Vēl pirms dažiem gadiem arī Latvijā izceltos milzīgs skandāls, ja
atklātos, ka kāds slepeni masveidā noklausījies augstāko valsts
amatpersonu telefona sarunas, taču pašlaik politiķi ar šādu iespēju jau
pilnībā samierinājušies – liecina
NRA.lv veiktā vairāku ietekmīgu
Latvijas politiķu aptauja.
Pasaulē milzu sašutumu izraisīja klajā nākusī informācija par to, ka ASV specdienesti ir slepeni izspiegojuši pat savu sabiedroto valstu līderus, piemēram, noklausījušies Vācijas kancleres Angeles Merkeles telefonu sarunas, bet Latvijā politiķi nemaz nešķiro, kas būtu bīstamāk – ja viņus izspiegotu ārvalstu vai vietējie specdienesti.
Noklausīties ir viegli
Pēc deputātu domām, noklausīties telefona sarunas ir viegli un Latvijā to dara daudzi. «Zinot tehniskās iespējas un ņemot vērā, ka man ir bijusi iespēja strādāt atbildīgos amatos, kur tika pieņemti lēmumi par telefonu noklausīšanos, kā arī sekojot līdzi tehniskajai attīstībai, zinu, ka noklausīties telefonu nav lielas problēmas,» komentē Saskaņas centra deputāts Jānis Ādamsons. Viņš šobrīd darbojas Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Saeimas Nacionālās drošības komisijas pārstāvis Raimonds Vējonis (ZZS) uzskata, «ka visiem politiķiem seko līdzi ja ne valsts dienesti, tad kādas privātas struktūras. Latvijā ir arī privātā noklausīšanās aparatūra. Jo augstākā amatā tu esi, ja piedalies kaut kādos politiskos procesos, jo lielāka iespēja, ka tevi noklausās. Neizslēdzot arī iespēju, ka to dara amerikāņi.»
ZZS saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis uzskata: «Es domāju, ka tehnoloģiskās iespējas ir tik tālu gājušas uz priekšu, ka kaut kādiem miljonāriem var būt pat savs personīgais satelīts – viņš var ierakstīt, ko grib.» A. Brigmanis uzskata, ka sarunu noklausīšanās procesi visā pasaulē pastiprinājās pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV un šobrīd tas darbojas galvenokārt mūsu pašu drošības interesēs. A. Brigmanis ir «tās teorijas piekritējs, ka pilnīgi visas telefona sarunas tiek ierakstītas».
Daudzi no aptaujātajiem deputātiem nenoliedz iespējamo ārvalstu dienestu darbību Latvijā. Nacionālās apvienības deputāts, Nacionālās drošības komisijas sekretārs Jānis Dombrava sacīja: «Man gribētos domāt, ka noklausīšanās tiek veikta pārsvarā no ārvalstīm.»
Jāsaprot, ko runā
Citi deputāti galvenos noklausīšanās riskus meklē Latvijā. Piemēram, Andrejs Elksniņš (Saskaņas centrs) uzskata, ka Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija darbojas valdošo partiju interesēs. «Man, individuāli, no specdienestiem, kas darbojas Vienotības interesēs, nav ko slēpt. Ja noklausīšanās tiek īstenota politisku mērķu vārdā, lai uzzinātu, kādus likumprojektus mēs gatavojam, kādas idejas mēs aizstāvam un kādus projektus mēs virzīsim, tas, protams, ir nosodāmi un izraisa lielā mērā riebumu,» teica
A. Elksniņš. Savukārt R. Vējonis iespēju, ka telefonu noklausīšanos varētu veikt Latvijas dienesti, saista ar neorganizētību tajos.
Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andrejs Klementjevs, kurš iepriekš daudzus gadus darbojies Nacionālās drošības komisijas sastāvā, par noklausīšanās riskiem runā ar mazākām bažām nekā viņa kolēģi: «Es neuzskatu, ka manas telefona sarunas ir kaut kas ekskluzīvs vai interesants specdienestiem, tāpēc, ka es šodien neesmu personāžs, kurš nodarbojas ar valsts noslēpumiem.»
A. Klementjevs ir pieticīgs, arī runājot par Latvijas politiskās telpas nozīmību: «Tas ir skaidrs, ka Latvijai nav tik lielu noslēpumu, lai kāds ārvalstu specdienests tos mēģinātu iegūt, ja neskaita NATO un kaut kādas citas lielas ārpolitikas lietas. Bet mūsu politiskā telpa, mana saruna ar Urbanoviču vai Brigmani nenes neko tādu, lai uz to tērētu resursus.»
Arī citi deputāti atzīst, ka uzmanīgi izvēlas informāciju, kuru paust pa telefonu. Jānis Ādamsons stāsta: «Godīgi sakot, mani īpaši neinteresē, vai manas sarunas ieraksta, jo es vienmēr esmu pieļāvis iespēju, ka telefonus var noklausīties, un nekad lieki neko nerunāju.» Augusts Brigmanis brīdina visus telefona lietotājus: «Katram, kurš runā, jāsaprot, ko viņš runā, kā viņš runā, cik daudz viņš runā. Es pats vienmēr runāju ar domu, ka kāds manas sarunas klausās. Es savādāk kā politiķis nemaz nedomāju. Ļoti bieži man ir zvans no nezināma numura, kad ir tādi kā X brīži politiskajā dzīvē. Paceļu klausuli – neviens nerunā. Ir situācijas, kad telefona klausulē ir dzirdama atbalss.» Arī Jānis Dombrava identificē pazīmes, kā noteikt, kad, iespējams, notiek noklausīšanās: «Es domāju, ka visu laiku manas sarunas noteikti nenoklausās, bet kaut kādi periodi ir, kad var just to pastiprināto interesi, kas izpaužas kā sakaru traucējumi, mobilā tālruņa uzkaršana pašam no sevis. Tas parasti ir tādos brīžos, kad ir kaut kādi aktīvāki politiskie notikumi.»
Telefons – nodevējs
Elektronisko ierīču atstāšana citā telpā, kad notiek konfidenciālas sarunas, nav tikai spiegu filmās redzama fantāzija – tas notiek realitātē. Jānis Ādamsons skaidro: «Ja tev ir kaut kādas interesantas pārrunas, kas nav domātas lielākai sabiedrības daļai vai vispār nav izpaužamas, ir prasība, ka telefons ir jāatstāj citā vietā. Izslēgts mobilais telefons, arī izņemta baterija no telefona negarantē to, ka telefons nav izmantojams kā noklausīšanās ierīce.» Andrejs Klementjevs izsakās vēl tēlaināk: «Lielākais nodevējs, kas vien ir, tas ir jūsu mobilais telefons, kas izstāstīs, kur jūs esat, ar ko jūs esat, cikos jūs tur bijāt un visu pārējo.»
Samierināšanās ar tehnisko iespēju izaugsmi un apziņu, ka viss telefonā sacītais ir jāuztver kā publisks paziņojums, liek deputātiem izteikties skeptiski par šo laikmetu un nākotnes izredzēm. A. Brigmanis secina: «Mēs dzīvojam ļoti saspringtā pasaulē, un šis laiks uzliek savu zīmogu.» J. Ādamsons brīdina: «Jo tālāk, jo būs trakāk.».
Rādīt reklāmu
