24. septembris, Ceturtdiena
Vārda dienas: Agris, Agrita
Sākuma lapa » Sabiedrība » Āboltiņa: Nevajag aizmirst, ka Saeima ir darba devējs izpildvarai
Āboltiņa: Nevajag aizmirst, ka Saeima ir darba devējs izpildvarai
Autors: Anita Daukšte / NRA.LV / 17. novembris 2010, 11:41
NRA.lv galvenās redaktores Anitas Daukštes intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu (Vienotība).

– Esat saņēmusi mantojumā visnepopulārāko parlamentu. Jūs redzat, ka Saeimas priekšsēdētāja spēkos ir atjaunot iedzīvotāju uzticību parlamentārai institūcijai?

– Es centīšos to darīt. Bet es to nevaru izdarīt viena – tam ir jābūt visu Saeimas deputātu kopdarbības rezultātam. Domāju, ka radīšu sapratni no citiem deputātiem šajā jomā: Saeimā ir 60 jaunievēlēti deputāti, un arī viņi ir intervijās pauduši savas domas par parlamenta prestiža atjaunošanu. Tātad arī viņi saprot savu atbildību par to.

Saeimas prestiža atjaunošanai ir vairāki priekšnoteikumi. Galvenais no tiem ir – neatkārtot tās kļūdas, kas iepriekš pieļautas, pieņemot valsts budžetu. Tā ir mana kā Saeimas priekšsēdētājas atbildība – nodrošināt pilnvērtīgas debates par budžeta pieņemšanu. Turklāt svarīgi, lai tās notiktu visos līmeņos – frakcijās, komisijās un arī plenārsēdēs.

Šogad valsts budžeta pieņemšanas grafiks ir ļoti saspringts un informācijas par budžetu ir maz. Tomēr ir skaidrs, ka būs jāpieņem sāpīgi un nepopulāri lēmumi – vai nu par nodokļiem, vai par izdevumu samazinājumiem. Diskusijas par šiem sāpīgajiem tematiem būs asas, bet, no vienas puses, nedrīkst palikt sajūta, ka debates bijušas nepietiekamas, no otras puses – budžets ir jāpieņem salīdzinoši ātri – līdz gada beigām,jo gada sākums bez apstiprināta budžeta var izmaksāt liekus 30 miljonus latu mēnesī. Ceru, ka Saeima mācēs par budžetu debatēt kvalitatīvi un profesionāli. Vēl viens priekšnoteikums, kas varētu uzlabot izpratni par Saeimas deputātu darbu, ir mainīt sistēmu, kā plenārsēdēs tiek ziņots par likumprojektiem – tikai saucot likumprojektus un priekšlikumu numurus. Es uzskatu, ka ir jāizbeidz šī numeroloģiskā ziņošana Saeimas sēdēs – tā nedod iespēju saprast, par kādiem jautājumiem deputāti runā un par ko iestājas vai ko noraida. Sabiedrība arī tā daļēji zaudē uzticību parlamentam. Tas ir arī svarīgi strīdu situācijās, lai tiesa pēc stenogrammām varētu skaidri secināt, kāds ir bijis likumdevēja mērķis, pieņemot likumu.

Trešais būtiskais priekšnoteikums Saeimas prestiža nostiprināšanai būtu deputātu gatavība apliecināt, ka viņi nežēlo savu laiku, lemjot par iedzīvotājiem un valstij svarīgiem jautājumiem. Plenārsēdēm ir jānotiek tik ilgi, kamēr skaidri un saprotami ir notikušas debates par visiem jautājumiem, nevis tā, lai deputāti ātrāk tiek mājās.

– Lielākajai daļai pat piemirsies, ka budžetu pieņem Saeima, nevis valdība. Vai Saeimai šai gadījumā būtu sevi jāapliecina kā balsošanas mašīnai? Jums ir iespēja ietekmēt situāciju, lai tā nebūtu?

