23. oktobris, Trešdiena
Vārda dienas: Daina, Dainida, Dainis
Sākuma lapa » Uzņēmējdarbība » Kirovs Lipmans: Mēs varētu dzīvot daudz labāk
Kirovs Lipmans: Mēs varētu dzīvot daudz labāk
Autors: Bens Latkovskis / NRA.lv / 18. septembris 2019, 11:46
Saruna ar uzņēmēju, farmācijas uzņēmuma Grindeks īpašnieku un padomes priekšsēdētāju, ilggadējo (tagad bijušo) Latvijas Hokeja federācijas vadītāju Kirovu Lipmanu par to, vai ir vērts lepoties ar gaidāmo pasaules čempionātu hokejā, kas daļēji notiks Latvijā, par politiķu atbildības trūkumu un situāciju farmācijas nozarē kopumā.

- Jūs ilgus gadus bijāt Latvijas Hokeja federācijas vadītājs un droši vien arī tagad esat informēts par notiekošo šajā sfērā. Vai 2021. gada pasaules čempionāts Latvijā notiks kā plānots un nepieciešamais treniņlaukums tiks uzbūvēts?

- Pirmkārt, ja mēs atklāti runājam, to pasaules čempionātu jau iedeva man. Piecus gadus pirms čempionāta tiek nolemts, kura valsts to rīkos. Toreiz čempionātu man iedeva un vēl atvainojās, ka tas bija jādara daudz agrāk. Es gan pats nebiju pietiekami uzstājīgs. Pretendēju jau 2012. gadā, bet tad man pateica - neuztraucies, Kirov, 2021. gada čempionāts būs tavs, tikai ļauj slovākiem noorganizēt čempionātu 2018. gadā. Mums bija ļoti labas attiecības vienam ar otru, ar visām starptautiskajām federācijām, un es teicu, labi, lūdzu. Tad viņi man pateica - 2021. gadā mēs tev, Kirov, garantējam, ka Latvijā būs pasaules čempionāts. Bet, protams, es nekad nepiekristu sadalīt pasaules čempionātu, kā tas būs tagad, ar Baltkrieviju. Ne tāpēc, ka man kaut kas ir pret Baltkrieviju, bet vispār ar jebkuru valsti. Savā laikā Zviedrija mēģināja kopā ar Somiju veidot pasaules čempionātu, atceraties, kāds bija skandāls un lieli zaudējumi. Zviedrija pateica, ka nemūžam vairs netaisīs čempionātu divās valstīs. To var darīt tikai Latvija, kura negribēja būvēt otru halli. Tikai tāpēc. Savickis negribēja, lai būtu konkurence, bet viņš ir aizmirsis, un daudzi ir aizmirsuši - ja nebūtu Lipmana, ja es ar lielām pūlēm nebūtu dabūjis pasaules čempionātu Rīgā 2006. gadā, tad tā halle [Arēna Rīga] vēl šodien nebūtu uzcelta. Toreiz mums bija pilnvērtīgs čempionāts ar pusfināliem un finālu. Kas tas par čempionātu, ja tur nenotiek paši galvenie mači - pusfināli un fināls? Baltkrieviem jau 2014. gadā bija čempionāts. Kāpēc trīs gadus vēlāk mūsējie viņiem atdeva finālu un pusfinālus? Tāpēc man nav lielas sajūsmas, ka daļa pasaules čempionāta notiks pie mums. Tādu čempionātu es nekad nepieļautu. Man būtu kauns, ja es tādu uz divām valstīm sadalītu čempionātu būtu taisījis un galvenos mačus atdevis citai valstij. Man būtu kauns cilvēkiem skatīties acīs. Es to saku pavisam atklāti.

- Tā ir jūsu attieksme, bet jautājums ir - vai pieprasītā treniņhalle tiks uzcelta, un vai šis grupu turnīrs pie mums notiks?

-Pasaules čempionāta rīkotājiem tiek uzstādītas prasības. Treniņhallei ir jābūt. Ja Arēnai Rīga būtu īsts saimnieks, kurš kaut ko saprot no hokeja, kurš daudz ir ieguldījis hokejā, viņam jau sen bija turpat jāuztaisa treniņhalle. Tagad mēs kaut ko mēģinām būvēt Daugavas stadionā.

