Kā Neatkarīgajai norādīja aptaujātie nozares lietpratēji, ziņa par J. Strīķes vēlmi pārcelties darbā uz SAB esot ar bārdu, proti, pat ļoti veca. Par iespējām strādāt SAB J. Strīķe esot interesējusies jau pagājušā gada sākumā, kad pēc Latvijas sabiedroto ieteikuma par reālāko SAB direktora amata kandidātu tika uzskatīts tā laika satiksmes ministrs Aivis Ronis. Par iespējām darboties jaunā ampluā J. Strīķei tolaik esot bijusi saruna ar A. Roni. Aptaujātie zināja stāstīt, ka jau konkrētākas iespēju zondējošas sarunas J. Strīķei notikušas arī ar jauno SAB šefu Jāni Maizīti gan uzreiz pēc viņa oficiālās izvirzīšanas augstajam amatam, gan pēc ievēlēšanas tajā.

Interesanti, ka šī neoficiālā informācija labi korelē ar oficiālo, kas nepārprotami liecina – J. Strīķes kārtējais konflikts ar kārtējo KNAB šefu sākās jau tūlīt pēc Jaroslava Streļčenoka ievēlēšanas par KNAB priekšnieku, un vispirms tas eskalējās pagājušā gada maijā, bet epogeju sasniedza augustā, septembrī, kad vēl nebija nekādas skaidrības, kurš kļūs par jauno SAB priekšnieku.

Interesanti, ka Saeimas Nacionālās drošības komisijas, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas un Juridiskās komisijas deputāti nemaz nav pārsteigti, kad viņiem jautā par iespējām J. Strīķei pārcelties uz SAB, tomēr apgalvo, ka par priekšlikumu atjaunot SAB izziņas tiesības dzirdot pirmo reizi.

Rotācijas iespējamas

KNAB priekšnieks J. Steļčenoks, aicinot «nenest mēslus ārpus mājas», faktiski ir apliecinājis, ka KNAB «mājā mēsli» ir, un vadība tos ir gatava civilizētā veidā utilizēt. Tas varētu nozīmēt, ka KNAB vadība kadru rotācijai ir gatava un to atbalsta.

Turpretī SAB vadība, kā Neatkarīgajai norādīja lietpratēji, šādu kadru rotāciju uztverot dalītām jūtām. J. Strīķe un viņas uzticamības personas, piemēram, Juris Jurašs, esot prasmīgi operatīvo izstrāžu un realizācijas meistari. Taču slepeno dienestu operatīvās izstrādes un to realizācija būtiski atšķiroties no policejisko iestāžu speciālistu veikuma. Kā norādīja lietpratēji, ja J. Strīķe ar policejiskām metodēm iesaistīsies, piemēram, pretizlūkošanā, tad SAB potenciālie izstrāžu objekti varēs tikai līksmot, jo ar policejiskām metodēm spiegi nav atmaskojami un noķerami, taču pretiniekam pamatīgi izgaismojas SAB aģentūras tīkli. Šie un citi jautājumi SAB vadībai radot pamatīgas galvassāpes par to, kurā jomā J. Strīķi un viņas uzticamības personas nodarbināt.

Gatavi vērtēt

Viena no izejām, kā atrisināt J. Strīķes rotācijas problēmu, esot izveidot SAB izziņas nodaļu līdzīgu tai, kāda eksistēja līdz 2002. gadam, par šīs nodaļas vadītāju SAB direktora vietnieka līmenī ieceļot J. Strīķi, bet par viņas vietnieku J. Jurašu.

Lai to īstenotu, Saeimas deputātiem jānobalso par grozījumiem SAB likumā un Valsts drošības iestāžu likumā. Likumu grozījumi piešķirtu SAB izziņas tiesības, un tādējādi valstī būtu par vienu izmeklēšanas iestādi vairāk.

Saeimas Juridiskās komisijas loceklis deputāts Andrejs Judins Neatkarīgajai apgalvoja, ka komisija pagaidām nav saņēmusi priekšlikumus grozījumiem minētajos likumos. Sarunas gaitā viņš norādīja, ka rūpīgi jāvērtē, vai valstī ir nepieciešama vēl viena izmeklēšanas iestāde. Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne norādīja, ka būtu rūpīgi jāvērtē, kādēļ šāds priekšlikums ir radies un vai šādi grozījumi likumos nepieciešami tikai tādēļ, lai atrisinātu vienu konkrētu sarežģītu situāciju. Viņa ieteica detaļas par komisijas nostādnēm šādos jautājumos tomēr pārvaicāt komisijas galvenajam speciālistam krimināltiesību jautājumos A. Judinam.

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis norādīja – ja būs priekšlikums atjaunot SAB izziņas tiesības, tad «būs jāvērtē, kas ir šo priekšlikumu iesniedzējs un kādā kontekstā šādi likumu grozījumu projekti ir tapuši».

Silda vecu zupu

SAB izziņas funkcijas pildīja līdz 2002. gada 24. jūlijam, kad no SAB likuma 3. panta 7. punkta tās tika svītrotas. Likumā bija teikts, ka viena no SAB funkcijām ir «izziņas veikšana attiecībā uz noziegumiem, kas izdarīti valsts drošības jomā un valsts drošības iestādēs, kā arī citos gadījumos, kad izziņas veikšanu uzdevis ģenerālprokurors». Tas pats nodaļā par SAB bija rakstīts arī Valsts drošības iestāžu likumā.

2001. gadā aizsākās diskusijas par to, cik lietderīgi ir valstī uzturēt divas faktiski savstarpēji konkurējošas drošības iestādes ar gandrīz vienādām funkcijām – Drošības policiju un SAB. Kā vienu no argumentiem pārmaiņu nepieciešamībai eksperti minēja pasaules demokrātisko valstu pieredzi, kur izlūkošanas un pretizlūkošanas iestādēm nav izziņas funkcijas. Eksperti tolaik norādīja, ka specdienestu apveltīšana ar izziņas tiesībām tos padara par represīviem orgāniem, līdzīgi kāda bija Valsts drošības komiteja Padomju Savienībā. Lai nostiprinātu demokrātiju, esot nepieciešams noņemt izziņas funkcijas gan Drošības policijai, gan SAB. Karstās diskusijās Saeimas komisijās izkristalizējās viedoklis, ka izziņas tiesības SAB noņemamas, bet Drošības policijai saglabājamas.

Kā norādīja lietpratēji, tagad SAB izziņas funkcijas nepieciešamas, lai J. Strīķei, pametot KNAB, valdošā elite nezaudētu represīvo orgānu politisko konkurentu apkarošanai. Pēc minētajiem likuma grozījumiem konkurenti tad tiktu vainoti nevis koruptīvos noziegumos, bet jau daudz smagākos – noziegumos pret valsti.