– Patiešām, šāds viedoklis pastāv. Savulaik tika daudz runāts par to, ka galvenie lēmumi tiek pieņemti koalīcijas padomē un tas nonivelē valdības un Saeimas politiskās darbības jēgu. Tomēr mistificēt koalīcijas sēdes nevajag, jo tā ir vienkārši darba kārtības saskaņošana, lai jau pirms valdības un Saeimas sēdēm būtu zināms, par kuru jautājumu ir, bet par kuru nav panākta politiska vienošanās.

Cik tas atkarīgs no manis, centīšos gan pati, gan arī deputātiem atgādināt, ka Saeima ir darba devējs izpildvarai.

– Viens no elementiem uzticības zudumam Saeimas deputātiem bija ekvilibristika ar algām un piemaksām. Vai nebūtu godīgāk, ja deputāti saņemtu cienīgu atalgojumu, bet savu darbību nodrošinātu paši, nevis ar piemaksu, kas teju lielāka par algu?

– Tas ir mīts, ka deputātu algas nav samazinātas – tās ir samazinātas vairākkārt. Nav arī plānots tās palielināt. Atalgojuma sistēma, kad ir pamatalga un piemaksas par darbu komisijās, ir ieviesta pasen, un galvenokārt tāpēc, lai nodrošinātu kvorumu un disciplinētu deputātus. Es būtu gatava debatēt par sistēmu, kas būtu citādāka – nevis lai deputātam piemaksātu, ka viņš sēdi apmeklē, bet gan otrādi – atvelk naudu, ja viņš sēdē nepiedalās. Nesolu, ka šādu sistēmu var izveidot uzreiz, tas ir četru gadu uzdevums. Šobrīd deputātu algas ir piesaistītas vidējam atalgojumam sabiedriskajā sektorā, bet domāju, ka tā būtu jāiekļauj vienotajā valsts pārvaldes atalgojuma sistēmā.

Tad, kad steigā tika pieņemta vienotā valsts pārvaldes atalgojuma sistēma, vairākas neatkarīgas institūcijas palika ārpus tās. Tomēr visiem, kas saņem atalgojumu no valsts budžeta, būtu jāiekļaujas vienotā sistēmā. Šobrīd ārpus vienotās atalgojuma sistēmas atrodas Latvijas Banka, Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Saeimas deputāti un arī tiesneši. Vēlos arī uzsvērt, ka tiesneši ir izmantojuši ētiski apšaubāmu metodi, ar Satversmes tiesas nolēmuma palīdzību nosakot paši sev atalgojumu. Ja netiks atrasts likumīgs risinājums šai situācijai, tad Augstākās tiesas priekšsēdētāja mēneša alga būs ne mazāka par 4088 latiem, bet Satversmes tiesas priekšsēdētājam – par 4113 latiem. Turklāt jāņem vērā, ka no 2012. gada šie skaitļi palielināsies par apmēram 27 procentiem. Summa, ko prasītu šādas izmaksas no valsts budžeta, būs lielāka nekā visas Saeimas uzturēšana kopā, rēķinot ne tikai deputātu algas, bet arī ēku un autotransporta uzturēšanu.

– 5. Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs ļoti strikti savulaik nodalīja savu darbību no Latvijas ceļa darbības, no partijas, kuru tas pārstāv. Jūs tā nedarīsiet?

– Saeimas priekšsēdētājs pārstāv visu parlamentu ar tajā ievēlētajiem gan pozīcijas, gan opozīcijas deputātiem. Esmu lūgusi arī saviem kolēģiem man aizrādīt, ja viņi redzēs, ka manā darbībā parādīsies tendenciozitāte, jo tikai tad arī deputāti var uzticēties Saeimas kā institūcijas darbībai, ja priekšsēdētājs to neizmanto kā savu politisko tribīni.

– Vai Saeimas priekšsēdētājas amats jums netraucēs darboties apvienības Vienotība pārveidē par vienotu partiju?

