08. decembris,
Vārda dienas: Gunārs, Gunis, Vladimirs
Sākuma lapa » Tiesības, drošība » Lembergs: Kriminālprocess kā sods, kurš ilgst divdesmit gadu
Lembergs: Kriminālprocess kā sods, kurš ilgst divdesmit gadu
Autors: Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats / NRA.lv / 4. marts 2019, 9:50
Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai analizē t.s. Lemberga prāvas rekordilguma iemeslus un tiesiskumu kriminālprocesā, kā arī prognozē, kas notiks tiesas zālē jau tuvākajos mēnešos.

- Latvijā izsludināts «bezkompromisu tiesiskums». Kā, jūsuprāt, patiesībā ir ar tiesiskumu Latvijā?

- Ja man uz šo jautājumu jāatbild nopietni, tad Latvijā ir divas tiesiskās vides. Viena juridiski-teorētiskā, kuru veido starptautiskās tiesības, tajā skaitā Eiropas Cilvēktiesību harta, Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūra, Satversme, Kriminālprocesa likums, likums Par tiesu varu un citi normatīvie akti. Otra ir faktiskā tiesiskā vide jeb tiesiskums, kad vairākumā gadījumu ignorē Eiropas Cilvēktiesību hartu, ECT judikatūru, Satversmi, Kriminālprocesa likumu, likumu Par tiesu varu, Latvijas tiesu judikatūru.

- Kā tas ir iespējams?

- Ļoti vienkārši. Kriminālprocesu virza virkne amatpersonu, tajā skaitā prokurori un tiesneši, par kuru pārkāpumiem cilvēktiesību jomā vai nu vispār nevar sūdzēties (tiesneši), vai arī var sūdzēties tikai viņu tiešajiem priekšniekiem virsprokuroriem, bet atbildi gatavo tas pats prokurors, par kuru sūdzas. Vēl var sūdzēties tad, kad tam vairs nav jēgas, piemēram, pagājuši kādi desmit gadi un aizskārums vairs nav atjaunojams. Tā ir sistēma un šīs sistēmas mērķis - lai cilvēks, kuram ir tiesības uz aizstāvību, nevarētu šīs tiesības īstenot. Īpaši gadījumos, ja varai ir tāda vēlme.

- Ir konkrēti piemēri?

- Prokurors tiesai prasa piemērot man drošības līdzekli - apcietinājumu. Tiesnesim būtu jāskatās, vai ir kaut kādi argumenti, kādēļ prasa piemērot vissmagāko drošības līdzekli. Vajadzētu būt pierādījumiem, ka šā drošības līdzekļa pielietošana ir pamatota. Zinot šos pierādījumus, man būtu arī iespēja tos atspēkot. To ļoti labi tagad var redzēt no [Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra] Rimšēviča gadījuma. Rimšēvičs uzskatīja, ka viņam piemērotais drošības līdzeklis ir nepamatots. Arī manā gadījumā es tā uzskatīju. Drošības līdzekļa pamatojums var būt iespējamā noziedzīgā nodarījuma smagums sabiedrības apdraudējuma kontekstā - ka aizdomās turētais traucēs izmeklēšanu, iespaidos lieciniekus, izvairīsies no tiesas.

- Bet Rimšēvičs tiesājās Eiropas tiesā; jūs - Latvijas tiesā.

- Tas, kam tiesā būtu jānotiek, ir deklarēts kā sacīkstes princips. Tur ir prokurori; tur - aizstāvības advokāti, bet tiesa neitrāli abus vēro un tad lemj. Latvijā par sacensības principa kaut kādu ievērošanu vispār nevar pat sapņot. Pirmkārt, nav nekādas iespējas iepazīties ar jebkādiem pierādījumiem, kuri pierāda, ka tu esi izdarījis iespējamo noziedzīgo nodarījumu. Kā tu, nezinot pierādījumus, vari tos atspēkot? Nekā! Tāpat tevi obligāti vainos netīrās naudas atmazgāšanā, kas ir sevišķi smags noziegums. Ja tas ir sevišķi smags noziegums, tad, protams, ka tu esi bīstams sabiedrībai. Otrs jautājums - kādi ir pierādījumi, ka tu tagad traucēsi izmeklēšanu, iespaidosi lieciniekus? Nekādi! Pat ja kāds par tevi šajā sakarā ir kaut ko samelojis, no tevis izmeklēšanas tiesnesis to slēpj, lai tu nevari aizstāvēties.

- Pierādījumu slēpšana jau ir tas galvenais arguments, kāpēc Rimšēvičs vinnēja Eiropas tiesā?

