Nacionālo karavīru piemiņu ekspluatējošajiem indivīdiem nevajadzētu
bojāt 16. marta atceres dienu vēl dzīvi palikušajiem leģionāriem un savu
patriotismu apliecināt baznīcā vai brāļu kapos, uzskata liela daļa
sabiedrības.
Tiesa, līdzīgu attieksmi ir pelnījuši arī tie, kas 9. maiju pārvērtuši par balagānu pie uzvaras monumenta, raksta
NRA.lv.
Diskusija par nacionālo karavīru atceres dienas pasākumu pie Brīvības pieminekļa ar jaunu spēku uzvirst katru martu. Šogad Ukrainas notikumu un valdības pieņemtā lēmuma – neviens ministrs nepiedalīsies 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa – dēļ viedokļu atšķirība kļuvusi vēl skaudrāka un sašķēlusi arī līdz šim vienoto nacionāli domājošo latviešu fronti.
Proti, vieni uzskata, ka pasākuma pie Brīvības pieminekļa atcelšana pierādītu tikai to, ka Latvija iemiegusi asti kājstarpē un gļēvulīgi padodas austrumu kaimiņa diktātam, bet otri – pārliecināti, ka dažādi interpretējamo nacionālās domāšanas demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa šajos ģeopolitiskajos apstākļos nesapratīs arī mūsu sabiedrotie. Un vispār – kādam jābūt gudrākam un jāpiekāpjas, lai lieki nesatricinātu jau tā trauslo pamieru mūsu divkopienu valstī.
«Es uzskatu, ka kritušos piemin kapsētā un baznīcā. Iespītēšanās nav tas veids, kā risināt problēmas. Man liekas, ka latvieši ir izdzīvojuši, jo bijuši gudri, un šī ir tā reize, kad jābūt iekšēji gudram,» saka folkloriste un Saeimas deputāte Janīna Kursīte.
Tomēr viņa arī atgādina, ka nevajadzētu vērsties tikai pret tiem, kas 16. martā dodas pie Brīvības pieminekļa. Deputāte uzskata, ka arī 9. maija svinētājiem pie uzvaras monumenta vajadzētu apzināties, ka arī viņi uzkurina konfliktu starp abām kopienām un tā nav īstā vieta, kur atcerēties kritušos. «Arī uzvaras monuments nav tā vieta, kur kritušos pieminēt. Atmiņai par bojāgājušajiem jābūt simetriskai,» uzskata J. Kursīte.
«Ja mēs gribam, lai sabiedrībā būtu vismaz pamiers, ja ne miers, tad vajadzētu kritušos karavīrus pieminēt baznīcā un brāļu kapos,» atzīst bijušais Ministru prezidents Andris Bērziņš. Viņš piekrīt, ka valsts varā nav aizliegt cilvēkiem nolikt ziedus sev svarīgos dzīves brīžos pie Brīvības pieminekļa, taču sabiedrībai vajadzētu padomāt par to, vai pēdējā laikā šie pasākumi nav kļuvuši par politisku manifestāciju.
«Šoreiz 16. martam pastiprinātu uzmanību pievērsis arī Ministru kabinets, un, visticamāk, visas nianses mums netiek atklātas, kaut arī katrs zemapziņā saprotam, ar kādiem jautājumiem tas [valdības lēmums ministriem nepiedalīties 16. marta pasākumā pie Brīvības pieminekļa] varētu būt saistīts,» saka A. Bērziņš.
Vēlmi par katru cenu apliecināt savu cieņu pret kritušajiem karavīriem, neraugoties uz sarežģīto situāciju, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks skaidro ar psiholoģisku fenomenu – vēlmi identificēties ar kādu konkrētu kopu un dažādos veidos apliecināt šo piederību.
«Ir tāda lieta kā identitāte, un tā ir tāda sajūta, ka es un citi cilvēki ir līdzīgi, piederam pie vienas noteiktas kopas. Tā kopiena parasti ir iedomāta, jo uzskatām, ka mums ir kopības sajūta ar cilvēkiem, kurus nekad neesam satikuši un nesatiksim. Tā goda atdošana saistīta ar šo parādību, viņiem jāveic simboliskas darbības, lai pastiprinātu šo faktu,» skaidro sociālantropologs, atgādinot, ka līdzīgs fenomens vērojams arī 11. novembrī, kad godināti tiek cilvēki, kas dzīvojuši vēl dziļākā vēsturē nekā leģionāri.
***
ANNA ŽĪGURE, rakstniece, diplomāte:
– Šāda gājiena organizēšana nenāktu par labu Latvijas tēlam, jo Krievija pieliks visas pūles, lai pasaule nosodītu Latvijā atdzimstošo fašismu. Šajā situācijā nebūtu pareizi iedot tās rokās ieročus, kas būtu vērsti pret mūsu valsti. Tieši Krievijas un tā dēvēto antifašistu propagandas dēļ ļoti grūts ir uzdevums skaidrot citām valstīm, kas ir leģionāri un kāpēc viņus Latvijā piemin. Lai gan Latvijai ir nepieciešams viss starptautiskais atbalsts, nevar noliegt, ka par leģionāru būtības dziļāko jēgu nevēlas runāt ne Austrumos, ne Rietumos – pat ne Latvijas sabiedrotie.
Knuts SKUJENIEKS, dzejnieks:
– Domāju, ka tā ir vēl dzīvo leģionāru lieta, tur nav ko cilvēkiem, kuri ar to nav saistīti, no malas jaukties iekšā, jo, manuprāt, tā nav publiska izrāde. Tā ir cieņas izrādīšana cilvēkiem, kas gājuši bojā, ticīgie to var darīt baznīcā, bet pārējie – pie karavīru atdusas vietām brāļu kapos.
Uldis SESKS, Liepājas mērs:
– Esmu to runājis arī ar liepājniekiem, Daugavas vanagiem, kas ar to visu saistīti. Viņi nevēlas tur lielus pasākumus un uzmanību. Viņi aizbrauc uz kapiņiem, noliek ziedus un tad aizbrauc uz Lestenes brāļu kapiem. Kur rīdziniekiem godināt kritušo piemiņu, lai lemj paši rīdzinieki.
JURIS CIGANOVS, Kara muzeja direktora vietnieks:
– Patiesie leģionāri kā jebkurš Latvijas iedzīvotājs var likt ziedus pie pieminekļa, atceroties savus cīņu biedrus. Bet pēdējā laikā leģionāri pēc dievkalpojuma biežāk dodas uz Lesteni. Visi pārējie – gan vieni, gan otri – pagozējas pieminekļa un TV kameru priekšā, un daudziem tā ir vienīgā diena gadā, kad tas ir iespējams.
Rādīt reklāmu
