Paldies abu pilsētu pašvaldībām par aktivitāti un paldies Eiropas Savienībai, kas šādu aktivitāti atalgo. ES palīdzības fondi finansē pārrobežu sadarbību, uz ko nav pieteikušās varbūt tikai dažas slinkākās Latvijas pašvaldības. Tā nu mūsu amatpersonas un citi interesenti nemitīgi dodas pie tuviem un tāliem kaimiņiem un ne mazāk sirsnīgi uzņem ārzemju viesus. Neviens un nekad neatļaujas šķērdēt ES iedzīvotāju nodokļus sava prieka pēc. Liepāja un Klaipēda ir apņēmības pilnas atrast pareizo formulu, kas pārliecinās investorus no visas pasaules, ka ne tikai divas ostas, bet katrs kilometrs no simts kilometriem starp abām pilsētām ir viņu uzmanības un naudas vērts.

Kad Neatkarīgajai pirms neilga laika bija iespēja ciemoties Klaipēdā, divas pilsētas atklājās turpat uz vietas: no 2007. gadā redzētās un fotoattēlos saglabātās pēcpadomju rūpniecības pilsētas Klaipēdas kūņojas laukā pēc daudz senākiem attēliem atpazīstamā Mēmele.

Neatkarīgās 2007. gada 17. maija publikācijā Pasakainā pussala Klaipēda figurē tikai kā punkts, no kura atiet prāmji uz pasakaino vietu, t. i., uz Kuršu kāpu. Prāmji joprojām brauc, un Kuršu kāpa joprojām stāv, toties pilsēta kļuvusi gluži kā cita tieši tāpēc, ka nav būvēta pa jaunu. Celtniecības un pilsētas plānošanas profesionāļi noteikti varētu iebilst, ka nekas nav tik vienkārši, kā izskatās, bet tūristam pilsētas pārveidošana šķiet paveikta galvenokārt ar āmuru. Sākts taču ir ar to, ka daudzviet no ēkām ir nodauzīts padomju apmetums, atsedzot sarkano ķieģeļu mūrus ar visvisādām pagājušo gadsimtu zīmēm jeb rētām. Tālāk gan āmurs nebija galvenais darbarīks, lai nomainītu šīferi ar dakstiņiem un padomju laika logus ar sīkrūšu logiem un tad saliktu vajadzīgos krāsu akcentus, bet izdarīts viss ir pārsteidzoši ātri un labi. Kaut ko no tagadējās Klaipēdas stila rīdzinieki var ieraudzīt bijušās reālās Rīgas citadeles atliekās ap banku Citadele. Banka par to nav vainīga, jo nāca pasaulē tad, kad vietējie āmuri jau bija savu uzdevumu paveikuši; un āmuri arī nebija vainīgi, ka vietējo nejēgu rokās kalpojuši vēsturiskās apbūves iznīcināšanai.

Nav, protams, ne Lietuva, ne tieši Klaipēda iznīcības neskarts paradīzes stūrītis. Nekļuva īsti skaidrs, kad un kā Klaipēda zaudējusi savu cietoksni pašā pilsētas centrā, bet tas tagad esot jāceļ pilnīgi no jauna. Pēc Klaipēdas Investīciju un ekonomikas departamenta direktora Ričarda Zulca stāstītā, tas prasīs desmit miljonus eiro un skaļus strīdus par to, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties pseidovēsturiskas jaunbūves autori. Tādi piemēri kā Traķu pils Lietuvā un Melngalvju nams Rīgā aicina arhitektus un pasūtītājus atļauties jebko, kas smuki izskatās.

Ir ņemamas vērā pat trīs atbildes uz jautājumu, no kurienes nāk nauda Klaipēdas fasādes izbūvei. Pirmkārt, Lietuva drīkst tērēt ES palīdzības fondus, ja valsts iesniedz ES prasībām atbilstošus projektus un dod līdzfinansējumu. Otrkārt, Klaipēda ir lielākā Lietuvas osta, kuras kravu apgrozījums ir Rīgas, Ventspils un Tallinas ostu līmenī. Ar ostu Klaipēdā ir sakabināta ekonomiskā brīvzona. Treškārt, Lietuvā tomēr dzīvo par miljons cilvēkiem vairāk nekā Latvijā.

