Ekonomikas ministra Daniela Pavļuta (Reformu partija) lēmums virzīt Ventspils brīvostas valdē partijas sponsoru pārstāvi, miljonāra, oligarha Oļega Stepanova uzņēmumu ilggadējo menedžeri Igoru Ļaško politisko procesu vērotājos raisījis jaunas pārdomas par tiesiskuma koalīcijas darbu atbilstību iepriekš sludinātajiem godīguma un labas pārvaldības principiem.

Politologs Filips Rajevskis, runājot par partiju sponsoru un viņu pārstāvju iecelšanu amatos, aicināja atminēties Latvijas stratēģiskā partnera ASV pieredzi: «Pēc tam, kad ASV vēlēšanās uzvarēja republikāņi, notika partijas sponsoru apbalvošana, un viens no šiem sponsoriem un ziedojumu piesaistītājiem – Ketrīna Toda Beilija – saņēma ASV vēstnieka amatu Rīgā. Šī prakse pasaulē nav jauna, un nevarētu teikt, ka šī prakse nav demokrātiska, jo ASV taču nav nedemokrātiska valsts.»

Runājot par to, vai sponsoru un viņu pārstāvju iecelšana uzņēmumu valdēs un padomēs varētu stabilizēt partiju finanšu rādītājus, F. Rajevskis norādīja, ka par to ir grūti spriest, taču, ja tas tiktu politiski atzīts, kļūtu saprotamāka valsts pārstāvju nozīmēšanas kārtība un principi. «Ja šī tradīcija iedzīvotos arī Latvijā, tad to pamazām varētu pārnest arī uz ministru un pat premjeru iecelšanas principiem. Varbūt beigās izrādīsies, ka partiju sponsori un viņu pārstāvji politikā ir lielāki profesionāļi nekā politiķi, kurus viņi sponsorē un pēc tam ieceļ amatos,» ironizēja F. Rajevskis.

Bijušais finanšu ministrs Gundars Bērziņš, kuram ir nopietna pieredze ar pārstāvju nozīmēšanu ostu valdēs, uzsvēra, ka būtībā tā ir diskusija par ostu pārvaldības modeļiem. «Ostu pārvaldība jāuztic pašvaldībām. Valstij vajadzētu atturēties no savu pārstāvju deleģēšanas ostu valdēs. Nav noslēpums, ka darbs ostu valdēs ir viens no vislabāk apmaksātajiem. No valsts puses ostu valdēs nereti nonāk dažādu partiju sponsori vai to pārstāvji, kuri tur savā starpā ecējas. Tas nav lietderīgi. Osta – tas ir bizness, kurā ostu konkurences apstākļos jāpieņem kompetenti lēmumi. Jebkuri iekšējie kašķi traucē lēmumu pieņemšanu, un tā rezultātā mūsu ostas zaudē konkurētspēju. Ir liela starpība starp pašvaldību deleģētiem valdes locekļiem un valsts jeb ministriju deleģētajiem pārstāvjiem. Ja valsts nereti deleģē partiju sponsoru pārstāvjus, tad pašvaldība deleģē personas, kurām sabiedrība vēlēšanās apliecinājusi uzticību. Tā ir liela atšķirība.»

Bijušais premjera padomnieks Mārcis Bendiks līdzīgi kā politologs F. Rajevskis ironizējot norādīja, ka amati, kurus varētu sākt piepildīt ar partiju sponsoriem, ir ne tikai ostās. Viņaprāt, sponsorus varētu sākt izvietot valsts akciju sabiedrībā Latvijas gaisa satiksme «un, šo amatos nozīmēšanas loģiku attīstot tālāk, mēs nonāktu pie ministru un pat premjera amatiem, kuros arī varētu nozīmēt partiju sponsorus. Pie šādas loģikas politiķi vairs nav vajadzīgi. Tā bija Ulmaņa laikos. Jāatzīst, ka dažas lietas pie šīs varas tika risinātas visai veiksmīgi, tikai beigu beigās valsts neatkarība tika pazaudēta. Ja paraugāmies uz pārstāvniecības modeli Eiropā, īpaši daudzpartiju valstīs kā Vācijā vai Itālijā, tad redzam, ka partiju pārstāvniecības sistēma ir nogurusi. Es nepiederu pie tā flanga, kurš uzskata, ka no partiju pārstāvniecības ir jāatvadās. Es piederu pie tā flanga, kurš uzskata, ka šo pārstāvniecības modeli nepieciešams revitalizēt jeb, latviski sakot, iepūst tam jaunu elpu. Partiju pārstāvniecībai neklājas viegli. Tai jāpakārtojas jauno mediju pasaulei. To valda televīzijas. Televīzijas ziņu dienesta vadītājam valstī pieder lielāka vara nekā trim nenozīmīgiem ministriem. Es joprojām uzskatu, ka partiju pārstāvniecību nedrīkst aizstāt ar parakstu vācējiem un referendumu taisītājiem. Balsošana ar referendumiem ir tas pats, kas komentāru rakstīšana, piemēram, portālā Delfi. Parakstu devēji un to vācēji patiesībā ir debilizēts pūlis, kuram es negribu atdot varu. Edmunds Sprūdžs, protams, ir analfabētisks ministrs, un partiju pārstāvniecības sistēma mūs no šādiem gadījumiem neglābj, taču, neraugoties uz to, es tomēr esmu par partiju pārstāvniecību. Šī sistēma radusies 18. gadsimtā, 19. gadsimtā izveidojusies, bet 21. gadsimtā tā jau ir pagurusi. Partija Par labu Latviju pierādīja, ka, uzņēmējiem nonākot pie varas, katrs no viņiem kaut ko labu ģenerē, bet ne katrs no viņiem saprot, kas ir valsts pārvalde, ko nozīmē pārvaldīt valsti un tās finanses. Es pazīstu vismaz simt Latvijas izcilāko uzņēmēju. Manas simpātijas ir viņu pusē. Man netīk glumi karjeras taisītāji. Taču starp uzņēmējiem tādu, kuri spētu pārvaldīt valsti, nav vairāk kā starp studentiem Filozofijas fakultātē. Iespējamais risinājums, kā labāk pārstāvēt valsts intereses kapitālsabiedrībās, ir veidot līdzīgus pārvaldes modeļus, kādi darbojas sociālistiskajā Norvēģijā. Protams, bagātā sabiedrībā kaut ko pārvaldīt vienmēr ir vieglāk nekā nabadzīgā, taču mehānismu, kā tas tiek darīts, ir vērts paanalizēt,» norādīja M. Bendiks.