- Bet Rimšēvičs vinnēja Eiropas tiesā ne jau tāpēc, ka viņš ir Rimšēvičs, un ne tāpēc, ka viņš ir Latvijas Bankas prezidents. Viņš vinnēja tāpēc, ka Eiropas tiesā ar prasību vērsās Eiropas Centrālā banka. Rimšēvičs pats neko nav vinnējis! Vinnējusi ir Eiropas Centrālā banka, jo Eiropas tiesa uz šo Latvijas gadījumu bija spiesta paskatīties, kā tas pienākas demokrātiskā sabiedrībā!

Identisks piemērs no manas personīgās pieredzes - pateicoties prokuratūras aktivitātēm, krimināllietas ar lielu troksni tika uzsāktas gan Lihtenšteinā, gan Šveicē. Arī tajās nebija nekādu pierādījumu, kurus Lihtenšteinas un Šveices prokurori tā gaidīja no saviem Latvijas kolēģiem. Abas skaļi sāktās krimināllietas pavisam klusi tika izbeigtas, jo pierādījumi no Latvijas netika iesniegti. Šie pierādījumi Lihtenšteinas un Šveices prokuroriem bija svarīgi, jo atšķirībā no Latvijas viņiem nav ideoloģiskās, politiskās, šķiriskās, naudas vai pasūtījuma pārliecības. Šajās valstīs advokāts drīkst iepazīties ar visiem lietas materiāliem jau tad, kad lieta vēl nav nonākusi tiesā. Tādēļ jau - kā mēs to spilgti redzam arī no Rimšēviča gadījuma - Eiropā nesaprot, kā var neiesniegt Eiropas tiesai pierādījumus par iespējamo vainu, kā arī pierādījumus, ka jāpiemēro tāds vai cits drošības līdzeklis. Nedz Kalnmeiers, nedz Bordāns un viņam līdzīgie nespēj iespaidot Eiropas tiesu.

Nākamais piemērs. Latvijā arestē visus līdzekļus, kas ir tavā rīcībā, ar mērķi, lai tev ne tikai nebūtu, par ko dzīvot, bet lai tu nevarētu nolīgt aizstāvi; lai tu nevarētu īstenot tiesības uz aizstāvību.

Nākamais. Man nozīmē tādu tiesas ritmu - četras dienas nedēļā. Protams, pie šāda tiesas sēžu biežuma tu vairs nevari ne tikai privāto dzīvi dzīvot, bet tu nevari arī īstenot profesionālo darbību. Kāpēc tā? Lai tu nevarētu nopelnīt naudu nedz dzīvošanai, nedz aizstāvībai; lai tu būtu spiests kapitulēt.

Salīdzinājumam ar citām skaļajām lietām: t.s. digitālās TV lietā tiesas sēdes bija nozīmētas divas reizes nedēļā. T.s. Trasta komercbankas lietā, kurā ir 13 apsūdzēto, nozīmēta tikai viena sēde nedēļā. T.s. Latvenergo krimināllietā nozīmēta, vidēji rēķinot, nepilna viena tiesas sēde nedēļā.

Bet manā gadījumā šāda tiesas sēžu intensitāte nozīmēta tādēļ, ka procesa organizācijā tika ierauta arī Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja, kura saņēma par to politiskus norādījumus. Viņa mīļā miera labad lēma: priekš kam lieki kreņķi - norādījumi jāpilda. Turpretī Kriminālprocesa likums nosaka, ka kriminālprocess nedrīkst neattaisnoti un nesamērīgi iejaukties privātajā dzīvē.

- Pats biju klāt t.s. Trasta komercbankas lietas pirmajā sēdē, kur tiesnesis lēma nozīmēt tiesas sēdes vienu reizi nedēļā, jo četras dienas jau aizņemtas «tajā sarežģītajā procesā», respektīvi - jūsējā. Tad cēlās kājās apsūdzētais un argumentēja: «Ja jūs nozīmēsiet tiesas sēdes vienu reizi nedēļā, es vairs nevarēšu nopelnīt naudu, lai varētu aizstāvēties. Tik biežas tiesas sēdes būs neattaisnota iejaukšanās manā privātajā dzīvē.»

- Nu, jā! Bet te ir vēl viena nianse. Tiesas priekšsēdētāja, kura nav lietas dalībnieks, nezina lietas dalībnieku ģimenes sastāvu, veselības stāvokli un profesionālo darbību. Viņa lemj tīri aritmētiski. Nekur Eiropā tāds variants nav iespējams. Izrādās - Latvijas tiesa ir atkarīga no administrācijas. Jebkurš lēmums tiesā jāpieņem, uzklausot lietas dalībnieku viedokli. Kad tiesas priekšsēdētāja izdeva šo rīkojumu nozīmēt manā lietā grafiku - četras dienas nedēļā -, neviens procesa dalībnieks nebija klāt.

