Dārdzības topā ir Kuldīgas pašvaldības siltumapgādes uzņēmums Kuldīgas siltumtīkli, kura izmaksas ir plānotas divreiz dārgākas par vidējām tirgus cenām ES. Uzņēmumu vadītāji aizstāvas, ka viņi izvēlējušies modernas, efektīvas tehnoloģijas un ka staciju izbūvi sadārdzina dažādas papildu izmaksas. ES fondu pretendenti noliedz mākslīgu izmaksu sadārdzināšanu un naudas izšķērdēšanu.

Savukārt ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) sacīja, ka EM vēlreiz izvērtēs visus projektus, kuri pretendē uz ES atbalstu koģenerācijas stacijām, kas izmanto atjaunojamos energoresursus. Vērtētāju sniegtā informācija liecina, ka projektu izmaksu atbilstība tirgus cenām nav vispār pārbaudīta.

Kā autoritatīvu atskaites punktu izmaksu vērtēšanai, nozares pārstāvji ieteica izmantot Eiropas Komisijas 2008.gadā tapušā dokumentā nosauktās iekārtu cenas. Mazām biomasas stacijām vidējie kapitālieguldījumi tiek vērtēti 2670 lati uz 1 kW elektriskās jaudas, bet kā augstākā robeža nosaukti 3565 Ls uz 1 kW.

Kuldīgas siltumtīkliem rādītājs ir krietni augstāks – 5000 lati uz 1 kW elektriskās jaudas. ES augstāko robežu vēl pārsniedz Liepājas metalurgam pastarpināti piederošais uzņēmums Sātiņi-LM un Valkas siltumapgādes uzņēmums Valkas bioenergo kompānija, kas pieder pašvaldībai kopā ar Host Energo – holandiešu firmas Latvijas meitasuzņēmumu. Nedaudz virs ES dokumentā minētās augstākās cenas ir arī Remars Rīga, kura kontrolpakete pieder Vasilijam Meļņikam. Tiesa, šī projekta izmaksas rēķinātas aptuveni, jo precīzus datus par plānotajām jaudām Remars-Rīga vairāku dienu laikā nespēja sniegt.

Citadiena.lv jau rakstīja, ka Latvenergo gadījumā izmaksas uz 1 kW tika lēstas 4200 latu apjomā, un jau toreiz nozares uzņēmēji norādīja, ka šādas jaudas staciju var uzbūvēt divreiz lētāk.

Visi uzrunātie nozares pārstāvji par nereālām sauca Kuldīgas stacijas izmaksas, pat ja tai ir kādi īpaši papildu izdevumi. „Tur kaut kas ļoti nav kārtībā,” sacīja Latvijas biomasas ražotāju asociācijas vadītājs Didzis Palejs. „Vēlēšanu projekts,” nosprieda kāda siltumražošanas uzņēmuma vadītājs, kas nevēlējās publicēt savu vārdu.

Kuldīgas siltumtīklu vadītājs Artis Roberts pārmetumus par dārdzību uzskata par nepamatotiem. EK dokumentā neesot norādītas Kuldīgā izmantotās tehnoloģijas (tā sauktā Organiskā Renkina cikla jeb ORT) cenas, un tā esot dārga tehnoloģija. A.Roberts domā, ka nav korekti Kuldīgas projektu uzskatīt par dārgāko, jo nav precīzi zināms, kas ir iekļauts pārējo projektu izmaksās, piemēram, vai citi uzņēmumi uzrāda PVN, kas sastāda lielu daļu izmaksu. (Tiesa, Kuldīgas projekts arī bez PVN pārsniedz minētā EK dokumenta augšējo robežu.)

Siltumtīklu uzņēmuma šefs noliedz, ka projektā būtu ieprogrammēta naudas izšķērdēšana. „Nekādi nevaru piekrist apgalvojumam pat pieļāvuma formā, ka summā būtu ieprogrammēta izšķērdēšana uz iedzīvotāju rēķina. Aprēķini veikti uz esošā apstiprinātā siltumenerģijas tarifa un saistībā ar koģenerācijas stacijas būvniecību nav paredzēts tarifu paaugstināt. Tieši otrādi, kad būs atpelnītas ieguldītās izmaksas, tarifu plānots samazināt,” sola A.Roberts.

Labākajā gadījumā, pieņemot, ka viss notiek godīgi, Kuldīgas siltumtīkli būs izvēlējušies celt ļoti, ļoti dārgu staciju, kas vienalga rada jautājumu – kāpēc pašvaldībai tas vajadzīgs un vai šīs greznības dēļ iedzīvotājiem nebūs jāmaksā dārgāk par siltumu.