– Jā, es esmu Jaunā laika vadītāja un Vienotības līdzpriekšsēdētāja, bet šie amati man nav traucējuši iepriekš Saeimas priekšsēdētāja biedres amatā un netraucē strādāt Saeimā arī šobrīd.

Man jāatzīst, ka Vienotības pārveides process ir sarežģīts. Valdības izveidošanas laikā Vienotība neparādīja sevi no labākās puses – bija redzams, ka demokrātiju tikai mācāmies. Mēs nepratām visus lēmumus izdiskutēt apvienības iekšienē un tad tikai nākt klajā ar kopīgu viedokli. Bet idejas realizācija par politiskā procesa vienotību, par tā padarīšanu mazāk sadrumstalotu ir jāturpina.

– Šobrīd tiešām izskatās, ka vienotības Vienotībā nav nekādas. Jā, darbība valdībā Vienotību satur kopā. Vai, izņemot varas garšu, ir vēl kas, kas ļauj uzskatīt, ka privātās ambīcijas var tikt apvaldītas?

– Nenoliedzami, Vienotībā kopā strādā daudz spēcīgu personību ar savām ambīcijām. Tomēr tas nav un nevar būt šķērslis veiksmīgai politiskajai darbībai. Šeit gribu atgādināt pāris gadu nesenu vēsturi, kad no Jaunā laika izstājās vairākas politiski spēcīgas personības un daudzi jau gaidīja Jaunā laika galu. Toreiz man izdevās panākt izpratni, ka partija ir komanda, nevis atsevišķas personības, un šogad mēs kopā ar partneriem kā Vienotība uzvarējām vēlēšanās.

Es joprojām uzskatu, ka dažādi viedokļi ir pluss, nevis mīnuss politikā, un tāpēc ir sarunas, lai dažādi uzskati tuvinātos. Tomēr cilvēki nāk politikā ne tikai tādēļ, lai apliecinātu sevi, bet arī lai padarītu labāku Latvijas politisko procesu. Šādā kontekstā apvienības pārveide par partiju ir būtisks, viedokļus konsolidējošs solis. Vienotības pārstāvjiem ir jāapzinās, ka, veidojot apvienību pirms Saeimas vēlēšanām, ir dots noteikts solījums darba devējam – strādāt turpmāk saskaņoti. Šis darba devējs ir neviens cits kā Latvijas tauta.

Kopdarbība valdībā, komandas darbs ir tas, kas parādīs valdības spēju strādāt un Vienotības spēju pārtapt partijā. Mani tiešām iepriecināja tas, ka sēdē par neuzticības izteikšanu ārlietu ministram valdība spēja sevi apliecināt kā komanda un ministri parādīja spēju būt solidāri ar Ģirtu Valdi Kristovski.

– Valdības izveides procesā jūs nācāt klajā ar ideju par Saskaņas centru valdībā un tad pieklusāt. Paspērāt soli prom no Dombrovska, kuru līdz šim bijāt politiski balstījusi.

– Es nenovērsos no Dombrovska, vienmēr esmu viņu atbalstījusi. Tad, kad Valdis Dombrovskis veidoja pirmo valdību, es tiešām biju vairāk iesaistīta šajā procesā, jo viņš bija tikko atgriezies no Eiropas parlamenta un vēl ļoti nedrošs sarunās ar potenciālajiem politiskajiem partneriem, tāpēc mana palīdzība tad bija vairāk vajadzīga. Šo valdību veidojot, arī es piedalījos procesā, tomēr Valdis Dombrovskis bija uzvarējis vēlēšanās, viņš bija mūsu Ministru prezidenta kandidāts, un viņam bija jāuzņemas iniciatīva veidot valdību.

