Daudziem cilvēkiem jūras mala nozīmē vasaru un atpūtu. Bet kā cilvēki tur dzīvo un strādā? Vai viņu dzīvē kas mainījies gada laikā? Par to Neatkarīgās saruna ar Rojas ostas pārvaldnieku un Latvijas Mazo ostu apvienības valdes priekšsēdētāju Jāni Megni.
- Ostas ir samērā konservatīvas saimnieciskās struktūras, - savu stāstījumu sāka Jānis Megnis. - Gada laikā kopš mūsu iepriekšējās sarunas (sk. Neatkarīgās publikāciju Par zvejnieku svētkiem un apaļkoku grēdām Latvijas mazajās ostās 2016. gada 6. jūlijā - red.) Latvijas mazās ostas turpinājušas darboties sekmīgi. Statistikas dati liecina par kravu apjoma pieaugumu. Ar produkcijas ražošanu ciešāk saistītā zvejniecības nozare ir tālu no iznīkšanas, kas tai tika solīta līdz ar Krievijas aizliegumu ievest pārtikas preces no Latvijas. Burāšana notiek iepriekšējās vasaras līmenī, ar piebildi, ka šogad vasara Latvijā tik tikko sākusies vai pat nav sākusies. Šis gads ieies Latvijai burāšanas vēsturē ar to, ka nupat - 30. jūnijā - tika atvērts finansējums Latvijas un Igaunijas pārrobežu projektam, kas paredz jahtu ostu infrastruktūras sakārtošanu. Tuvākajos trijos gados tajās Latvijas ostās, kas vienlaicīgi ar visu citu ir arī jahtu ostas, tiks ieguldīti vairāk nekā trīs miljoni eiro. Pēc tam Latvijas piekraste būs spējīga godājamā līmenī apkalpot to burātāju daudzumu, kāds vispār var parādīties Latvijas tuvumā.
- Palūkosimies ciešāk uz zivju zveju un pārstrādi.
- Ražošana bez tirgus nav iespējama, tāpēc Krievijas noteikto sankciju negatīvā ietekme nav noliedzama. Tomēr tas nav tik viennozīmīgi. Ir pamats runāt arī par sankciju pozitīvo ietekmi. Sankcijas piespieda mūsu uzņēmējus intensīvi meklēt jaunus tirgus, kādus jau ir izdevies atrast. Daudz kas iegrozījās mums labvēlīgi ar Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu. Atbalsta intensitāte ir pietiekami augsta, lai novestu līdz galam projektus gan zvejniecības, gan zivju pārstrādes efektivitātes un produkcijas vērtības celšanai.
- ES dod ne tikai naudu, bet arī nozvejas kvotas, kas vismaz dažkārt un dažiem uzņēmējiem šķiet pārāk mazas.
- Es uz to skatos kā nozarē tieši neiesaistīta persona. Konkrētie uzņēmumi var nonākt dažādās situācijās, bet kopumā ES nauda ļāva dažādot no jūras iegūto produkciju. Piemēram, Pāvilostā no Zivsaimniecības fonda līdzekļiem notiek molu rekonstrukcija, kas iedod pilnīgi jaunu elpu šai ostai. Manā acu priekšā top pilnīgi jauns uzņēmums Rojā, kas tiks atklāts kuru katru brīdi. Tas pārstrādās reņģes, bet tie būs jau reņģu kulinārijas izstrādājumi nevis pircējiem uz austrumiem no Latvijas, bet Latvijas un Somijas patērētājiem.
- Ko no reņģes var uztaisīt tādu, kas Latvijā netika taisīts kopš padomju un vēl senākiem laikiem?
