Kamēr metālu Liepājā kausēja 1965. gadā ierīkotā un vēlāk modernizētā gāzes krāsnī, uzņēmums Liepājas metalurgs spēja pastāvēt un pat skaitīties ļoti ievērojams vismaz Latvijas mērogā. Kad veco krāsni 2011. gada vasarā nomainīja jaunā elektriskā krāsns, bija vajadzīgi divi gadi līdz uzņēmuma iedzīšanai bankrotā. Sekoja vēl divi gadi, lai nomainītu uzņēmuma izkārtni Liepājas metalurgs pret juridiski cita uzņēmuma KVV Liepājas metalurgs izkārtni, aiz kuras metāla kausēšana sākās un beidzās pāris mēnešu laikā 2015. gada pavasarī. Prakse parādīja, ka nevis izkārtnes jāmaina, bet tehnoloģijas! Pieejamo resursu ietvaros tas nozīmē atgriešanos pie tiem metālapstrādes veidiem, kādi uzņēmumā tika piekopti laikā no tā darbības uzsākšanas 1882. gadā līdz 1965. gadam, kad par tā zīmolu kļuva metāla kausēšana, bet metāla apstrāde nonāca palīgražošanas statusā. Līdz pat pēdējam laikam tika realizēta pilnīgi bezjēdzīga stratēģija, mēģinot atkratīties no metālapstrādes un tā savākt līdzekļus bezcerīgās metālkausēšanas uzturēšanai.

Ar pirmo soli savā atpakaļgaitā uzņēmumam jāatgriežas 1960. gadā, kad tas sāka specializēties tērauda armatūras ražošanā. Tai vajadzīgās iekārtas aiz KVV Liepājas metalurga izkārtnes tika iedarbinātas 2015. gada sākumā ar mērķi tikai iesildīties metālkausēšanai, kas uzņēmumu izputināja, tiklīdz tā tika sākta. Tā ir mācība sākt ar tērauda armatūras ražošanu un pēc tam domāt, kā vēl tālāk apstrādāt iegūtos tērauda stieņus. Vēsturiskie piemēri tam ir šo stieņu saciršana naglās, sagarināšana un salocīšana žogos u.tml.

Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens apstiprināja, ka tik tiešām esot izrādīta interese par metāla velmētavu, ko interesenti gribētu drīzāk īrēt nekā atpirkt. Pretēji šai interesei kreditoru interese ir uzņēmuma mantu pārdot, lai nevilktu garumā ļoti dārgo maksātnespējas procesu. Vismaz teorētiski varētu būt tā, ka uzrodas finanšu investors, kurš velmētavu atpērk, lai to izīrētu ražotājiem. Vai varbūt valsts uzņemsies šāda investora lomu?

Tagadējā situācija izveidojās, tiklīdz beidzās valdības gada sākumā noteiktais divu nedēļu ultimāts Igoram Šamisam izlemt, vai viņš pirks vai tomēr nepirks uzņēmumu kopumā, kā bija solījis jau pagājuša gada pavasarī. Vismaz šā gada sākumā nevarēja vairs izlikties nesaprotam to, ka I. Šamisa plāns ir ņemt uzņēmumu tikai tad, ja to var paņemt faktiski par brīvu. Viņš bija gatavs naudas vietā dot tikai nekonkrētus solījumus maksāt kaut kad - nezin kad, ja vispār kaut kad uzņēmuma darbināšana sāktu dot pietiekami lielu peļņu. Saprotama ir uzņēmuma maksātnespējas administratora Guntara Kora rīcība, izmantojot pirmo izdevību, lai tiktu no I. Šamisa vaļā. Pretējā gadījumā varētu iznākt tā, kā viltīgais I. Šamiss sāktu norēķināties arī ar G. Kori par viņa pakalpojumiem nevis ar naudu, bet ar pārkausētā metāla klučiem vai - labākajā gadījumā - armatūru.

Par atgriešanos Liepājas metalurga izcelsmes laikos runā arī Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks. Lai gan šķiet, ka G. Koris uzņēmies sarunu pārtraukšanu ar I. Šamisu bez saskaņošanas ar A. Ašeradenu kā uzņēmuma lielākā kreditora faktisko pārstāvi un visās darbībās ar Liepājas metalurgu ļoti ieinteresēto Liepājas pašvaldību, U. Sesks atzina administratora lēmumu par pamatotu, jo pārdošana nevar ritēt mūžīgi. Likuma normu valodā runājot, administrators ir pārgājis no sarunām ar vienu mantas pircēju uz uzņēmuma mantas sadalīšanu tādās porcijās, lai vismaz dažas no tām varētu pārdot izsolēs jebkuram, kurš vien maksās vairāk vai maksās vismaz sākuma cenu. Protams, arī I. Šamiss var izsolēs piedalīties un daļu veidā nopirkt kaut vai visu uzņēmumu.

Ja viena pircēja uzņēmumam nebūs, tad jāvadās no U. Seska teiktā, ka Liepājas metalurga izkārtne nosedz divas milzīgas, kā teica U. Sesks, teritorijas, kas faktiski var funkcionēt kā divas atsevišķas rūpnīcas. Tieši tā tas bija pirms vairāk nekā simt gadiem, kad divus blakus esošos uzņēmumus apvienoja tāpēc, lai labāk atbilstu Krievijas valsts prasībām cīņā par militārajiem pasūtījumiem, kādus valsts dalīja pirms Pirmā pasaules kara. Katru no šīm teritorijām ir iespējams gan tehnoloģiski, gan arī juridiski sadalīt vēl sīkākās vienībās atsevišķi naglu un atsevišķi drāšu ražošanai.