Ja Latvija kļūtu par Krievijas agresijas mērķi, tad, visticamāk, līdzīgi
kā Krimā savus mērķus censtos panākt nevis ar ieroču lietošanu, bet,
izmantojot starpnacionālo spriedzi un lielas sabiedrības daļas nabadzību
un sociālo atstumtību. Latvijai noteikti jāceļ teritoriālās
aizsardzības spēja un bruņojums, taču lielākos draudus radītu iekšējā
situācija. Demogrāfija, nabadzība un pa valodas līniju dalītā kultūras
telpa – ir nopietns drauds Latvijas drošībai, balstoties uz ekspertu
teikto norāda Latvijas Televīzijas raidījums «de facto».
Izraisīt konfliktu Latvijas sabiedrībā nebūtu grūti, atzīst eksperti. Viens no iemesliem - lielais nabadzīgo un sociāli atstumto cilvēku skaits. Latvija šajā ziņā ir līderpozīcijās Eiropas Savienībā, aiz sevis atstājot vien Bulgāriju un Rumāniju, liecina Eiropas Statistikas biroja dati. Pat pielaidīgākie Latvijas statistiķi atzinuši, ka nabadzības riskam pakļauta vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju. Lietuvā stāvoklis ir labāks un daudz labāks tas ir Igaunijā, raksta
Apollo.lv.
Nabadzības lomu konfliktos nule akcentējusi arī Eiropas Drošības un Sadarbības Organizācija. Tā norādīja, ka tieši dziļā nabadzība ir viens no iemesliem, kas saasina situāciju Krimā. Tikmēr Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs paziņojis par Maskavas gatavību glābt no nabadzības Latvijas nepilsoņus. Uz šī brīža notikumu fona, tas nav humāns žests, bet gan mērķtiecīga piedeva informatīvajai telpai, kurā jau valda satraukums.
Latvijas Ārlietu ministrija negatīvi komentējusi šādus izteikumus, taču tie turpina savu dzīvi iedzīvotāju apziņā un atšķirīgā veidā formē latviešu un krievvalodīgo sabiedrības viedokli pret Krievijas rīcību.
2009.gada 13.janvāris spilgti parādīja – sociālās problēmas un uzticības krīze varai var būt par pamatu straujam agresijas uzliesmojumam. Pēc Krimas analoģisks notikums būtu īpaši bīstams. Policijas spēki, veicot savu darbu, varētu pieliet eļļu ugunij, radot tālāku eskalāciju un tādējādi radot arī negatīvas uztveres fonu ārvalstīs. Tieši tas ir vēlamais mērķis, lai attaisnotu ārēju iedarbību. «Šie Krimas notikumi iedrošina kaut kādiem radikāliem spēkiem tas dod iedvesmu visatļautībai. Viņi redz, kā reaģē pasaule un vietējās varas. Varbūt domā, kā mēs tagad – kas būs, ja mēs izveidosim pašaizsardzības vienības. Kas tas tāds ir? Kaut gan Latvijā kaut ko līdzīgu var izveidot oficiāli, bet izmantot tās citiem mērķiem. Un kāda būs rīcība? Mēs sūtīsim armiju virsū, vai policiju, lai iznīcinātu? Visticamāk, arī ka ne, jo tas būs ļoti labs iemesls kaut kādai aizstāvības politikai. Šie veidojumi var veidoties un mūsu kapacitāte tos identificēt nav tā lielākā,» saka drošības eksperts, atvaļināts virsnieks Kaspars Druvaskalns.
Lojāli valstij var būt arī valsts iedzīvotāji, kas cieš no nabadzības, taču vienlaikus tic tās nākotnei, savai valstij un tās likumīgajai varai. Latvijas gadījumā neuzticība valsts varai ir problēma. Īpaši redzot Krievijas taktiku. Tā pat arī atklāti piedāvājusi dubultot samaksu Ukrainas militārpersonām par pāriešanu pretinieka pusē.
«Krievija ieveda jaunu veidu, kā cīnīties par teritoriju. Labie cilvēciņi, zaļie cilvēciņi, kas it kā nav karavīri, bet, ja tā sabiedrība nav saliedēta, var to izsaukt, lai sadalītu. Tad tas ir reāls drauds. Latvijā arī par to ir jādomā. Skaidrs, ka mums ir krievu valodā runājošo reģioni – tas, kas austrumos. Šī problēma ir jārisina un jāmeklē kopīgs ceļš, lai mums ir ticība savai valdībai un ka pareizi darām un ka nākotne būs labāka,» saka atvaļināts ģenerālis, Saeimas deputāts (NA) Kārlis Krēsliņš.
