir gan starptautiska atpazīstamība, gan arī spēja tieši un bez iepriekš sastādīta scenārija uzrunāt Lietuvas sabiedrību.»
Latvijas prezidentūras izvēle vairāk pozicionēties Vidus un Centrālāzijas reģionā nav pārāk tuva igauņu šī brīža redzējumam. Tomēr to varot saprast.
Viļņas universitātes profesors, Starptautisko attiecību un politikas zinātnes institūta direktors Ramūns Vilpišausks, uzreiz norāda - salīdzināt trīs Baltijas valstu prezidentus ir sarežģīti. Tie ir pārāk atšķirīgi un pārāk atšķirīgas ir situācijas.
«Patiesībā pēdējā reize, kad pamanīju ziņas par Latvijas prezidentu starptautiskajā arēnā bija, kad lasīju par viņa plāniem doties uz Soču olimpiskajām spēlēm, kuras neapmeklēja daudzi Rietumu līderi, ieskaitot Lietuvas prezidenti Grībauskaiti un, cik man ir zināms, arī Igaunijas prezidents tur nepiedalījās,» saka Vilpišausks.
Eksperts atzīmē, ka, visticamāk, katras valsts līderis cenšas veidot attiecības tajos virzienos, kur jūt lielākās iespējas gūt panākumus. Diezgan saprotami, ka Ilvess cieši saistīts ar Savienoto Valstu līderiem. Tāpat saprotami, kādēļ Grībauskaite fokusējas uz attiecībām ar Eiropas Savienības institūcijām un tādām dalībvalstīm kā Vācija. Latvijas gadījumā Latvijas prezidents un viņa padomnieki cenšas atrast savu nišu.
Tomēr aina nav pilnīga bez pašmāju politologiem. Prezidenta kanceleja tradicionāli daļu komunikācijas veic krievu valodas komunikācijas telpā. Vai iespējams, ka tur Andris Bērziņš ir guvis lielākus panākumus, nekā pie latviešiem? Daļēji. Viņš paglābies no prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kļūdām, aizvainojot krievus ar izteikumiem par «vodku» un «voblām». Tomēr daļai Latvijas krievu, jo īpaši tiem, kuriem ģimenes locekļi dzīvo Krievijā, zināmā mērā savs ir arī prezidents Valdimirs Putins. Bet ar tādu smagsvaru vājam runātājam konkurēt ir gluži neiespējami.
«Attieksme pret mūsu prezidentu atrodas kaut kur starp neitrālu un negatīvu. Politisks simbols, kas neatspoguļo realitāti. Galvenokārt tas, ka ne tikai trūkst priekšstata [par] Latvijas krieviski domājošajiem cilvēkiem, bet tas, ka prezidentam tomēr jāatrodas politiskajā centrā. [Viņš] nav galvenais centrs un integrators,» secina politologs, docents Baltijas Starptautiskajā akadēmijā Mihails Rodins.
Politologs atzīmē, ka katram Baltijas prezidentam ir stiprās un vājās puses: «Neskatoties uz savām intelektuālajām dāvanām, Ilvess nekad neveidos nekādus vērienīgus diplomātiskos kompromisus nedz ar Eiropu, nedz ar Krieviju. Tas vienkārši nav viņa profils. Viņš ļoti patīk inteliģentai publikai, tāpēc ka viņš prot atsaukties uz visādiem pareiziem autoriem un tā tālāk. Grībauskaite ir nepārprotami visspēcīgākā, bet viņa ir tautas vēlēta un ar to viņa atšķiras. Bērziņš ir tāds, kāds viņš ir, tādēļ jau visiem prezidentiem ir terminētais laiks, kas ir strikti jāievēro.»
Tomēr lielākais trūkums nav pat prezidenta neeksistējošais tēls starptautiskajā telpā, bet gan tas, ka Baltijas valstīm nav koordinācijas. Īpaši lēmumos, kas skar Baltijas valstu drošību, kopīgas transporta, energoapgādes un ekonomikas problēmas. Tādējādi mazās Baltijas valstis zaudē iespēju iegūt lielāku ietekmi Eiropas Savienības un NATO lēmumos. Un īpaši Ukrainas notikumu kontekstā parādās milzīgs trūkums – nekoordinēt politiku starp Baltijas valstīm un Poliju.
Rādīt reklāmu