Lietuvas pārākums pēc iedzīvotāju skaita trešajā vietā esošo pilsētu salīdzinājumā izpaužas tā, ka Klaipēdā dzīvo divreiz vairāk cilvēku nekā Liepājā. Tālāk gan seko abām valstīm un pilsētām vienādi sāpīgas runas. Pēc oficiālajiem datiem, Lietuva balansē uz trīs miljonu iedzīvotāju robežas tieši tāpat, kā Latvija balansē uz divu miljonu robežas. Ne vienā, ne otrā valstī netrūkst publisku apgalvojumu, ka īstenībā šīs robežas jau esot zaudētas; Lietuvā tādai polemikai dota vieta pat plakātos, kurus izdevās redzēt un fiksēt Klaipēdā. Abas konkrētās pilsētas zaudējušas to godu, kādu tām iepriekš deva attiecīgi divsimt tūkstoši un simts tūkstoši iedzīvotāju. R. Zulcs atzina iedzīvotāju skaita samazināšanos no 210 tūkstošiem valsts neatkarības atjaunošanas brīdī līdz 160 tūkstošiem, bet ar atrunu, ka daļa šo cilvēku īstenībā ir tikai nedaudz mainījuši dzīvesvietu uz privātmāju ciematiem ārpus pilsētas administratīvās teritorijas un tātad nav pametuši ne Klaipēdu, ne Lietuvu. Liepāja varētu atbildēt, ka uz Liepāju traucas palīgspēki vismaz no Grobiņas, Nīcas un Durbes, tāpēc pilsētā diendienā apgrozās vairāk nekā 76 tūkstoši reģistrēto liepājnieku.

Ostu darbība sen vairs nav saistīta ar to, cik daudz muskuļainu cilvēku izdodas savākt kuģu piekraušanai un izkraušanai. Ostās pārkrauto tonnu miljoni svārstās līdzi ekonomiskajai konjunktūrai pasaulē. Klaipēdas gadījumā šo tonnu saistība ar Lietuvu un tās iedzīvotājiem gan ir ciešāka nekā Latvijā, jo 60% Klaipēdā pārkrauto kravu tiek vai nu radītas Lietuvā, vai sūtītas lietuviešiem, nevis tranzītā caur Lietuvu. Klaipēdas osta lepojas ar stabilu darba apjoma pieaugumu no 15 miljoniem pārkrauto tonnu 1999. gadā līdz 27 miljoniem tonnu 2007. gadā (šo orientieri noteica gadījums – Neatkarīgās iepriekšējā ielūkošanās Klaipēdā) un 35,2 miljoniem tonnu pērn. Kaut nedaudz, tomēr priekšā Klaipēdai ar 36 miljoniem tonnu bija izrāvusies Rīga, kas balstās uz pavisam savādāku kravu nomenklatūru (uz oglēm, kādu Klaipēdā vispār nav) un kravu saņemšanas un nosūtīšanas maršrutiem. Klaipēdai un Rīgai pēdējā desmitgadē bijis ļoti līdzīgs kravu pieauguma grafiks, kamēr Ventspilī un Tallinā piedzīvotas lielas kravu apjoma svārstības, pēc tam atkal atgriežoties iepriekšējā līmenī. Liepāja pēdējos gados izdarījusi galvu reibinošu lēcienu, izsakot kravu pieaugumu procentos. Pērn sasniegti 7,4 miljoni tonnu un milzīgs risks visu sasniegto zaudēt līdz ar Liepājas metalurga produkciju. Lietuvas specializētā naftas osta Būtiņģe pērn bijusi pavisam nedaudz virs Liepājas.