- Cik mēs tālu vēsturē redzam, tās bija kastēs sabērtas reņģes, ko tirgū vai veikalā varēja nopirkt un tad domāt, ko ar tām darīt. Tagad jau vairākus gadus ar labiem panākumiem tiek ražotas reņģu filejas, bet drīzumā šīm filejām būs vēl lielāka vērtība - lielāka piekrišana starp tādiem sliņķiem, kuri negrib tērēt laiku ēdiena gatavošanai, bet pa to laiku nopelnīt naudu un nopirkt gandrīz gatavu produktu.
- Vai reņģe ir vienīgā rūpnieciski nozīmīgā zivs Latvijas piekrastē?
- Nē, rūpnieciski pārstrādā dažādas zivis dažādos veidos. Ne pārāk tālu no piekrastes ir Valdemārpils, kur ceļ zivju miltu rūpnīcu.
Zivis uz turieni tiks vestas caur Rojas ostu, kam būs ko darīt arī tad, kad reņģes netiek zvejotas. Gan jau nāks zivis arī no lielās jūras (no Baltijas jūras pretstatā Rīgas līcim - red.) un no citu valstu kvotām, jo zivju milti ir pieprasīts produkts.
- Kā mainās kopējais kravu apgrozījums Latvijas mazajās ostās?
- Pagājušā gada maijā tika atklāta un kopš rudens ar pilnu jaudu sākusi strādāt Stokholmas koģenerācijas stacija, kurai gadā nepieciešami 3,5 miljoni kubikmetru šķeldas. Vai tas ir daudz vai maz? No uzņēmumam Latvijas valsts meži piederošajiem mežiem gadā var iegūt pusmiljonu tonnu šķeldas. Tas apliecina, ka šķeldas pārvadāšana ir ļoti laba niša Latvijas mazajām ostām. Tāda tā ir jau daudzus gadus, bet līdz ar tik liela šķeldas pircēja ienākšanu tirgū notiek izmaiņas kravu plūsmu organizēšanā. Lielākās ieguvējas no šīm izmaiņām būs Mērsraga un Skultes ostas, jo tur, izmantojot ES iepriekšējā plānošanas perioda naudu, tika veikta padziļināšana. Tā ļauj apkalpot lielākus kuģus. Šķeldas gadījumā tas ir nozīmīgi, jo tā ir lēts produkts, kura pārvadāšanā ir liela nozīme kaut vismazākajam ietaupījumam uz katru pārvadāto kubikmetru. Šādi pārvadājumi ir jo lētāki, jo vairāk kubikmetru iespējams iekraut vienā kuģī. Šis gadījums apstiprina, ka ES nauda Latvijas mazajās ostās ieguldīta pareizi, lai gan bija taču diskusijas, vai tāds dziļums mazajām ostām vajadzīgs. Tagad tas būs papildu motīvs arī Salacgrīvai un Rojai domāt par kuģošanas parametru uzlabošanu, jo šķelda ir krava ar garantētu noietu. Tas gan nav jāsaprot tā, ka kuģi no Latvijas mazajām ostām iet tieši uz Stokholmu, bet Latvijas mazās ostas apkalpo tos, kuri vairs netiek pie tiem kuģiem, kas tagad aiziet uz Stokholmu.
- Kāpēc gan ne kuģu reiss Mērsrags-Stokholma? Tas taču tuvu.
- Ceļš nav tāls, bet Stokholmas katlumāja tomēr cenšas nolīgt šķeldas pievešanai tik lielus kuģus, kādus Latvijas mazās ostas apkalpot nespēj. Stāsts ir par to, kā tik milzīga šķeldas daudzuma koncentrēšana vienā vietā rada iztrūkumu daudzās citās vietās, uz kurieni ies kuģi no Latvijas mazajām ostām.
- Vai kravu apstrāde dos visām ostām tik lielus ienākumus, kas aizvietos ES atbalstu?
