Zvēri Līgatnes dabas takās ir laimīgi pārlaiduši ziemu. Kritušo nav,
lielas sērgas gājušas secen, vienīgā nelaime, ka trūkst skaidrības par
nākotni. Nauda lāču pastaigu voljēra būvēšanai nav iedota.
Tā nu lāču vīri Puika un Mikus dzīvo meža vidū betona klucī, un viņus apskatīt var vienīgi zvērkope Velga Vītola, bet ne apmeklētāji. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) grasās atteikties no dabas takām, pakļaujot tās atkārtotam finanšu eksperimentam.
Jāatgādina, pirmais beidzās ar totālu izgāšanos un lācenes Mades nāvi. Iestājoties ekonomikas krīzei valstī, saimniekošana tika uzgrūsta sabiedriskai organizācijai Gaujas Nacionālā parka fonds. Ienākumu bija daudz mazāk nekā izdevumu, voljēri turpināja sabrukt, lācene izkļuva brīvībā, un viņu nošāva. Tad fonds atteicās no tādas saimniekošanas, un pērn dabas takas nācās pārņemt atpakaļ VARAM pakļautībā esošajai Dabas aizsardzības pārvaldei. Taču, kā izrādās, ne uz ilgu laiku. Šīs vasaras beigās iecerēts izsludināt konkursu par tiesībām apsaimniekot dabas takas, cerībā, ka Latvijas uzņēmēji pirmie pasaulē izdomās, kā ar zaķiem un kaķiem pelnīt lielu naudu. Konkursa komisija jau ir izveidota.
Kā pelnīt ar izziņas procesu
Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš gan izvairās minēt piemērus, kā būtu iespējams uzbūvēt rentablu biznesu vietā, kur galvenā publika ir skolasbērni. «Mēs taču neteiksim priekšā, ko tur darīt, – lai nāk ar priekšlikumiem.» Acīmredzot Rolandu Auziņu pašu nodarbina Neatkarīgās uzdotais jautājums, kādēļ nepieciešams vēl viens eksperiments ar dabas takām, jo to viņš lūdz pāradresēt Vides ministrijai. Atbilde izrādās samērā vienkārša – naudas dēļ. «Būtisks šā izvēlētā risinājuma pluss ir iespēja piesaistīt privāto finansējumu, tādējādi samazinot iespējamību pēc valsts budžeta finansējuma nepieciešamības nākotnē.» Tā skaidro ministrijas preses dienests. Atkārtota neveiksme, atdodot dabas takas kādam citam, neesot iespējama. Iepriekš apsaimniekotājs izvēlēts bez konkursa, savukārt tagad tas notiks, kā jau brīvā tirgū pieklājas – izvēloties labāko no visiem piedāvājumiem. Vēl viens arguments valsts sekretāra vietnieka Jurija Spiridonova izpildījumā ir šāds – Dabas aizsardzības pārvalde nevar vienlaikus kontrolēt un vienlaikus apsaimniekot zoodārzu. Paziņojumā presei ierēdnis norāda, ka jaunajam apsaimniekotājam «būs jānodrošina Līgatnes dabas taku kā nozīmīga vides izglītības objekta saglabāšana un tālāka attīstīšana, jārūpējas par dzīvnieku kolekcijas pilnveidošanu, kā arī jāsakārto infrastruktūra un jāveicina apmeklētība». Konkursa uzvarētājam būšot iespēja veidot infrastruktūru tūrisma attīstībai. Bet ko tas īsti nozīmē – vai blakus zvēru voljēriem un izziņas takām taps izcirtumi ar krogiem, pirtīm un spēļu zālēm, netiek paskaidrots. Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Rita Jakovļeva norāda: «Mēs vēlētos, lai jaunie biznesa veidi būtu saistīti arī ar dabas izziņas procesu.» Bet vai var to var pelnīt? Pagaidām ieeja Līgatnes dabas takās ir brīva.
Vajadzīga spēcīga aizmugure
Pašvaldībai piederošā Rīgas zoodārza filiāle Cīruļi Kurzemē ir stipri līdzīga vieta. Arī te ir zvēri un pastaigu takas, notiek dažādi izglītojoši pasākumi, darbojas maza kafejnīciņa. Taču vadītājs Arnis Bergmanis ir simtprocentīgi pārliecināts, ka šādi objekti bez spēcīgas aizmugures pastāvēt nevar. Ienākumi no biļetēm sedz aptuveni trešo daļu kopējo tēriņu. Turklāt Cīruļos infrastruktūra vēl ir kopta un uzturēta, savukārt Līgatnes takas pēdējos gados ir ļoti nolaistas. Tātad nepieciešamas lielas investīcijas. «Tur ir jābūt valsts līdzfinansējumam, citādi nekas prātīgs nesanāks.»
Taču naudas nav. Iepriekšējais taku apsaimniekotājs vēl vērsās Zemkopības ministrijas kūrētajā Meža attīstības fondā – lāčiem ir nepieciešams lielais pastaigu voljērs. Taču nule kļuvis zināms, ka lāči nav mācējuši uzrakstīt labu projektu un caurkrituši konkursā. Oficiāli – tāpēc, ka nesavāca pietiekamu punktu skaitu. Taču ticamāka versija – jo Zemkopības ministrija vienkārši nesaskata pamatojumu, kāpēc tai būtu jāfinansē citas ministrijas darba uzdevumi.
Tā kā šī nauda Līgatnei gājusi secen, VARAM piektdien iesniedza valdībā pieprasījumu – 160 000 latu taku sakārtošanai no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, un grib, lai lēmums tiktu pieņemts jau šīsnedēļas sēdē. Par šo naudu tiktu sakārtoti nožogojumi, atjaunoti elektriskie gani un veikts kapitālais remonts lāču, lūšu, aļņu un mežacūku voljēriem. Varbūt valdība naudu iedos, varbūt neiedos, bet vakar no Ministru kabineta sēdes darba kārtības jautājumus tika izņemts. Nav skaidrs, kādēļ ministrija tēriņus neplānoja laikus.
Īstermiņā viss kārtībā
Kaut arī ziemas miegu negulējuši, zvēri priecīgi sagaidījuši pavasari un par nākotni nenieka nebēdā. Turpretī noraizējusies ir Velga Vītola, kuru ministrs Edmunds Sprūdžs pērn centās diskreditēt, lai atrastu ieganstu padzīšanai no darba. Sabiedrība toreiz iestājās par mīļi dēvēto lāču mammu, viņa joprojām kopj dzīvniekus un stāsta bērniem par dabu. Ieraugot mazu jenotsuni, vien retais spēj pateikt, kas tas ir par dzīvnieciņu. Tieši bērnu izglītošana vēsturiski bijusi dabas taku galvenā misija, labvēlīga un sirsnīga saruna. Velga Vītola baidās, ka tā tiks pazaudēta, ja kārtējā eksperimentā takas tiks atdotas kādam bez pieredzes un bez naudas.
Labi, ka vismaz īstermiņā Līgatnē valda kārtība. Ar visu nepieciešamo Dabas aizsardzības pārvalde nodrošina. Pērn uzceltajā mājā lāču puikas jūtas labi. To, jāatgādina, arī finansēja nevis valsts, bet mecenātu Teterevu fonds. Žēl tikai, ka lielais voljērs palicis uz papīra un apmeklētāji pat iztālēm nevar sasveicināties ar Puiku un Miku. Velga Vītola domās pārlaiž acis Līgatnes dabas takām un secina: «Mums te ir vajadzīgs viens kreptīgs saimnieks, lai tā mētāšanās vienreiz beidzas.
Rādīt reklāmu