Nākamais piemērs. Atrados mājas arestā. Prokurors noteica, kuri advokāti drīkst nākt pie manis - pārējie nedrīkst. Tādējādi man tika liegtas tiesības izvēlēties to advokātu, kuru es uzskatīju par vajadzīgu. Ja prokuroram nepatika kāds no maniem aizstāvjiem, viņš uzaicināja advokātu sniegt liecības. Mainījās advokāta statuss, un viņš mani vairs nevarēja aizstāvēt.

Likums nosaka, ka tiesā visiem vienādas tiesības pieteikt lūgumus. Ja lūgumu piesaka prokurors - vienalga cik gari, pamatoti vai nepamatoti viņš arī runā, tiesa viņu uzklausīs no «A» līdz «Z». Savukārt, ja es vēlos pieteikt lūgumu, tad es nedrīkstu nolasīt lūguma pamatojumu. Es tikai drīkstu pateikt, par ko es gribu lūgt. Prokuroru lūgumu tiesa ļoti reti noraida, bet, ja noraida, noraidījums tiek pamatots. Aizstāvības puses lūgumus tiesa pārsvarā noraida, un vienīgā frāze pamatojumā ir, ka lūgums nav pamatots. Bet Kriminālprocesa likums saka, ka tiesai jāpamato jebkurš lēmums.

Likums nosaka, ka ir tiesības iepazīties ar lietu. Lai es nevarētu iepazīties ar lietu, lieta tika sadalīta. Pamatlieta palika prokuratūrā, un izmeklēšana tajā it kā turpinās - tātad izmeklēšanas noslēpums. No pamatlietas prokuratūra izlasīja materiālus, kuri ir izdevīgi apsūdzībai, bet tos, kuri dotu iespēju īstenot aizstāvību, atstāja pamatlietā. Bet es jau pat nezinu, kādi materiāli vispār eksistē. Prokurors redz visu, bet tu redzi tikai to, ko vēlas prokurors. Kāda te vairs sacīkste?

Manā lietā prokurori tiesā pieteica 102 lieciniekus. Kā prokuroru liecinieki tika nopratināti 94 liecinieki, no tiem četri - pat atkārtoti. Aizstāvība lūdza nopratināt 91 liecinieku, bet atļāva nopratināt tikai četrus. Tādējādi uz vienu aizstāvības liecinieku ir 25 apsūdzības liecinieki! Viens pret 25 - lūk, ko nozīmē sacensības princips Latvijas izpratnē!

Likums prasa - ja kāda no pusēm pieprasa, tiesai jānolasa rakstveida pierādījumi. Manā procesā tiesā netika nolasīts neviens pierādījums - tikai dokumenta nosaukuma, datuma un parakstītāja nolasīšana nav pierādījuma nolasīšana.

Nākamais. Prokurori pratina lieciniekus, cik ilgi grib. Turpretī visiem apsūdzētajiem un viņu aizstāvjiem kopā - kā vienotam veselumam - lieciniekus atļauj pratināt ne ilgāk, kā to darījuši prokurori. Šajā procesā ir trīs apsūdzētie un katram ir aizstāvis - kopā tātad seši cilvēki. Iznāk, ka tiesas acīs šie seši cilvēki ir viens apsūdzētais? Ko jūs darītu, ja pasludinātu - juridiski visi Neatkarīgās žurnālisti - jūs abi, Anita Daukšte, Viktors Avotiņš, Elita Veidemane, Juris Paiders, Anatolijs Kreipāns, Māris Krautmanis u.c. - ir viens žurnālists?

- Nē, nē, mēs neesam viens! Mēs esam atšķirīgi un savdabīgi!

- Augstākā pilotāža - man nemaz netika atļauts uzdot jautājumus daudziem lieciniekiem, tajā skaitā man klaji naidīgiem - Meroni, Berķim, Stepanovam, Ševcovam u.c.

- Kam par to sūdzēties?

- Nav, kam sūdzēties. Ja būtu atbilstoša kriminālprocesa kontrole, tad gan prokuroriem klātos «plāni».

To es saku no sava kriminālprocesa divdesmit gadu pieredzes. Tas aizsākās 1999. gada maijā, kas pats par sevi ir absolūts rekords. Tiesā prokurori tagad izmanto pierādījumus, kas iegūti un analizēti jau pirms 20 gadiem. Cik es zinu, pret mani pavisam ir ierosināti 12 kriminālprocesi, no kuriem neviens nav vainagojies ar manis atzīšanu par vainīgu. Tomēr šie 12 kriminālprocesi prasa laiku, enerģiju un resursus aizstāvībai.