- Jūs esat pieredzējis uzņēmējs, ilgus gadus vadījis dažādus rūpniecības uzņēmumus. Kā vērtējat Latvijas ekonomisko situāciju no biznesa, no rūpnieka viedokļa?

- Man par Latviju sāp sirds. Nedomājiet, ka es tēloju. Mani senči šeit dzīvo kopš 17. gadsimta. Kad Pēteris Pirmais vadīja Krieviju, viņš no Vācijas aicināja finansistus, un grāfs Bīrons uz Mītavu (tagad Jelgavu) atveda Lipmanus. No turienes sākas mans dzimtas koks. Tas ir vairākkārt pārbaudīts. Es biju audzināts, ka šī ir mana zeme un man pēc sevis ir kaut kas labs jāatstāj. Mēs bijām diezgan nabadzīgi. Mans tēvs agri nomira. Palikām ar mammu, kurai arī nebija noteiktas profesijas. Viņa mācījās konservatorijā, viņai bija lieliska balss - soprāns, bet kara laikā viņa smagi saslima ar plaušu karsoni un balsi pazaudēja. Es jau no 15 gadu vecuma sāku stādāt Liepājas linoleja fabrikā par atslēdznieku, bet vienmēr gribēju mācīties. Iestājos tehnikumā, vēlāk aizbraucu mācīties uz Ļeņingradu. Man bija 18 gadi, kad man piedāvāja strādāt par meistaru. Cehā bija 90 cilvēku un es 18 gados viņiem priekšnieks. Cilvēki mani mīlēja, un es ar darba uzdevumiem tiku galā labi. Gāju tālāk mācīties institūtā, kuru turpat Ļeņingradā beidzu. Es varēju palikt tur, bet mamma man teica - tev tur nav ko darīt, brauc uz mājām. Tā es atgriezos Latvijā un sāku strādāt VEF. Izgāju visus vadītāja posmus. Biju skaitļošanas centra priekšnieka vietnieks un atvedu pirmos 40 amerikāņu datorus. Man darbs patika, un rezultāti bija labi, bet tad nāca Gorbačovs, kurš atļāva taisīt kooperatīvus. Es biju viens no pirmajiem, kurš izveidoja kooperatīvu VEF-Radio, kas sekmīgi arī darbojās. Man vienmēr ir ļoti patikusi ražošana. Tāpēc man sāp sirds, ka Latvijā ar tik izcilu infrastruktūru - trīs ostas, meži, izglītoti cilvēki - rūpniecība ir sagrauta.

- Vai ir tik traki? Gāju uz jūsu rūpnīcu Krustpils ielā no Pļavniekiem. Visapkārt jaunuzbūvēti uzņēmumu korpusi un turpina būvēt jaunus. Kur problēmas?

- Problēmas sākās 90. gados. Es aizgāju pie toreizējā premjera Ivara Godmaņa, un tur bija arī rūpniecības ministrs Jānis Oherins, lai viņam vieglas smiltis. Es atnācu ar satrauktu sirdi un viņiem emocionāli saku - ko jūs darāt? Kā jūs varat tā sagraut rūpniecību? VEF, RER, RVR, Alfu. Uz to man atbildēja - Kirov, ko tu uztraucies! Godmanis saka: kādēļ mums rūpniecība? Mēs esam lauksaimniecības valsts. Rūpnīcās strādā krievi, lai viņi brauc uz mājām. Es uz viņiem skatos un jautāju - jūs vispār saprotat, ko darāt? Tur taču nauda tiek jums radīta. Kaut pusi saglabājiet, un nezināsiet, kur nodokļu naudu likt, kas ienāks valstij.

- Tas bija deviņdesmitajos, bet tagad jūs sēžat iespaidīgā kabinetā pie ļoti solīda galda un neizskatās, ka ar trūkumu cīnītos.

- Jūs domājat, ka Latvijā ir daudz tādu uzņēmumu [kā Grindeks]? Kur viņi ir?

