Latvijas baņķieri dzīvo pārliecībā, ka tiesībām uz cilvēku kredītvēstures zināšanu jābūt proporcionālām izsniegto kredītu summai.
Parādu krīze Latvijā un daudzās citās valstīs liek meklēt jaunus veidus, kā uzlabot kredītu atgūšanu. Uz to pašu attiecas profilakse – kredītu neizsniegšana tiem, par kuriem zināms, ka viņi nav pildījuši iepriekšējās kredītsaistības. Nebūt ne nejauši 2008. gadā sakrita gan ekonomiskās krīzes sākums, gan Latvijas Bankas paspārnē jau iepriekš izveidotā Kredītu reģistra pārveidošana līdz tagadējai kapacitātei. Tajā «tiek vāktas ziņas par visu veidu saistībām (hipotēku kredītu, kredītu patēriņa preču iegādei, norēķinu karšu kredītu, finanšu līzingu, kredītu apgrozāmo līdzekļu palielināšanai, operatīvo līzingu, faktoringu un trasta kredītiem u.c.), to termiņiem, apjomu, nodrošinājumu jeb sniegtajiem galvojumiem, saistību atlikumiem kalendārā ceturkšņa beigās un par kavētiem parāda maksājumiem, ja tādi ir», uzskaita LB preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis. Tomēr tās ir banku klientu saistības tikai pret bankām, kas neaptver daudzas citas šo cilvēku saistības, tajā skaitā neizpildītās saistības pret valsti, komunālo pakalpojumu sniedzējiem, uz nomaksu ņemto preču pārdevējiem utt. Pašlaik Ekonomikas ministrija beidz darbu pie ziņojuma valdībai par to, kā uzlabot kredītmaksājumu disciplīnu ar iespējami plašu kredītu uzskaitījumu un brīdinājumu kredītņēmējiem, ka viņu problēmas ar kredītu nomaksu tiks darītas zināmas visiem tiem, pie kuriem viņi vērsīsies ar lūgumu dabūt naudu vai mantu uz parāda.
Neatkarīgā jau 10. maijā sāka iepazīstināt ar ideju dzēst kredītu krīzi ar informācijas apmaiņas palīdzību. Tiek plānots nevis paplašināt esošajā Kredītu reģistrā aptveramo informāciju, bet pavērt jaunu uzņēmējdarbības veidu – ar parādiem saistītās informācijas vākšanu un pārdošanu. Stihiski tas notiek jau tagad, tāpēc gluži iespējams, ka viens no Ekonomikas ministrijas darbošanās patiesajiem dzinuļiem ir nevis informācijas apmaiņas veicināšana, bet gan ierobežošana. Proti, patlaban 9–10 kredītu piedzinējfirmu apkopotā informācija tiks pasludināta par nederīgu un neizplatāmu, jo šādu informāciju apstrādāt drīkstēšot tikai viens vai divi īpaši izvēlēti un uzraudzīti kredītbiroji. Jau 10. maija publikācijā tika aprakstīta valsts iecerētā «asimetrija, ka dati plūst, vienkārši sakot, no namu pārvaldēm uz bankām, bet ne no bankām uz namu pārvaldēm». Šīs asimetrijas izskaidrošanai tagad dodam vārdu Latvijas Komercbanku asociācijas pārstāvim Jānim Timermanim.
