Arvien vairāk juristu sāk sliekties par labu viedoklim, ka jāveic
Satversmes papildinājumi, lai nodrošinātos pret situāciju, kad
nacionālboļševika Vladimira Lindermana, Saskaņas centra vai citu
politiķu virzītas iniciatīvas spēj novest pie likumīgās valsts iekārtas
maiņas. TV3 raidījuma Nekā Personīga uzrunātie juristi pat saskata
līdzību ar Hitlera nākšanu pie varas gluži likumīgā ceļā, izmantojot
tālaika konstitūcijas iespējas vienu pēc otra rīkot referendumus savu
noziedzīgo mērķu sasniegšanai.
“Protams, ka pilnīga analoģija ir neiespējama. Kā pareizi saka vācieši, jebkurš salīdzinājums klibo un būtu pilnīgi nepareizi 1933. vai 34. gada situāciju pārcelt uz 2012.gadu. Taču – tas, ko mēs varam redzēt – Veimāras Republikas Satversme, lai gan paredzēja tādu samērā idealizētu varas balansu, tomēr nebija spējīga pretoties dažu personību spiedienam,” skaidro Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš.
“Parasti liekas, ka tas bija diktators, nāca vardarbīgi un laužot konstitūciju. Patiesībā jāteic, ka Hitlers izmantoja patiešām tās iespējas, ko piedāvāja konstitūcija. Un viņš izmantoja politiskās sistēmas vājumu,” stāsta LU Juridiskās fakultātes lektors Jānis Pleps.
Gunārs Kusiņš uzskata, ka Hitlers “prasmīgi izmantoja” konstitūcijas piedāvātās iespējas un noorganizēja četrus referendumus. Ar šo referendumu palīdzību Hitlers panāca visu, ko viņš vēlējās, raksta
NRA.lv.
“Sarāva starptautiskās saistības, panāca sev augstāko posteni pēc Hindenburga nāves, panāca Austrijas anšlusu. Viņš panāca visu, ko vēlējās ar savas propagandas mašīnas palīdzību. Un te mēs varam redzēt, ka šī konstitūcija nebija gatava demokrātisko procedūru izmantošanai nedemokrātiskā veidā,” skaidro Kusiņš.
Starp Hitleru un Lindermanu, protams, vairāk ir atšķirīgā, nekā kopīgā. Hitlers bija pilsonis, Lindermans nē, Hitleram bija vairākums parlamentā, Lindermans ir ārpus Saeimas, lai gan tur viņam ir sabiedrotie – Saskaņas centrs. Bet ir dažas pārdomu vērtas līdzības - ne tikai tas, ka abiem vāja izglītība, norāda Nekā Personīga.
Starpkaru Vācijas smagā ekonomiskā situācija, milzīgie valsts parādi, starptautiskais pazemojums, liela neuzticība pie varas esošajiem politiķiem un impērijas atjaunošanas ideju popularitāte daļā sabiedrības Hitlera idejām bija kā skābeklis ugunij. Līdzīgi arī Lindermans izmanto tagadējās Latvijas smagās problēmas kā augsni savai propagandai.
“Kaut vai metodes, kādas izmanto Lindermans un droši vien arī turpmāk izmantos – tās pašas runas, cilvēku aicināšana nepieļaut to, ka viena tauta tiek apkaunota, ka tautai ir jāuztur savs gods un tamlīdzīgi. Hitlers arī izmantoja savas runas, ļoti spējīgs orators, viņš arī mācījās, izmantoja dažādas akcijas, demonstrācijas, mītiņus, dažādus masu apstulbināšanas veidus,” skaidro LU profesore, politoloģe Daina Bāra.
“Vēl viena lieta – ļoti daudziem bija optimisms, ka Hitlers jau ir tāda kliedzēju partija, viņi nespēs valdīt. Un viņiem bija sajūta, ka, iedodot viņiem uz laiku varu, gan jau, ka viņus izdosies civilizēt, piebarot, droši vien tai laikā arī bija kādas padomītes, ostu valdes un no otras puses arī valdīja sajūta, ka viņi izgāzīsies,” skarbs ir Pleps.
Viņš skaidro, ka lielu lomu Hitlera nākšanā pie varas nospēlēja tā laika prezidenta personība.
“Ja prezidenta amatā būtu sēdējis demokrāts, vai vismaz gados jaunāks un aktīvāks prezidents, iespējams, šis prezidents būtu spējis rīkoties ar visu pilnvaru bardzību un novērst šo te afēru – Hitlera pielaišanu pie varas. Bet, mums jāņem vērā, ka tai brīdī, kad Hitlers nāk pie varas, prezidentam ir pāri 80 gadiem, tas ir noguris, vecs vīrs, kurš vīlies dzīvē, vīlies politiskajā sistēmā, viņš vienīgais, ko grib – lai viņu kāds atbrīvo no tiem smagajiem lēmumiem,” skaidro Pleps.
Protams, ne tādā mērā, taču arī mūsu politiskās elites nespēja laikus rīkoties jau tagad ir sagādājusi nepatīkamas sekas un, ja netiks atrasti risinājumi, dažādi referendumi ar mērķi graut valsts pamatus var sekot vēl un vēl.
“Vienkārši, tā teikt, parakstus jau mēs savāksim un no budžeta to naudu dabūsim un tad mēs tādā veidā Latvijas Republikai, tā sacīt, uzliksim uz kakla nepanesamas sekas. Saprotams, tā ir bezatbildīga, avantūristiska rīcība un tur nav ko par šo jautājumu piebilst, bet, tā kā tādas bažas pastāv, domājam, to nepieciešams būtu Satversmē iekļaut. Šos divus momentus - par kādiem jautājumiem Satversmes grozījumu referendumi nevar notikt un otrs – cik un pēc kāda laika var notikt atkārtots referendums, ja šis jautājums iepriekš tautas nobalsošanā ir ticis skatīts,” - skaidro augstskolas ,,Turība,, Publisko tiesību katedras profesors Valdis Blūzma.
Gunārs Kusiņš domā, ka būtu jānomodulē pāris teorētiski stresa testi, kuros ar prognožu palīdzību izspēlētu dažādas iespējamās varbūtības un, balstoties uz rezultātiem, izlemtu par nepieciešamajiem grozījumiem.
“Ja mēs to nedarīsim, tad, protams, mēs iziesim cauri sabiedrības stresa testiem. (..) Katrā ziņā, lai arī nedaudz novēloti juristu vidē visai aktīvi tiek izteikti dažādi piedāvājumi referendumu sistēmas grozījumiem – piemēram, noteikt lielāku skaitu parakstu referenduma ierosināšanai, 5 gadu moratoriju atkārtotiem referendumiem un sijāšanas mehānismu tematiem, par kuriem referendumi vispār nav rīkojami. Taču arī ar pārmērīgiem aizliegumiem iesaka neaizrauties,” iesaka Gunārs Kusiņš.
Gaidāmajās diskusijās par nepieciešamajiem grozījumiem Satversmē Jānis Pleps aicina iesaistīties ne tikai juristus.
“Ja sabiedrībā ir pietiekami liels skaits, kas grib debatēt, tas ir kā kalnu avots. Mēs varam aizspiest vienā vietā to krūzi, kur plīst, bet tas spēks nāks citā vietā ārā. Te vajadzētu saprast, kas tie ir par iemesliem, kāpēc tas noticis? Tas ir ne tikai juristu jautājums, bet arī politologu, etnologu, sociologu un visdažādāko profesiju,” secina Pleps.
Rādīt reklāmu