Kas attiecas uz Saskaņas centra aicināšanu valdībā – es joprojām domāju, ka tā bija lieliska iespēja – veidot plašāku koalīciju. Galvenais uzdevums šobrīd ir ekonomiskās krīzes pārvarēšana tā, lai visi Latvijas iedzīvotāji to arī sajustu, tādēļ būtiska ir visas sabiedrības pārstāvniecības iesaistīšana valdībā. Ja 30% deputātu netiek dota iespēja ietekmēt lēmumus, tad patiešām pastāv risks, ka daļai sabiedrības nebūs saprotami krīzes apstākļos pieņemtie lēmumi. Taču garu un nenoliedzami sarežģītu pārrunu rezultātā tika izdarīta izvēle un izveidota tāda koalīcija, kādu to redzam patlaban. Taču tā ir Dombrovska izvēle. Un viņu kā premjeru atbalsta gan Vienotība, gan es kā Jaunā laika vadītāja.

– Tātad jūs to uzskatāt par kļūdu, un var pienākt mirklis, kad SC tiek aicināts valdībā?

– Valdībai kopumā ir ļoti grūti uzdevumi. Premjeram, kurš ir uzvarējis vēlēšanās, veidojot koalīciju, ir svarīgi ievērot solījumus, kurus viņš deva pirms tām – toreiz tika runāts par iepriekšējās koalīcijas saglabāšanu. Lai gan Visu Latvijai!-TB/LNNK ne tuvu vairs nav tā apvienība, kas pirms vēlēšanām, tomēr izvēle bija vairāk par labu viņiem. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc SC nav valdībā.

Šobrīd ir, kā ir. Dombrovskim būs ļoti grūti strādāt. Tik vērienīga opozīcija prasīs patērēt ļoti daudz laika, nodrošinot normālu demokrātisko procesu un aizstāvot savus ministrus pret opozīcijas kritiku. Un ir jau par ko dažus kritizēt.

Bet – Dombrovskis uzskata, ka viņš ir pieņēmis labāko no iespējamajiem lēmumiem.

– Vai tas, ka jūs tikāt ievēlēta Saeimas priekšsēdētāja amatā ar SC balsīm, atstās iespaidu uz jūsu darbību parlamentā?

– Es jau teicu, ka Saeimas priekšsēdētājam ir jāpārstāv viss parlaments un nenotiks subjektīva darbība par labu kādam politiskam spēkam.

Kas attiecas uz Saskaņas centru – viņiem ir dota ļoti plaša pārstāvniecība Saeimas komisiju vadībā. Uzskatu, ka svarīgi ir parlamenta darbā nopietni iesaistīt vēlēšanu otrās vietas ieguvējus, ja tā var izteikties. Tādēļ Saskaņas centram ir dota ļoti plaša pārstāvniecība Saeimas komisiju vadībā. Tā ir demokrātiska prakse, kas ļauj nodrošināt plašas parlamentārās debates un lielas vēlētāju daļas interešu aizstāvēšanu.

Domāju, ka tas sekmēs Saeimas uzticības atgūšanu. Saeima nedrīkst pārvērsties par divām naidīgām nometnēm, kas savā starpā pat nesarunājas. SC līdzdarbība komisiju vadībā veicinās šādas situācijas novēršanu. Jo – ja Saeimā notiks tikai partiju cīņas un darbs neies uz priekšu, tad, lai arī cik smagnējs būtu ārkārtas vēlēšanu mehānisms, tauta varētu noskaisties un sākt arī parakstu vākšanu Saeimas atlaišanas ierosināšanai. Ja parlaments strādās labi, Satversmē noteiktās tiesības netiks izmantotas.

– Saeimas ārkārtas vēlēšanu iespējamība tiek noraidīta kā tehniski mazreāla. Jūs arī uzskatāt, ka šāds brīdis nevar pienākt?