- Tad man jāizsakās par to, par ko izsakās visi - par nodokļu reformu. Tās sastāvdaļa ir reinvestētās peļņas atbrīvošana no ienākumu nodokļa. Ne vienā dienā, bet pakāpeniski tādā veidā būs iespējams novirzīt naudu ostu infrastruktūras attīstīšanai. Mēs regulāri atgādinājām, ka brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās apmēram šādi mehānismi jau darbojās, bet uz mazajām ostām tie neattiecās, lai gan bija ļoti vajadzīgi. Mazā osta - tas nozīmē vienu, divus vai trīs zivju pārstrādes uzņēmumus un vienu vai divus stividoruzņēmumus. Nav iespējamas tik augstas ostas nodevas, lai no šāda darba apjoma iegūtu naudu visam, kas vajadzīgs ostai. Daļu no ostas vajadzībām iespējams segt no uzņēmumu peļņas, ja to nepaņemtu valsts. Tāpēc varu tikai vēlēties, lai nodokļu reforma notiktu un savā gaitā nepazaudētu nodokļa atlaidi reinvestētajai peļņai.
- Lai piepildītos tieši tas, ko pirms gada jūs teicāt un mēs 6. jūlijā nodrukājām: «Pārskatāmā nākotnē vajadzētu dot šiem uzņēmumiem atlaides no ienākumu nodokļa par summu, ko tie iegulda ostu publiskajā infrastruktūrā. Saprotu, ar kādu nepacietību skolotāji un daudzi citi gaida katru valsts budžetā ieripojušo eiro, taču jāsaprot arī tas, ka šo eiro kļūs mazāk, ja ostu uzņēmumi vairs nevarētu darboties.»
- Svarīgs ir rezultāts, nevis tā nosaukums. Svarīgi, lai mēs ar nodokļu reformu nonāktu tur, kur vajag nonākt un kur varēja nonākt arī pa citu ceļu, kas nesauktos nodokļu reforma.
- Kas tagad notiek Latvijas piekrastē ārpus ostām un ostu uzņēmumiem? Kā jau jūs teicāt, «skolotāji un daudzi citi gaida katru valsts budžetā ieripojušo eiro».
- Zvejnieku ciematos dzīves līmenis ir augstāks nekā tālāk iekšzemē, ja salīdzinājums nenotiek ar atsevišķām pilsētām. To es pieredzēju jau kopš tā tālā laika, kad 1994. gadā beidzu strādāt Zviedrijā un sāku strādāt Salacgrīvā. Tobrīd Salacgrīvā izskatījās apmēram tāpat kā pretējā krastā Zviedrijā, bet desmit kilometrus no jūras sāka izskatīties savādāk.
- Tomēr cilvēku izceļošana no Latvijas pēdējos gados pieaugusi, cik nu šajā ziņā varam paļauties uz statistiķu savāktajiem datiem. Diez vai piekrastes zona ir izņēmums, uz kuru izceļošana neattiecas.
- Tas nav tikai biznesa un dzīves līmeņu starpības jautājums. Daudz ko nosaka cilvēka izvēle un tieksme meklēt aizvien ko jaunu. Padomju laikā bija jaunieši, kas brīvprātīgi brauca no Latvijas uz Sibīriju būvēt Baikāla-Amūras dzelzceļa maģistrāli, lai gan dzīves līmenis Latvijā bija augstāks. Man bija iespēja braukt jau citā virzienā, mani bērni ir palikuši ar jūru saistītās nozarēs, bet nav palikuši Latvijā. Tā nav bēgšana, bet izaicinājumu meklēšana. Skandināvijas valstīs daudzās vietās ir tādas pašas problēmas ar jaunu cilvēku aizplūšanu, bet, no otras puses, es tur esmu strādājis un varu apliecināt, ka ir tur cilvēki, kas lepojas ar to, kas viņi ir - ka viens ir zvejnieks, otrs ir fermeris un trešais ir mehāniķis. Strādāt ārpus Rīgas ir mana izvēle, jo pilsētas burzma man nepatīk, bet daudzi cilvēki jūtas pilnīgi pretēji.
Rādīt reklāmu
