Kad atgriežas no Latvijas aizceļojušie bērni, izrādās, ka daļai dzimtā
valoda jau ir piemirsusies, bet dažiem tā vispār ir kā svešvaloda. Skolā
tas viņiem rada problēmas, jo ir grūti sekot mācību stundās
notiekošajam.
Vajadzīgas papildu nodarbības, diemžēl valsts šim mērķim nav paredzējusi līdzekļus, to nav arī lielai daļai pašvaldību, tāpēc skolas pašas cenšas tikt galā, kā nu spēj, raksta
NRA.lv.
Izglītības kvalitātes valsts dienestam (IKVD) nav datu, cik Latvijas skolās mācās bērnu, kas atgriezušies no ārzemēm. Dienests šobrīd skaitļus no pašvaldībām esot pieprasījis un sola tos apkopot aprīlī. Tāpat tiekot veikts pētījums, kā skolas strādā ar šiem audzēkņiem. «Ir būtiski, kā mūsu skolas uzņem šos bērnus un ko viņiem piedāvājam. Aptaujāsim skolu direktorus un vietvaru pārstāvjus, lai noskaidrotu, kāds atbalsts vajadzīgs, lai varētu bērniem piedāvāt atbilstošu izglītību,» uzsver IKVD vadītāja Inita Juhņēviča.
Skaidrs, ka viena no lielākajām problēmām ir nepietiekamās latviešu valodas prasmes, kas liedz pilnvērtīgi apgūt mācību programmu. Vissarežģītāk ir ar tiem bērniem (it īpaši vecāko klašu), kuri ģimenē lielākoties runā citā valodā. «Tā kā visiem ir jāapgūst vienots izglītības standarts, pazemināt prasības nav iespējams un pārbaudījumi visiem jākārto vienādi. Stingrās prasības, neelastīgums un vēl arī valodas problēmas vecākos un bērnos nereti rada neapmierinātību un liek pat apsvērt domu par atkārtotu aizbraukšanu no Latvijas,» teic I. Juhņēviča.
Šobrīd grozījumi Ministru kabineta noteikumos paredz, ka, piesakot bērnu skolā, pirmām kārtām jābūt intervijai ar vecākiem, lai noskaidrotu, kurā klasē viņu atvasei labāk mācīties. Nedrīkst tā būt, ka skola ieskaita audzēkni tajā klasē, kurā tā uzskata par vajadzīgu (dažkārt tajā, kurā visvairāk trūkst audzēkņu). Skolai gan ir tiesības uzdot skolēnam pārbaudes darbu, lai noteiktu viņa zināšanu līmeni. Atlaides netiek dotas, taču vismaz vienu semestri bērnam ir jānodrošina atbalsta pasākumi. Ir jābūt iespējai papildu apgūt arī latviešu valodu, skaidro IKVD vadītāja un atzīst, ka vislielākais klupšanas akmens esot valsts finansējuma trūkums – papildu stundas pedagogiem neatmaksā. Šī problēma uzlikta uz skolu un pašvaldību pleciem, taču diemžēl ne visas vietvaras ir gana turīgas, lai to varētu atļauties. Rīgā šāds darbs tiek finansēts un pašlaik 24 skolas saņem naudu par papildu apmācību 70 bērniem, bet lauku pašvaldībām tādu brīvu līdzekļu nav.
Engures vidusskolā jau gadu mācās vairāki vienas ģimenes bērni, kuri līdz atbraukšanai uz Latviju lielākoties runājuši tikai angļu valodā, tāpēc pedagogiem nācās krietni pasvīst, lai bērni spētu sekot stundās notiekošajam. Visgrūtāk bijis vecākajam no dēliem, kurš šobrīd mācās 9. klasē, jo bija jāapgūst ne tikai latviešu valoda, bet arī citi mācību priekšmeti, piemēram, Latvijas vēsture. Sākumā vajadzējis tulkot gandrīz visu stundās notiekošo, stāsta skolas direktore Ilze Kalnozola, piebilstot, ka tādā gadījumā vajadzētu atsevišķu cilvēku, kas tulko un palīdz tikt galā ar mācību vielu. Situāciju sarežģījis arī tas, ka mājās bērniem vecāki nav varējuši palīdzēt, – tēvs strādā ārzemēs, bet māte latviski nerunā un bērni savā starpā sazinās angliski. Ģimenes rocība neļaujot arī algot privātskolotāju, tāpēc viss uzsvars bijis uz pedagogiem. Lai intensīvāk uzlabotu valodas prasmes, skolā zēni iesaistīti dažādās interešu nodarbībās. Ieguldītajam darbam atdeve nu esot jūtama, mazākā no brāļiem, kas mācās 3. klasē, centralizētais pārbaudījums rādījis, ka valoda apgūta 67% apmērā.
Rādīt reklāmu