- Tepat jums apkārt pilns ar uzņēmumiem.

- Vai tie ir rūpniecības uzņēmumi? Noliktavas, kur pārkrauj un izplata tālāk ārzemēs saražoto... Par to jau man sāp sirds. Mēs varētu dzīvot daudz labāk, bet viss tika sagrauts. Lielākā nelaime, ka valdībā nav vai ir ļoti maz profesionālu cilvēku. Valdība veidojas no politiskajām partijām, no politiķiem, nevis cilvēkiem, kas saprot biznesu, rūpniecību.

- Ja premjers Krišjānis Kariņš jums teiktu - jūs esat pieredzējis uzņēmējs, rūpnieks, kādus ieteikums jūs varētu dotu manai valdībai, lai uzlabotu biznesa vidi Latvijā? Ko jūs viņam ieteiktu?

- Ja viņš tā darītu. Ja kaut viens tā darītu. Es uzaicināju iepriekšējo veselības ministri Andu Čakšu, lai atnāk, paskatās, kā notiek ražošana, un mēs varētu parunāt par farmācijas produktu cenām, par kurām viņa daudz runāja. Nevienu reizi neatbrauca, bet runāja daudz. Par zāļu cenām. Mums zālēm ir 12% PVN. Daudzās valstīs medikamentiem vispār nav PVN vai ir 5% kā Igaunijā. Tālāk. Man jau aptieku nav. Es pārdodu vairumtirdzniecībā. Viņi ar mani pusgadu kaulējas, neņem produkciju un grib samazināt cenu, bet es taču nevaru pārdot zem pašizmaksas. Viņi jau paši arī netirgo, bet atdod aptiekām. Visi grib nopelnīt, un tā cena aug. Tas ir mazs piemērs, bet tādu ir daudz. Tāpēc es uzskatu, ka mums valdībā nav ne profesionālu ekonomistu, ne finansistu. Es vienreiz runāju ar Arvilu Ašeradenu, kad viņš bija ekonomikas ministrs. Man tolaik gribēja uzlikt divu miljonu eiro sodu, jo es it kā neizpērku Grindeks mazākuma īpašnieku akcijas. Tā visa lieta bija pilnīgi absurda. Es aizgāju ar viņu parunāt. Parunāju ar viņu 15 minūtes un sapratu, ka viņš vienkārši nesaprot reālās ekonomikas procesus. Ko es ar viņu runāšu? Par ko? Es viņam uzdevu konkrētu ekonomisku jautājumu, uz ko viņš nezināja, kā atbildēt. Labi, ka viņš tagad darbojas citur. Man ir māsīca ASV. Viņa 24 gadus nostrādāja Čikāgā par mērijas vadītāju. Čikāgā ir 50 apgabali jeb mērijas, un katrā ir savs vadītājs. Kad biju ASV, viņa mani uzaicināja uz mēriju, un mēs runājām. Izrādās, tur mēriju neveido politiķi. Tikai profesionāļi. Tur šādā līmenī nenotiek politiska cīņa. Kas notiek pie mums? Mums ir maza valsts, bet Saeimā ir septiņas partijas. Kā šādā situācijā var profesionāli risināt jebkurus jautājumus, ja tur primāras ir partiju intereses? Kamēr būs tā partiju cīņa, nebūs profesionālas pieejas jautājumu risināšanai. Ministrijās jābūt profesionāļiem, un tikai tad var veidot ekonomisko modeli un domāt par attīstību. Ja es vadītu valdību, tad man nebūtu finanšu ministra. Viņš faktiski ir grāmatvedis. Galvenajam jābūt ekonomikas ministram, un viņam jāstrādā cieši kopā ar Finanšu ministriju, nevis kā tagad, kad finanšu ministrs ir no vienas partijas, ekonomikas ministrs no citas un savā starpā viņi tur cīnās.

- Tātad jūs ieteiktu apvienot abas šīs ministrijas zem viena jumta?