Latvijas pastāvēšana saistīta ar latviešu nācijas pastāvēšanu – lai gan nevedas šī principa iekļaušana Saeimas preambulā, par to vienisprātis gan politiķi, gan zinātnieki. Tomēr neatkarības laikā vienīgais panākums ir tas, ka latviešu skaits turpina rukt, taču salīdzinoši lēnāk. Īpaši valstīs ar mazu iedzīvotāju skaitu demogrāfija tiešā veidā ir arī drošības jautājums. Tā ir apzināta problēma un drošības drauds bijušajās Padomju Savienības, kā arī sociālistiskā bloka valstīs. Zīmīgi, ka Krievija ar to tikusi galā, bet Latvija palikusi negatīvajos līderos.
«Bez šaubām zināmā mērā valstīs, kurās ir izteikta depopulācija, kā tas bija Krievijā, bet vairs nav. Pēdējā laikā viņiem ļoti izteikta politika un nonākuši plusos gan migrācijā, gan dabiskajā kustībā. Bet lielākajā daļā citās postsoc.valstīs depopulācija notiek un Latvijā visizteiktāk. Arī Ukrainā. Tā kā šeit zināmi draudi valsts pastāvēšanai ir, it īpaši, ja valsts, pēc iedzīvotāju skaita ir neliela,» saka akadēmiķis, demogrāfs Pēteris Zvidriņš.
Pavisam nesen krievu valodas dominējošo lomu ikdienā uztvēra kā nopietnu draudu valstij. Toties pēdējā laikā angliskoti krievu valodas vārdi ir kļuvuši par avotu it kā stilīgiem nosaukumiem. Restorāni, kafejnīcas, frizētavas – tie ir tikai daži piemēri būtiskām izmaiņām latviešu uztverē. Astoņdesmito gadu beigu un deviņdesmito nacionālo jūtu pacēlums un vienlaikus bažas par latviskas Latvijas nākotni globālajā pasaulē, kļuvušas par avotu rotaļīgai brīvībai.
Krievu valodas zināšanas kļuvušas par pašsaprotamu prasību darba meklējumos; pēc ilgāka pārtraukuma tiek diskutēts par iespēju krievu valodu iekļaut obligātajā skolu mācību saturā. Tikmēr latviešu kultūras telpā tiek taupīts gan uz zinātnes, gan daiļliteratūras izdošanu, jauniem tulkojumiem, filmām, populārās un klasiskās mūzikas attīstību. Tādējādi arvien mazāk iemeslu latviešu valodu labi apgūt un lietot. Taču Latvijā tieši valoda ir galvenais raksturlielums, kas nodala divas dažādas kultūras un uztveres telpas. Vairāk krievu valodas, nozīmē lielāku Krievijas informatīvās telpas ietekmi Latvijā un vairāk raksturīgās domāšanas.
«50t gadu laikā mēs esam tā saraduši ar krievu valodu, ka mēs vispār nespējam tikai latviešu valodā domāt. Mēs turam visu laiku blakus krievu valodu. Tas traucē nostiprināt latviešu valodu un nostiprināt valsts neatkarību,» saka Valsts Valodas centra pirmā vadītāja, filoloģijas doktore Dzintra Hirša. «Es domāju, ka būtu viena daļa latviešu, kas teiktu – man ir vienalga, kādā valodā runāt, ka tikai būtu labi. Ir tāda doma – jā Latvijā šī konflikta rezultātā var rasties ekonomiskā krīze. Bet tad labāk samierināties ar Krievijas prasībām, lai tikai nebūtu tās krīzes. Un zināma daļa latviešu nostātos tādās pozīcijās.»
Kultūra – ir arī cilvēku attieksme un pārliecība. Krievijā veikta aptauja uzrāda, ka šīs valsts iedzīvotājus tagad gandrīz neuztrauc pilsonisko tiesību un demokrātisko brīvību ierobežošana. Vāji slēpts sentiments pret autoritāru varu, kas sakārtotu sabiedrību, pieaug arī Latvijā, tostarp starp latviešiem. Sodot latviskās partijas, vērojams atbalsts krieviskiem politiskiem spēkiem. Jo mazākas iespējas sniedz latviešu kultūras telpa, jo lielāka sociālā nevienlīdzība un jo mazāks latviešu īpatsvars, jo lielāks ir Ukrainas scenārija potenciāls. Tomēr pagaidām tas nav iemesls panikai, bet gan mācība, cik nosacītas ir robežas arī mūsdienu pasaulē.
To, ka Krievija izmanto šos faktorus tagad apliecina ne tikai notikumi Krimā. Oficiālā Maskava raidījusi Latvijas sabiedrībai signālus gan par iespēju nodrošināt nepilsoņus ar Krievijas pilsonību, gan par to, ka ar savas valsts kasi palīdzēs viņiem cīnīties ar nabadzību. Latvijas Ārlietu ministrija par atbildi Krievijas vēstnieka Latvijā Aleksandra Vešņakova teiktajam, ka Krievija gatava glābt Latvijas nepilsoņus no nabadzības šonedēļ komentēja, sakot, ka Krievija bieži izmanto Latvijas nepilsoņu jautājumu manipulācijas un demagoģijas mērķiem.
Rādīt reklāmu
