Turīgo iedzīvotāju patvaļai jāpieliek punkts, nolēmusi vides aktīvistu grupa un Saeimā iesniegusi grozījumus Aizsargjoslu likumā, kas pašvaldībām uzliks par pienākumu gādāt, lai desmit metru platā tauvas josla pie publiskajiem ūdeņiem būtu gan pieejama visiem iedzīvotājiem, gan tā tiktu sakopta.
Ar šādu iniciatīvu, kuru konceptuāli pieņēmuši arī Saeimas Juridiskās komisijas deputāti Ilma Čepāne un Dzintars Rasnačs, Saeimā vērsies Vides aizsardzības klubs (VAK), Jūrmalas aizsardzības biedrība un biedrība Par brīvu Lielā Baltezera krastu, raksta
NRA.lv.
Ierobežojumi pazūd
Lielā Baltezera aizstāvjus pārstāvošais Artūrs Priede skaidro, ka tauvas joslas aizsardzības normas juridiskos aktos parādījušās jau 1929. gadā un tās noteica, ka publiskajiem ūdeņiem piegulošo zemesgabalu īpašnieki nedrīkst radīt šķēršļus satiksmei pa tauvas joslu, ierīkojot aizžogojumus, pārrakumus vai citus traucēkļus.
Padomju laikā šī norma neeksistēja, taču, atjaunojot Latvijas neatkarību, tā normatīvajos aktos atkal iekļauta, tomēr 2002. gada martā ierobežojumi no aizsargjoslu likuma, iespējams, dzēsti. Aktīvisti apgalvojuma formā to nesaka, taču liek noprast, ka, viņuprāt, šīs prasības no likuma dzēstas.
Tāpēc un turīgo visatļautības dēļ pēdējos gados situācija ar tauvas joslu norobežošanu esot kļuvusi tikai smagāka, uzskata A. Priede. Rezultātā ļoti daudzas publiskās ūdenstilpes nav pieejamas ne gājējiem, ne ūdens un ūdens uzraudzības un izpētes speciālistiem, ne robežsargiem un Valsts glābšanas dienesta darbiniekiem, kuriem tiek liegta operatīva pieeja ūdenstilpēm. «Tagad pa sauszemi tikt apkārt Lielajam Baltezeram var tikai ar buldozeru,» saka VAK viceprezidente Elita Kalniņa.
Bagāto nekaunība
Vides un tiesību aktīvistus satrauc arī ieilgusī prakse, ka cilvēki, kas tomēr pārkāpuši ierobežojumus tauvas joslā, ļaunākajā gadījumā samaksā sodu par to, bet pārvietošanos un piekļuvi ierobežojošās konstrukcijas tomēr nenojauc. Viens no pirmajiem reģistrētajiem šādiem gadījumiem bija, kad toreizējais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis samaksāja sodu par žoga izbūvi tauvas joslā, bet pašu žogu tā arī nenojauca un neviens nespēja šo situāciju grozīt.
Tagad situācija nav daudz mainījusies, jo turīgie iedzīvotāji kļuvuši viltīgāki. Arī pašvaldību vadītāji izmantojot dažādus caurumus normatīvajos aktos un pieverot acis uz bagātnieku pārkāpumiem vai soda protokolus un aktus aizpildot tik pavirši, ka tos ir ārkārtīgi vienkārši pārsūdzēt administratīvajā tiesā.
Piemēram, Zatlera Reformu partijas valdes locekles Sandras SondoresKukules ģimene, kurai pie publiskas ūdenstilpes pieder īpašums Ādažu novadā, trīs gadus tiesājās par tauvas joslā uzceltu žogu. Kad tiesa izlēma, ka tas jānojauc, izrādījās, ka īpašnieki veco žogu nomainījuši ar citu un, norādot, ka tiesa lēmusi par vairs neeksistējošu žogu, panāca, ka tiesvedība jāsāk no jauna.
Noteiks pienākumu
Lai nākotnē nepieļautu šādas situācijas un mainītu to, ka pašvaldības nav īsti atbildīgas par tauvas joslu aizsardzību, Aizsargjoslu likumā ierosina iestrādāt normu, kas pašvaldībām uzliks par pienākumu nodrošināt joslas brīvu un drošu lietošanu, kā arī vides aizsardzībai organizēt tauvas joslas sanitāro apkopi. Zaļo un zemnieku savienības deputāts Ingmārs Līdaka, kas uzņēmies šefību pār šo likumprojektu, atzīst, ka būs nepieciešami grozījumi arī citos likumos, piemēram, Administratīvo pārkāpumu likumā.
Savukārt I. Čepāne uzskata, ka situāciju var mainīt, arī mainot iedzīvotāju attieksmi pret pašvaldību vēlēšanām, jo, neraugoties uz pagasta veču un citu deputātu apšaubāmo darbību, tos ievēlot atkal un atkal.
Rādīt reklāmu
