Sviesta cenām Latvijā ticis gods parādīt sevi kā pirmajām, it kā vēl ne milzīgām ūdens strūklām, kas izlaužas cauri dambim neilgi pirms tā sagrūšanas. Tiklīdz tādas strūkliņas parādās, tā skaidrs, ka nekas vairs nav glābjams. Atliek vien mukt, ko kājas nes, vienalga uz kurieni, bet iespējami tālāk, lai izvairītos no ūdens masas, kas kopā ar dambja atlūzām tūlīt gāzīsies virsū cilvēkiem.

Sviests nav pirmās nepieciešamības prece. Vismaz puse no pašlaik zemeslodi apdzīvojošiem cilvēkiem tādu produktu vispār nav pat redzējuši, bet tas nenozīmē, ka cilvēki spēj pilnvērtīgi dzīvot, vispār nelietojot taukvielas. Pat ļoti bieza maizes šķēle neaizvietos sviestmaizi. Lai tādas tiktu smērētas kaut ar visplānākajām sviesta kārtiņām un bodnieki spētu pārdot kaut cik nozīmīgu skaitu 180 gramu sviesta paciņu par 2,45 eiro gabalā, viņiem jāparūpējas, lai visas citas taukvielas būtu apmēram tādā pašā cenā. Sviesta vietā cilvēkiem nebūs finansiālas jēgas pirkt majonēzi, un viņi nevarēs izdzīvot, knapinoties ar eļļu pārpalikumu no izēstām šprotu bundžiņām, apskrubinot lašu vēderiņus u.c. atgriezumus un ceļot godā un uz galda cūkas speķa šķēlītes. Tātad - visiem šiem un vēl daudziem citiem produktiem ir jākļūst divas vai trīs reizes dārgākiem! Savukārt laša atgriezumi taču nedrīkst maksāt tikpat, cik laša mugura, utt. Jāsadārdzina būs jebkas, lai neizjauktu taisnīgās cenu attiecības starp dažādu garšu, uzturvērtības un prestiža produktiem.

Ja Saeimas deputāti un viņiem līdzīgie labprāt piekritīs, ka sviests nav pirmās nepieciešamības prece, tad nebūt ne tādā nozīmē, ka viņi turpmāk sviestu nelietos biežāk kā 18. novembrī. Nē, sviests viņiem nav sevišķi nepieciešams, jo tas viņiem paliks tikpat pašsaprotams produkts, cik pašsaprotams viņiem ir naudas daudzums, kas viņiem jāsaņem no valsts, lai varētu nopirkt jebko, neskatoties ne uz kādām cenām. To iecerēts panākt ar nodokļu reformu, kā šoreiz nosaukta kārtējā nodokļu paaugstināšana. Tai ir jādod līdzekļi, lai atbilstoši cenu pieaugumam dubultotu, trīskāršotu un vēl tālāk pēc vajadzības palielinātu Saeimas deputātu, ministru un viņiem cieši pielipušo ierēdņu reālo atalgojumu (algas ar prēmijām, piemaksām, kompensācijām un pabalstiem).

Tagad atpakaļskatā kļūst aizvien labāk saprotama Ministru prezidentes Laimdotas Straujuma atkāpšanās un gandrīz visu viņas ministru pārsēšanās jaunā valdībā. Tas viss vilkās no 2015. gada 7. decembra līdz 2016. gada 11. janvārim, kad savos tagadējos amatos stājās Ministru prezidents Māris Kučinskis un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. Tieši viņi pieteicās neatkarīgi ne no kā savākt Latvijā tik daudz naudas, cik vien Saeimas deputāti, paši ministri un viņu uzticības personas gribēs saņemt laikā, kad pāris gadus gaidītais naudas šļūdonis beidzot ir klāt. Dabiski, ka valdībā un citās augstākajās valsts pārvaldes iestādēs naudas šļūdoņa tuvošanās tika pamanīta agrāk, nekā Neatkarīgā to formulēja 2016. gada 14. janvārī.

Avīzes nopelni ir pieticīgi, salīdzinot ar to, ko mazliet iepriekš publiski jau bija paveicis Latvijas Bankas prezidents un Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes loceklis Ilmārs Rimšēvičs. Simboliska, bet varbūt pat cēloniska sakarība bija tam, ka L. Straujuma pasteidzās demisionēt pāris dienas pirms I. Rimšēviča atklāsmēm, kuru grafiku nosaka ECB padomes sēdes, nevis stumdīšanās ap kādas eirozonas pundurvalstiņas valdības vadītāja krēslu. L. Straujuma izspruka no pienākuma kaut kā reaģēt uz I. Rimšēviča brīdinājumiem, ka ECB «drukā naudu dienu un nakti», bet tomēr «nespēs «izdrukāt» eirozonu no ekonomikas problēmām, kurām ir strukturāls raksturs». Ar savu atkāpšanos viņa rādīja piemēru, kā mukt projām no visa, kas saistīts ar Latviju.