Reklāmu izvietojumu elektroniskajos medijos kontrolē Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) Monitoringa nodaļa. Tiesa, tā izskata tikai nelielu daļu programmu - lielākoties tad, kad saņemtas sūdzības par kādu no tām (to iespējams izdarīt, aizpildot īpašas formas veidlapu NEPLP mājaslapā vai arī zvanot uz padomes biroju), skaidro nodaļas vadītājs Kristers Pļešakovs. Viņš norāda, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums nosaka: sabiedriskajos medijos reklāma drīkst aizņemt ne vairāk kā 6 minūtes stundā, komercmedijos - 12 minūtes stundā. Jāņem vērā, ka bieži vien raidījumu pārtrauc arī pašreklāmas, kas netiek skaitītas kopējā «blokā». Tā, piemēram, kā ievērojis Neatkarīgās lasītājs, TV3 18. novembrī seriāla Svešā seja pārraidi, kas ilga no 20.19 līdz 20.59, pašā sākumā tīrā reklāma aizņēma sešas minūtes, tad desmit minūtes tika rādīta filma, tad atkal aptuveni 10 minūtes bija «bloks» ar pašreklāmu, reklāmu, pašreklāmu ar produktu iekļaušanu, un tikai pēc tam bija skatāmas pēdējās 15 seriāla minūtes. Tātad 25 minūšu filmā bija kopumā 16 minūtes reklāmas.

Pēdējā laikā arvien vairāk dažādās TV programmas tiek izvietoti arī produkti, kuri uzkrītošāk vai neuzkrītošāk parādās ekrānā, uzsver K. Pļešakovs. Tā šogad LTV bija jāsamaksā 250 eiro sods par raidījumā redzamo ātrā kredīta aizdevēja logo, kas novietots uz raidījuma vadītāja galda. NEPLP uzskatīja, ka tas ir pārāk akcentēts. Taču tas nav vienīgais veids, ka to darīt, slēptā reklāma var būt arī, piemēram, ēst gatavošanas raidījumos, rādot noteiktas firmas produktu iepakojumus, tāpat kādi tieši vai netieši akcenti var būt uz raidījuma dalībnieku krekliņiem. NEPLP pārstāve Gunta Līdaka atzīst, ka «trauslo robežu, cik tālu drīkst to pieļaut», noturēt ir grūti. Un novembrī NEPLP paredzējusi skatīt plašāk šo jautājumu, lai šo sarkano līniju iezīmētu stingrāk. Arī Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ilmārs Muuls uzskata, ka stingrāk jāreglamentē pašreklāmas, kur tad tiek ielikts iekšā viss kaut kas, ne tikai raidījumu anonsi. Pašlaik tas likumā neesot atrunāts, tāpēc arī «katrs dara, kā prot». Viņš velta kritiskus vārdus arī Kultūras ministrijas (KM) Mediju politikas nodaļas ierēdņiem, kas neieklausās nozarē strādājošo viedokļos un «bīda grozījumus cauri aplamībām». Diemžēl arī NEPLP Monitoringa nodaļas kapacitāte esot visai ierobežota: tā sekojot līdzi vien divām līdz trim programmām, bet to taču ir ap 200, tāpēc izsprukt cauri uzrauga tvērienam ir pilnīgi iespējams.

Ir arī vēl kāda cita problēma, kura tā arī nav radusi risinājumi, - reklāmas un to sākuma džingli tiek ieskaņoti daudz skaļāk nekā programmas. Diemžēl joprojām nav iegādātas iekārtas, kas spētu uzrādīt decibelus, teic K. Pļešakovs, pieļaujot, ka iespējams - pietiktu ar kādas programmas iegādi, kas spētu mērīt skaļumu. Savukārt I. Muuls norāda, ka valodnieki likumu formulējuši tā, ka nav kas šo jautājumu kontrolē un nav arī paredzētas tiesiskas sekas. Arī par gramatikas kļūdām reklāmu saturā neviens neatbildot, bet KM laižot to gar ausīm un reaģējot tikai tad, kad ir kādas sūdzības.