Informācijas apmaiņas ierobežošana tiek balstīta uz lozungu par neaizskaramo privāto dzīvi, kurā ietilpstot privātie parādi. Labi – bet kāpēc tad komercbankas Latvijas Bankas aizsegā bija pirmās, kuras noorganizēja sistēmisku ielaušanos cilvēku privātajā dzīvē? Kā gan J. Timermanis spēj apvienot kaismīgu nosodījumu pašreizējai parādinformācijas tirdzniecībai ar savu līdzdalību kredītbiroju izveidošanas projektā? Atbilde ir vecu vecā, ka to, ko nedrīkst pirkt/pārdot par naudu, drīkst pirkt/pārdot par lielu naudu. Viņš atgādina, ka Eiropas Savienības normas prasot ievērot samērīguma principu. Samērīgumu savukārt varot mērīt ar kredītu summām. «Vai patiešām jebkuram veļas mašīnu tirgotājam, kurš riskē ar pāris simtiem latu, ir jādod tiesības zināt par sava klienta parādiem tikpat daudz, cik jāzina bankām, kas kreditē īpašuma iegādi par simtiem tūkstošiem latu?!» J. Timermanis ir patiesā neizpratnē par to, kā vispār kāds uzdrošinās uzdot jautājumus par viņa nozares privilēģijām attiecībā pret visām citām nozarēm.
Vismaz tā šķiet, ka Ekonomikas ministrijai nav radušies jautājumi, kādus no baņķieru viedokļa pieklājīgi un izglītoti cilvēki uzdot nedrīkst. Piemēram, vai banku privilēģijas nebija viens no parādu krīzes cēloņiem? Proti, vai banku īpašais – nodrošinātā kreditora – statuss neveicināja bezatbildīgu naudas izdāļāšanu, vadoties pēc tā, ka bankas šo naudu atgūšot ja ne savādāk, tad uz visu citu kreditoru rēķina. Bankām atlika vien uzmanīties, lai tās pašas savā vidē pārāk neaizskartu cita citas intereses. Šādu konfliktu novēršanai tika radīts Kredītu reģistrs. Tomēr šis reģistrs nenovērsa banku (vispār naudas uzkrāšanas un norēķinu iestāžu) zaudējumus, kas Latvijā izsakāmi ar pāris miljardu, bet pasaulē ar vairākiem triljoniem latu lielām naudas summām.
Kredītbiroju reālā nozīme var izrādīties dažāda. Deklarēta tiek to loma nākamo parādu krīžu profilaksē un esošo parādu atdošanas veicināšanā, piedraudot kredītņēmējiem izpaust viņu parādu problēmas potenciālajiem kredītu devējiem. J. Timermanis uzskata, ka potenciālā kredīta devēja gods pienākas tikai bankām, jo bankas var kredītu dot un var arī nedot. Savukārt namu pārvaldēm par to apsaimniekoto ēku iemītnieku finanšu problēmām neko daudz zināt nevajagot, jo tāda informācija būtu lieka, t.i., neizmantojama. «Vai tad namu pārvalde drīkst atslēgt siltuma vai ūdens piegādi atsevišķam parādnieka dzīvoklim?» jautā J. Timermanis. Ja cilvēks kādā mājoklī ticis kā īpašnieks vai īrnieks, tad namu pārvaldei viņš ir jākreditē piespiedu kārtā. Banku un namu pārvalžu (to lomā var nokļūt arī citi nebanku kreditori) nelīdztiesība ir tik liela, ka ne viena, ne otra puse neredz jēgu dialogam.
***
VIEDOKĻI
Daniels Pavļuts, ekonomikas ministrs:
– Šobrīd ministrija strādā pie normatīvā regulējuma izveides, lai, ievērojot visas datu aizsardzības prasības, privātie komersanti varētu veidot informācijas apmaiņas platformas – kredītbirojus, kas apkopos ziņas, kuras palīdzēs novērtēt personas spēju uzņemties jaunas finansiālas saistības. Kredītbiroja izveidei būs jāsaņem atbilstoša licence.
Ervīns Straupe, SIA Rīgas namu pārvaldnieks valdes priekšsēdētājs:
– Bankas mēģina ar mūsu rokām sakārtot savu nākotnes biznesu. Tiklīdz bankas nedabūs kaut ko no tā, ko tās grib dabūt, banku pārstāvji aizies uz Jēkaba ielu [uz Latvijas Republikas Saeimu] un panāks likumu, kas uzdod namu pārvaldēm paziņot par saviem klientiem visu, ko tikai bankas prasa.
Rādīt reklāmu
