Kaimiņvalsts Lietuvas piemērs gan pierāda, ka aizpērn ieviestajā taras depozīta sistēmā pirmajā pusgadā atgriezušies jau 274 miljoni pudeļu un skārdeņu jeb par 14 miljoniem vairāk nekā pērn. Uzņēmuma “Užstato sistemos administratorius” vadītājs Gintars Varns Latvijas Radio atzinis, ka “dabai šis rezultāts ir acīmredzami nozīmīgs. Ezeru krasti un meži kļuvuši manāmi tīrāki”. Katrs Lietuvas iedzīvotājs sešos mēnešos uz taras automātiem atnesis vidēji 90 iepakojumu.

Tieši nesenā un veiksmīgā Lietuvas pieredze, kā arī savāktie desmit tūkstoši balsu bija spēriens Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram, lai pērnā gada nogalē atkal sāktu runāt par taras depozītsistēmas ieviešanu Latvijā. Nu jau pagājis pusgads, lieta no vietas teju nav izkustējusies, tomēr Gerhards ir optimistisks. “Mēs esam iesnieguši papildinātu likumu Ministru kabinetā. Protams, lai izveidotu visu sistēmu, vajag laiku, taču es domāju, ka likums pirmajos lasījumos būtu jāizskata vēl šai Saeimai – visas iespējas. Tur vēl ir visi priekšdarbi – jāizveido viens vai divi uzņēmumi, kas nodarbotos ar šo depozītu sistēmu. Ir jāizveido iekārtas… Pēc pieredzes, tas prasa vismaz pusgadu,” skaidro Gerhards.

Galvenais pretinieks šai iecerei ir Dūklavs. Savu publisko izteikumu dēļ sociālajos tīklos Dūklavu jau mēnešiem vajā mirkļbirka “#Dūklavs neredz”, jo viņš žurnālistiem apgalvoja, ka tukšas pudeles dabā nav pamanāmas. “Mēs neesam saņēmuši nekādu informāciju no prasītās. Arī citas organizācijas neko papildus nav saņēmušas. Viss ir tā, kā bijis,” nosaka Dūklavs. Viņš apliecina, ka depozītsistēma, viņaprāt, aizvien nav vajadzīga. “Es uzskatu, ka šāda piedāvātā sistēma ir par dārgu, neefektīva un nav atbalstāma,” klāsta ministrs.

Vides ministrijas aplēses rāda, ka depozītsistēmas ieviešana Latvijā varētu izmaksāt līdzīgi kā Lietuvā – no 20 līdz 30 miljoniem eiro. Tiek uzskatīts, ka līdzīgi kā abās kaimiņvalstīs dzēriena pudele kļūtu par aptuveni desmit centiem dārgāka, bet pārmaksāto varētu saņemt, pudeli vai skārdeni aiznesot atpakaļ uz veikalu.

Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis ir pārliecināts, ka depozītsistēmā būs arī neatgūstamo centu daļa. “Mēs jau to varam ieviest, bet vai tas ir nepieciešams? Neviens jau nav priekšā stādījies, cik maksā mazā valstī sistēmas uzturēšana. (..) Jo ir vairāk par sešiem veidiem alus pudeļu, tad vajag automātu. (..) Tas nozīmē, ka katram veikalam ir jāizbūvē “storidžs” [noliktava, atsevišķa nodaļa], jāieliek automāti, kas jāpērk no Eiropā diviem vienīgajiem monopolistiem un jāslēdz līgumi par šo automātu apkopi. Tas izmaksā kā kurā valstī, tomēr tie ir ne mazāk kā četri līdz astoņi centi par izdzertu pudeli. Tā ir servisa maksa, protams, depozīts nāktu atpakaļ,” pauž Krūzītis. Nozare arī uzskata, ka nav jēgas pūlēties ar jaunas kārtības noteikšanu, jo tās dažas pudeles un skārdenes veido tikai nepilnus piecus procentus no visa iepakojuma. Tādējādi nebūšot būtiska ieguldījuma jēdzīgākā atkritumu apsaimniekošanā. Pretestība pret depozītu visvairāk ir tāpēc, ka pašreizējiem atkritumu

apsaimniekotājiem tiktu atņemta vērtīgākā daļa, ko tie dabū jau pašlaik – plastmasas un stikla pudeles, kā arī metāla bundžiņas.

Krūzītis norāda, ka nozares ministrijai aktīvāk būtu jāstrādā pie atkritumu šķirošanas attīstības. Piemēram, visā Latvijā vienādojot kārtību, lai iedzīvotājiem dažādās pašvaldībās ir skaidrs, kuri atkritumi kuros konteineros metami. Tāpat vēl čaklāk būtu jāstrādā pie tā, lai šķirošanas iespējas vispār būtu, turklāt netālu no mājām. Kritisks piemērs ir Rīga, kur atkritumu šķirošana netiek attīstīta teju nemaz.