- Latvija ir viena no visdiskriminētākajām ES dalībvalstīm lauksaimniecības tiešo maksājumu jomā. Vai jūsu dalība Eiropas Savienības lauksaimnieku jumta organizācijas vadībā ir palīdzējusi situāciju uzlabot?

- Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, tiešmaksājumu līmenis ir augstāks. To izcīnīja visi kopā - Baltijas lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas un valstu valdības. Šajā periodā kopējais ES lauksaimniecības budžets, salīdzinot ar iepriekšējo, ir samazināts, bet Baltijas valstu tiešmaksājumu «aploksnes» ir palielinājušās. Rindai valstu maksājumus samazināja, bet mums panākts pakāpenisks pieaugums. Ja raugās no to valstu puses, kurām maksājumus samazināja - viņiem šķiet, ka mēs esam ļoti lieli uzvarētāji. Mūsu problēma ir tā, ka, iestājoties ES, mūsu maksājumu līmenis tika noteikts ļoti zems. Tagad kaut ko labot ir ārkārtīgi grūti. Man kopā ar pārējiem Latvijas lauksaimniecības ekspertiem, kas piedalās dažādās darba grupās Briselē, ir izdevies pievērst uzmanību mūsu problēmām un pakāpeniski veicināt izpratni. Pirms 10 gadiem, ja arī kāds par Latviju kaut ko bija dzirdējis, tad viedoklis bija vienpusējs: te viss ir ļoti lēts, tāpēc zemniekiem subsīdijas nav nepieciešamas. Esam panākuši to, ka šodien politiķi izprot, ka tiešmaksājumu sistēma nav īpaši godīga pret Baltijas valstu lauksaimniekiem.

- Ar ko jūs varat iepriecināt Latvijas ļaudis? Kas mūs gaida nākamajā periodā? Ir izskanējušas ļoti pesimistiskas prognozes, ka būs jāsāk vilkt jostu daudz ciešāk.

- Domāju, ka vairums pesimistisko prognožu ir diezgan reālas. Neviens vairs nešaubās par to, ka nākamajā periodā ES lauksaimniecībai budžets būs mazāks. Diskusijas būs vienīgi par to, cik liels būs samazinājums. Iepriekš tie bija daži procenti - vai ar to pietiks šoreiz, lai finansētu jaunos ES izaicinājumus (drošību, migrāciju), to vēl nezinām. Daudz būs arī atkarīgs no Brexit sarunu iznākuma. Mēs, lauksaimnieki, ceram uz godīgākiem tiešmaksājumiem. Mums ir svarīgi, lai atšķirības starp dažādu valstu zemnieku maksājumu līmeņiem tiek mazinātas.

- No lauksaimniekiem esmu dzirdējis kritiku par viena vides standarta uzspiešanu. Zaļināšanas prasības ir vienādas Holandei un Latvijai, nerēķinoties ar to, ka Latvijā ir pilnīgi citi apstākļi nekā Holandē vai Dānijā. Latvijā zaļināšanas normas ir pilnīgi liekas, nevajadzīgas, un to uzspiešana Latvijā kompromitē Eiropas Savienības kopējo politiku. Vai zeme, kurā 60% visas platības ir meži, kurā savvaļā brīvi vairojas vilki un citi zvēri, būtu jāpadara vēl zaļāka?

- Tā ir. Zaļināšana bija ārkārtīgi smags un kompromisiem pilns Eiropas valstu vadītāju lēmums. Kamēr ES ir kopīgā lauksaimniecības politika, tā ir vienāda visām dalībvalstīm, ar nelielām manevru iespējām. Nav tā, ka visiem zaļināšanā būtu jādara pilnīgi viens un tas pats. Valstis varēja no kopējā aktivitāšu saraksta izvēlēties saviem apstākļiem atbilstošākos pasākumus. Šobrīd Eiropā politiskā līmenī nav novērojama tāda spēja un sapratne, ka lauksaimniecības politikā varētu tikt ieviests kaut kas tāds, kas būtu kardināli atšķirīgs starp dažādām valstīm. Tāpēc to arī sauc par kopēju politiku. Ko mums izdevies izcīnīt? Tajās teritorijās, kur meži ir vairāk nekā 50% no kopējās platības, visas zaļināšanas prasības nav jāpilda. Tāpēc Latvijā ir daudzi pagasti un novadi, kuros nav jāievieš zaļināšanas normas. Protams, mēs būtu priecīgāki, ja šis slieksnis būtu 30 vai 40%. Jāņem vērā arī tas, ka mums jāievēro visi tie paši nosacījumi, kas citu valstu zemniekiem, bet maksājumi vēl aizvien atšķiras vairākas reizes. Mums tā saucamais zaļināšanas maksājums ir ap 30 EUR/ha, bet vairumam Vācijas zemnieku ap 100 EUR/ha!