– Neviens šeit parlamentā nedrīkstētu būt tik augstprātīgs, lai teiktu, ka tas nekad nevarētu notikt. Cilvēki ļoti labi apzinās savas tiesības. Es esmu gandarīta, ka Satversme šobrīd dod tiesības tautai atlaist Saeimu. Un, ja tautai ir dotas tiesības pieprasīt Saeimas atlaišanu, tad politiķiem ir jārēķinās, ka šīs tiesības arī var tikt izmantotas. Ja politiķi pratīs kaut kādu iemeslu dēļ padarīt vēl platāku grāvi starp tautu un varu, nekā tas bija laikā, kad bija mītiņš Doma laukumā un lietussargi, kad 13. janvārī uz Saeimu lidoja bruģakmeņi, tad latvietis, kurš pēc savas dabas labāk brauc prom no valsts nekā tai ko prasa, var rīkoties arī citādi. Taču politiķu pienākums ir šādu situāciju nepieļaut.

– Ko Vienotība būs mācījusies no gadījuma ar Ģirtu Valdi Kristovski?

– Vienotība ļoti labi apzinās, ka gan Artis Pabriks, gan Ģirts Valdis Kristovskis ir cienīgi ieņemt ārlietu ministra amatu. Valdības izveides procesā mēs īsti nepaskaidrojām, kāpēc amatu sadale ir tāda. Turklāt jāapzinās, ka ārlietu ministra izvēle nav tikai iekšpolitiski, bet arī ārpolitiski jutīgs jautājums, tāpēc kandidātu izvirzīšanai jābūt labāk pamatotai. Jādomā arī par to, lai jaunajiem ministriem būtu komanda, kas gan dod padomus, gan arī viņus sagatavo publiskām debatēm, intervijām.

– Tātad tā, jūsuprāt, bija tikai sabiedrisko attiecību kļūda?

– Tā bija visai nekorekta provokācija no Par labu Latviju! puses. Viņi izmantoja gan situāciju, ka pastāvēja ne līdz galam atbildēti publiskie jautājumi, kāpēc Kristovskis ir ārlietu, bet Pabriks aizsardzības ministrs, gan arī to, ka mūsdienu elektroniskajā laikmetā ir iespējams izlasīt jebkuru vēstuli. Ejot politikā, katram jāapzinās, ka pret viņu var izmantot arī nekorektas metodes. Arī tādas, par kurām bērnībā mamma māca – svešas vēstules lasīt nedrīkst, pat ja svešās vēstules šobrīd izskatās nedaudz safabricētas.

Katrai amatpersonai ir jāapzinās, ka jebkura, arī sena tās sarakste var tikt atklāta un izvērtēta. Publiskai amatpersonai ir jāsaprot, ka var tikt vērtēta ne tikai viņas profesionālā darbība, bet arī plašāks uzskatu kopums.

– Vai Dombrovskim un Kristovskim bija uzreiz jāpasaka, kādus uzskatus viņi atbalsta? Nevis kaut kas jāgaida?

– Amatpersonai ir uzreiz jāpauž skaidra attieksme pret pārmetumiem, pret jautājuma būtību, nevis jāmēģina norobežoties.

– Kā jūs vērtējat Vienotības un ZZS attiecības koalīcijā?

– ZZS panākumi vēlēšanās ir ļoti labi. Es domāju, ka vēlētāji arī novērtēja to, ka ZZS ir bijis uzticams partneris Dombrovskim arī nepopulārā un grūtā valdības darbā. ZZS, kuri, būdami koalīcijas partneri, iepriekš Tautas partijas valdībās tika turēti par tādu kā jaunāko brāli, domāju, ir novērtējuši to, ka Vienotības valdībā ar viņiem notiek īstas debates par visiem jautājumiem. Iespējams, ka nākotnē, ņemot vērā, ka koalīcijā ir tikai divas partijas ar tikai 55 balsīm Saeimā, iekšējo debašu process būs ilgāks, grūtāks un sarežģītāks. Pieļaujams arī, ka zaļie zemnieki kaut kādos jautājumos būs prasīgāki pret mums, koalīcijas partneriem.



Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Āboltiņa, budžets, Saeima

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats