Apritējuši četri gadi, kopš Rīgu satracināja sabiedriskās nekārtības, kas ieguva nosaukumu bruģa revolūcija. Pēc notikumiem vandalismā tika apsūdzētas 68 personas, bet neviena no tām joprojām nav saņēmusi spēkā stājušos sodu.
Arī šodien Rīgas apgabaltiesā notiek sēde.
Neatkarīgās aptaujātie viedokļu līderi uzskata, ka grautiņā iesaistīto sodīšana ar tik lielu novēlošanos zaudējusi jēgu.
Sodīt bargāk
Policijai un prokuratūrai ilgu laiku prasīja grautiņā un tam sekojošajās zādzībās iesaistīto personu noskaidrošana un atrašana, taču arī lietas iztiesāšana nenorit tik raiti, kā varētu vēlēties. Viens no iemesliem – tiesas redzējums par apsūdzētajiem piemērojamo sodu krasi atšķiras no prokuratūras pieprasītā.
Prokuratūra, atsaucoties uz Krimināllikumu, kas par masu nekārtību organizēšanu paredz sodīt ar brīvības atņemšanu no trīs līdz 12 gadiem, vēlas panākt, lai vismaz daļai apsūdzēto tiktu piešķirts minimālais soda mērs. Taču tiesa līdz šim grautiņa organizēšanā apsūdzētos spītīgi sodījusi ar piespiedu darbiem.
Piemēram, pirmajiem 11 tiesātajiem grautiņa dalībniekiem, kuri savu vainu atzina, tiesa aizvadītajā oktobrī piesprieda 80 līdz 120 stundu piespiedu darbu. Tomēr šo spriedumu prokuratūra pārsūdzējusi, un tas nav stājies spēkā. Arī 2012. gada decembrī taisītajā spriedumā tiesa apsūdzētajam Edgaram Markotam piesprieda 160 stundu piespiedu darbu. Arī šis spriedums pagaidām vēl nav stājies likumīgā spēkā.
Paši apsūdzētie, kas nodibinājuši arī biedrību 13. janvāris, uzskata, ka piespiedu, sabiedrībai labumu nesošs darbs ir atbilstošākā viņiem piemērojamā soda forma. Tā biedrības valdes loceklis Ansis Ataols Bērziņš Neatkarīgajai arī pauda neizpratni par prokuratūras vēlmi par katru cenu ielikt grautiņa dalībniekus cietumā.
Tiesas nostāju grautiņa dalībnieku atbildības izvērtēšanā atbalsta arī sabiedrībā pazīstami cilvēki.
Zudusi jēga
«Runājot par konkrēto situāciju un konkrētajiem cilvēkiem, man šķiet, ka tas neprasa cietumsodu un, ņemot vērā, cik spontāni tas notika, piespiedu darbi ir adekvāts sods,» uzskata bijusī Valsts prezidenta padomniece Dace Dūze. Viņa gan ir pārliecināta, ka četri gadi pēc notikušā ir pārmērīgi ilgs laiks, lai tiesājamie apzinātos, par ko tieši tiek sodīti. «Tam jau sen visam vajadzēja notikt. Pēc četriem gadiem, tas jau ir smieklīgi – ne tur vairs ir sods, ne mācība. Visi jau tos notikumus ir aizmirsuši,» saka D. Dūze.
Atsaucoties uz līdzīgiem notikumiem Anglijā, pēc kuriem vainīgie sodu saņēma burtiski dažu nedēļu laikā, arī politologs Arnis Lapiņš atbalsta viedokli, ka tiesāšana par grautiņiem pēc tik ilga laika ir zaudējusi jēgu: «Skatos uz tiem cilvēkiem un domāju, vai viņi paši atceras, par ko viņus tiesā.»
Jautāts, vai līdz šim tiesas piespriestie sodi – piespiedu darbs – ir adekvāts nodarījumam, A. Lapiņš nevēlējās apspriest tiesas darbu un vērtēt tās izraudzītā soda piemērotību. Viņš uzskata, ka šādām darbībām vienmēr ir jāseko sodam, bet kādam – tas lai paliekot tiesas kompetencē.
Vērtīga mācība
Arī sociologs Arnis Kaktiņš nevēlējās spriest par grautiņa dalībniekiem piemērotāko sodu, taču pretēji citiem Neatkarīgās aptaujātajiem viņš uzskata, ka 2009. gada janvāra notikumi sabiedrībai tomēr ir nesuši vērtīgas atziņas.
«No šā notikuma viennozīmīgi var iegūt vērtīgas atziņas. Līdz tam varēja spekulēt, vai Latvijā kaut kas tāds ir iespējams vai nav, tagad skaidri zināms, ka tas ir iespējams. No socioloģijas viedokļa raugoties, mēs tagad zinām, kādi ir sabiedrības noskaņojuma līmeņi, pie kuriem kaut kas tāds ir iespējams. Mēs varam izdarīt pieņēmumus, ka, sasniedzot līdzvērtīgu sabiedrības noskaņojumu, var kaut kas tāds atkārtoties,» saka sociologs.
Rādīt reklāmu