Sliktākajā gadījumā projekta izmaksas ir mākslīgi sadārdzinātas, lai ļautu kādai no tajā iesaistītajām pusēm uz pašvaldības un ES rēķina nopelnīt. Publiskie iepirkumi Latvijā tradicionāli tiek uzskatīti par jomu, kur korupcija ir plaši izplatīta.

Vēl uzņēmēju vidū spriež, ka ir liels kārdinājums ES projektiem izmaksas rēķināt augstākas, nekā reāli vēlāk tiks ieguldīts. Rezultātā var panākt, ka ES līdzfinansējuma proporcija projektā ir lielāka un pašam no savas kabatas jāmaksā mazāk.

Visi kā viens uzņēmumu pārstāvji norādīja, ka projektos minētā summa nav galīgā, jo iepirkumi vēl nav notikuši. Ja kāds būšot gatavs iekārtas piegādāt lētāk, nekā iekļauts provizoriskajos aprēķinos, staciju uzbūvēs par mazāku naudu.

Valkas bioenergo kompānijas valdes priekšsēdētājs Ebings Osinga sarunā pat apšaubīja EK dokumentā minēto cenu pamatotību, jo „Briselē viņi to nezina”. Tehnoloģijas attīstās un koģenerācijas stacijās tās var būt ļoti atšķirīgas, turklāt svarīgs ir klimats – Eiropas dienvidos un ziemeļos izbūvētās stacijas un to izmaksas esot dažādas.

Projektu lielās summas liek uzdot jautājumu, vai ES fondu dalītāji pietiekami rūpīgi vērtē projektus un nodrošina, ka netiek apstiprinātas mākslīgi uzpūstas izmaksas.

No EM un konkrētās ES fondu programmas administratora – Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūras (BEMVA) – sniegtās informācijas var secināt, ka vērtēšanas komisija pārbauda, vai projekta izmaksas atbilst formālajiem kritērijiem. Piemēram, apskatās, vai pretendents ir izskaidrojis, kā noteicis izmaksas, vai ir aptaujāti piegādātāji utt. Taču tā nepārbauda, vai iekārtas tiešām tirgū maksā tik, cik pretendents norādījis. Dienesta pārbaudē par Latvenergo projektu EM secināja, ka vērtēšanas komisijai nebija pietiekami informācijas, lai precīzi izvērtētu iekārtu izmaksas.

Vērtēšanas komisijas vadītāja Ilze Apine uzsver, ka izmaksu pamatotību vēl vērtēs projekta īstenošanas gaitā, kad būs veikti iepirkumi un zināmi piegādātāji. Teorētiski BEMVA var proporcionāli samazināt finansējumu, ja izmaksu tāmē norādītās izmaksas nav samērīgas un ekonomiski pamatotas. Jautājums – vai tā spēs to identificēt?

Tagad EM apņēmusies precizēt izmaksu vērtēšanas kritērijus un, piemēram, noteikt iekārtas maksimālās cenas uz vienu uzstādītās jaudas vienību. Šogad paredzēts izsludināt pieteikšanos uz šīs programmas otro kārtu.

Gan A.Kampara padomnieks Klāvs Olšteins, gan Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas prezidents Edgars Vīgants atzīst, ka pagājušā gada sākumā izsludinātajā pirmajā kārtā noteikumi bijuši vāji un BEMVA kapacitāte – zema, tāpēc uz otro kārtu tos uzlabos.

Lai arī pretendentu uz ES atbalstu koģenerācijas stacijām bija daudz – 58, viss finansējums nav izmantots – projekti apstiprināti par 15,6 miljoniem latu no pieejamajiem 17 miljoniem. Pārējie projekti noraidīti, jo programmai nav kvalificējušies. Par ES fondiem atbildīgais EM valsts sekretāra vietnieks Andris Liepiņš sacīja – galvenokārt tāpēc, ka pretendenti faktiski gribējuši būvēt kondensācijas stacijas un pelnīt no elektrības pārdošanas Latvenergo obligātajā iepirkumā. Nākamajā kārtā noteikumi tiks precizēti, lai naudu var saņemt tikai siltumapgādes uzņēmumi koģenerācijas stacijām, kuru pamatprodukts ir siltums.

Daudzi pretendenti gan uzskata, ka viņi noraidīti netaisnīgi, tāpēc EM šobrīd nākas izskatīt daudzas sūdzības.