- Protams. Tik mazai valstij kā Latvija tas būtu normāli. Varbūt daudz lielākām valstīm vajag atsevišķu Finanšu ministriju, bet ne mums. Kad es atnācu vadīt Grindeks, mums apgrozījums bija 10 miljoni latu. Pagājušajā gadā - 145,5 miljoni eiro. Ja es nespētu pierādīt savas iespējas un nevarētu parādīt savas darbības rezultātus, tad es nekad nepaliktu te sēdēt. Bet viņi tur sēž, lai gan viņiem nav ko parādīt. Galvenais, ko es gribu pateikt, ir - valdībā ir jābūt profesionāļiem, nevis politiķiem.

- Bet tāda ir mūsu poliskā sistēma, ka valdību veido vēlēšanās uzvarējušie politiķi.

- Tad vajag šo sistēmu mainīt. Ja es, piemēram, gribu jaunu darbu, tad iesniedzu CV un tas, kurš pieņem darbā, skatās un precizē - vai es deru tam amatam vai nederu. Tā vajadzētu arī uz ministriem raudzīties. Speciālā komisijā. Kāda ir izglītība? Ko viņš ir darījis līdz šim? Kādi ir viņa darba rezultāti? Ja viņš ir bijis pianists, tad ej spēlē, pretendē uz teātri kaut kur, bet ne jau uz ekonomista posteni. Bet, ja esi beidzis ekonomikas augstskolu, izgājis doktorantūru, ar darbiem pierādījis savas spējas, tad tādu cilvēku var pieņemt par ekonomikas ministru. Vai veselības ministru.

- Jūs savulaik esat izteicies, ka būtu labi, ja varētu apvienot Grindeks ar Olainfarm, tādējādi izveidojot vienu lielu farmācijas kompāniju.

- Tās toreiz bija tikai domas. Tādā gadījumā, ja es būtu valstsvīrs, ministrs un domātu par valsts interesēm. Tagad kāds varētu padomāt, ka gribu pārņemt Olainfarm. Man tas nav vajadzīgs. Nekādā gadījumā. No valsts interešu viedokļa tas gan būtu ļoti pareizi, ja izveidotos šāds liels uzņēmums. Tas būtu ne tikai viens no lielākajiem nozares uzņēmumiem Baltijā, bet arī Eiropā. Tas veidotu ļoti pozitīvu valsts tēlu pasaulē, bet par to šobrīd nav runas.

- Kāda šobrīd ir situācija farmācijas nozarē kopumā?

- Pasaules mērogā nozarē ir milzīga konkurence. Nedrīkst zaudēt koncentrēšanos un visu laiku jāskatās, kas notiek. Mūsdienu farmācijas industrija iet dziļumā - no atsevišķo produktu ražošanas uz pacientu izpratni un uz vajadzībām balstītiem risinājumiem. Tas aptver slimību profilaksi, ambulatoro ārstēšanu, stacionāro aprūpi un rehabilitāciju. Mēs esam klātesoši visos šajos posmos.

- Grindeks pārsvarā ražo ģenēriskās zāles?

- Jā. Kvalitātes ziņā šie preparāti neatšķiras no oriģināliem, dažreiz var būt pat labāki, jo mainās zināšanas, zāļu kompozīcijas var padarīt efektīvākas, bet trūkumus novērst. Pavisam nesen vēl nebija medikamentu ar ilgstošu aktīvās vielas iedarbību, bet šodien tie eksistē un ir pierādījuši savu efektivitāti. Jaunu oriģinālo zāļu radīšana ir augstākais farmācijas industrijas līmenis. Ļoti dārgs ceļš, bet ar milzīgu potenciālu un perspektīvām. Mēs esam šajā līgā un strādājam pie jauna oriģināla medikamenta. Topošais preparāts šobrīd ir klīnisko pētījumu fāzē, un tas prasīs daudz laika, iespējams, pat dažus gadus, pirms process nonāks finiša taisnē. Bet programma ir un tā tiek īstenota.

- Kas tas būs par preparātu, un kad sāksies tā sērijveida ražošana?

- Sirds slimību ārstēšanai. Kad process tiks pabeigts, tas kļūs par lielu notikumu nozarē.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats