Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), starptautiskās aizdevumu
programmas saņemšana un šobrīd arī eiro ieviešanas priekšvakars: visos
vēsturiski izšķirīgākajos brīžos Latvijā ir šūpojušās un kritušas
valdības.
Saasinoties Nacionālās apvienības un Vienotības domstarpībām, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis norāda, ka priekšvēlēšanu gadā mazākuma valdība būtu jo īpaši bīstama, jo tas apdraud valsts finansiālo stabilitāti. Tiesa, vēsturiskās atsauces apliecina: jo atbildīgāks moments, jo nestabilāka politiskā situācija valstī, raksta
NRA.lv.
ES iesoļo ar kreiso partiju atbalstu
Pēdējās desmitgades laikā Latvijas politikā viens no nestabilākajiem ir bijis 2004. gads. Ārpolitiski Latvijai tas ir bijis jauno laiku atbildīgākais brīdis, kad mūsu valsts pievienojās ES, savukārt iekšpolitiski tas ir bijis divu valdību krišanas moments, kad Latviju deviņus mēnešus ir vadījusi mazākuma valdība.
Saticībā un mierā nostrādājis teju pusotru gadu, 2003. gada nogalē premjera krēslā pēkšņi vairs nespēja noturēties Einars Repše. Jaunā laika (JL) pamatlicējs Latvijas Pirmajai partijai (LPP) pārmeta nevēlēšanos apkarot korupciju, tikmēr Ainara Šlesera partija naski iesaistījās īpašas izmeklēšanas komisijas izveidošanā par E. Repšes finanšu darījumiem. Nesaticīgā atmosfēra eksplodēja vien četrus mēnešus pirms Latvijas iestāšanās ES, kad, neraugoties uz ārpolitiski svarīgo momentu, LPP atstāja valdību. Nostrādājusi nedēļu, E. Repšes mazākuma valdība bija spiesta demisionēt.
Savu desmitgades būtiskāko brīdi Lavija sagaidīja ar Induļa Emša mazākuma valdību, kam parlamentā bija tikai
46 balsis. Šo nestabilo savienību veidoja Zaļo un zemnieku savienība, LPP un Tautas partija (TP), taču valdības miera patiesie stutētāji bija opozīcijā esošā PCTVL un Tautas saskaņas partija. Tādējādi, iesoļojot ilgi kārotajā ES, Latvijas valdībā mieru nodrošināja kreisais spārns.
Kašķējas starptautiskā aizdevuma priekšvakarā
Godam ievedot Latviju Eiropas valstu saimē, jau pēc dažiem mēnešiem I. Emša mazākuma valdība tika izgāzta Saeimas balsojumā par budžetu un viņa vietā premjera krēslā sēdās Tautas partijas līderis Aigars Kalvītis.
2006. gada pavasarī šo valdību uz īsu brīdi klupināja JL izstāšanās no koalīcijas, taču situāciju ātri vien laboja Saskaņas centra neformālais atbalsts. Turklāt A. Kalvīša mazākuma valdības ciešanas nebija ilgas, jo jau pēc dažiem mēnešiem Latvijā notika 9. Saeimas vēlēšanas, kuru rezultātā A. Kalvītis atkārtoti uzņēmās valdības vadīšanu. Eiforija gan nebija ilga, jo, ekonomiskajai krīzei sasniedzot augstāko punktu, 2007. gada novembrī «trekno gadu premjers» paziņoja par atkāpšanos. Krīzes smagākajos triecienos Latvijas valdību divus gadus vadīja Ivars Godmanis, un arī politiski šis laiks iezīmējās ar savstarpējo kašķu pierimšanu. Tiesa, tiklīdz kritiskākais brīdis bija pārvarēts, atsākās arī Latvijas politiskās vides rīvēšanās. 2009. gada februārī I. Godmaņa valdība krita, formāli nespējot vienoties par nozares ministru skaita samazināšanu.
2009. gada martā koalīcijas vadību uzņēmās Valdis Dombrovskis, uz kura pleciem gūlās Latvijas finansiālajai izdzīvošanai vitāli svarīgā starptautiskā aizdevuma saņemšana, visu nosacījumu izpilde un arī politiskās stabilitātes nodrošināšana. Tiesa, pat šajā atbildīgajā brīdī Latvijas valdība nespēja iztikt bez kašķiem, un 2010. gada martā V. Dombrovski uzmeta TP.
Politologs Ivars Ījabs sakritību starp valdību krišanu un Latvijai nozīmīgiem ārpolitiskiem procesiem uzskata par izpētes vērtu. «Tā, nenoliedzami, ir interesanta sakritība. Iespējams, pat likumsakarība. Taču, manuprāt, vairumā gadījumu mazākuma valdību izveide tomēr ir bijusi saistīta ar vēlēšanu tuvumu. Ja kāds no koalīcijas partneriem aiziet vien dažus mēnešus pirms vēlēšanām, vieglāk ir termiņu nomocīt un aizklibot līdz vēlēšanām ar klibu kāju nekā meklēt jaunu sadarbību,» atzina politologs, norādot, ka šis pats faktors var nostrādāt arī šobrīd, kad līdz Saeimas vēlēšanām atlicis mazāk nekā gads.
Rādīt reklāmu