Savi plankumi ir ne tikai Saulei, bet arī Lietuvai. Brīvostas komercdirektors Lins Šimanskis cita starpā atklāja, ar ko beigusies ostas teritorijā bijušās kuģu remontu rūpnīcas Vakaru laivu remontas privatizācija, par ko arī Latvijā bija tracis 1998. gadā. Lietuvas valdība toreiz piedāvāja Vakaru laivu remontas, bet pretēji pašas izsludinātajiem privatizācijas noteikumiem atteicās atzīt par radniecīgā uzņēmuma pircēju Rīgas kuģu remontu rūpnīcu. Lietuvas rūpnīcu privatizēja tie, kuriem tā pienācās, par spīti oficiālajiem privatizācijas noteikumiem un Latvijas valdības aicinājumiem šos noteikumus ievērot. L. Šimanskis par Vakaru laivu remontas stāstīja ne Latvijas, bet Lietuvas kontekstā. Izrādās, ka Vakaru laivu remontas privatizētāji ir pamanījušies privatizēt arī brīvostas zemi, t. i., panākuši tās izslēgšanu no brīvostas teritorijas, kur zemes privatizācija Lietuvā, tāpat kā Latvijā, ir ar likumu aizliegta. Lietuvas valdība izlikusies noticam, ka uzņēmums ārpus ostas teritorijas piedzīvos tādu uzplaukumu, kādu nu nekādi nevarot sasniegt brīvostas jurisdikcijā. Reāli esot tā, ka osta zaudējusi zemi, bet uzņēmums – darba apjomu. Kādreizējo 1000 cilvēku vietā tur strādājot labi ja 100 cilvēku. Nav pamata neticēt L. Šimanskim, pat ja publiskajā telpā atrodami savādāki teksti. Vakaru laivu remontas ar igauņu (vai tādu igauņu kā Parex banka no Latvijas, kas pirms igauņiem nodarbojās ar starpniecību Lietuvas uzņēmuma pārdošanā) palīdzību klonēta par Vakaru laivu statykla un Vakaru laivu gamykla. No tām nākušas dažas ziņas par grandiozu pasūtījumu izpildi, tikai līdzīgi paziņojumi no Rīgas kuģu remontu rūpnīcas ir pieradinājuši neņemt tos pa pilnu.

Klaipēdas osta plāno sasniegt 60 miljonu tonnu kravu apgrozījumu laikā starp 2020. un 2030. gadu, bet tālāk tās tagadējā teritorijā attīstīties nebūs iespējams. Lietuvai nāksies būvēt jaunu ostu: vai uzbērt mākslīgu salu pie Kuršu kāpas, vai paplašināt Būtiņģi (par to gan Latvijai būs savs vārds sakāms, ko drīkst un ko nedrīkst darīt tieši uz Latvijas un Lietuvas jūras robežas), vai atgriezties Sventājas grīvā ar 1939. gada ostas projektu. Vairāk nekā projekts tas bija Lietuvas valdības izmisums pēc tam, kad valsts vienīgo ostu Klaipēdu, toreiz vēl Mēmeli, Lietuvai bija atņēmusi hitleriskā Vācija. Tā atdarīja Lietuvai to pašu, ko Lietuva bija izdarījusi 1923. gadā. Tad Lietuva pretēji Versaļas miera līguma noteikumiem sagrāba Mēmeli, bet ne karā zaudējusī Vācija, ne kara uzvarētāji nespēja saukt Lietuvu pie kārtības. Tās bija nākamās epizodes gadsimtiem ilgā cīņā starp lietuviešiem, vāciešiem, krieviem, poļiem un kādreiz arī latviešiem (kuršiem) par teritoriju, kuras daudzreizējā atšķeltība no pārējās Lietuvas devusi tai Mazās Lietuvas nosaukumu. Klaipēdas centrs pavisam nesen atgādināja mazo Krieviju, bet tagad atgādina mazo Vāciju, kur tūristu ceļš uz Kuršu kāpu iezīmēts kā mazajā Anglijā.