- Kādas bija tās lietas?

- Slavenā «Grinbergu lieta», kuru KNAB izmeklēja un zaudēja - tiesa piesprieda valstij man samaksāt kompensāciju.

2007. gadā tika izvērsta milzu propaganda, kurā iesaistījās arī Vaira Vīķe-Freiberga, par Lemberga stipendiātiem - nu tik būs Dāmokla zobens! Tagad visi ir apklusuši. Kopš tā brīža ir pagājuši 12 gadi. Kur ir tā Lemberga stipendiātu lieta? Uzrakstīju ģenerālprokuroram vēstuli, vaicājot, kur palikusi tā lieta. Saņēmu atbildi, ka tādas lietas vispār nav, kaut gan šo jēdzienu lietoja pat Jānis Maizītis un daži citi prokurori.

Nākamā - oligarhu lieta. Jūs domājat, ka man kāds ir atvainojies par veiktajām kratīšanām? Tās jau nebija nekāda jubilejas izrāde operā. Man bija jātērē laiks un resursi.

- Kāpēc t.s. Lemberga kriminālprocess ir tik ilgs?

- Tādēļ, ka tāds bija mērķis. Tādēļ jau prokurori pieteica 102 lieciniekus, no kuriem lielākajai daļai nav nekāda sakara ar krimināllietu. Prokurori apzināti vienā lietā saplūdinājuši lielu skaitu apsūdzības epizožu ar mērķi - jo vairāk epizožu, jo vairāk sējumu; jo vairāk pierādījumu, kuri jāpārbauda. Šajā gadījumā kriminālprocess ir kā sods, kurš ilgst divdesmit gadu. Ja es divdesmit gadu esmu kriminālprocesā, tad tas taču neapšaubāmi ir sods. Jūs jau nevarat pārsūdzēt to, ka pret jums ir uzsākts kriminālprocess; nevarat pārsūdzēt aizdomās turamā statusu, apsūdzētā statusu. Apsūdzētā statusā jūs varat būt desmit, divdesmit, trīsdesmit gadu - visu savu mūžu. Piemēram, Mamerts Vaivads ir apsūdzētā statusā kopš 2007. gada. Viņu apcietināja, ēdot vakariņas ar bijušo Valsts prezidentu Gunti Ulmani. Pagājuši 12 gadi, un viņš palicis par apsūdzēto. Prokuroram par to nekādas atbildības!

- Prokurori publiski saka, ka aizstāvības puse velk laiku?

- Aizstāvība nekādu laiku nevar vilkt nekādā veidā. Ja jūs sauc uz pratināšanu, jums tur ir jāiet. Ja aicina veikt kādu citu procesuālu darbību - jums jāiet. Ja jūs neejat, jūs ieliek cietumā. Nav iespējams neko novilcināt.

Uz nozīmēto tiesu jums ir jāiet. Nevar uzskatīt, ka, ja cilvēks ir slims, tad tā ir novilcināšana. Manā procesā desmit gados apsūdzēto dēļ ir atceltas 78 tiesas sēdes jeb 6,6% no kopējā tiesas sēžu skaita, tajā skaitā slimības dēļ - 56 tiesas sēdes. Advokātu dēļ ir atcelti 11% no tiesas sēdēm, tiesnešu dēļ - 17% jeb 201 tiesas sēde. Vai tad desmit gados tas ir daudz?

- Tas jau nozīmē, ka procesa dalībnieki var lepoties ar apbrīnojamu veselību?

- Ja cilvēks kriminālprocesā atrodas divdesmit gadu, vai tad viņa veselība ar katru gadu uzlabojas? Vismaz man pirms divdesmit gadiem bija labāka veselība.

- Prokurors Aivis Zalužinskis nesen izteicās: «Milzīgi tā lieta ievilkās tādēļ, ka tiesa pārāk lielu demokrātiju pieļauj aizstāvībai.» Kā ir ar demokrātiju tiesas procesā?

- Ja uz vienu aizstāvības liecinieku tiek nopratināti 25 apsūdzības liecinieki, vai tā ir liela demokrātija? Vai pareizāk būtu, ja uz katru aizstāvības liecinieku pratinātu 100 apsūdzības liecinieku? Pēc Zalužinska domām, novilcināšana ir, ja aizstāvība piesaka lūgumus, grib pratināt lieciniekus, grib pārbaudīt pierādījumus. Viņaprāt, vienīgais, ko drīkst - uzrakstīt, ka vainīgs. Likums gan saka, ka prokuroram jābūt objektīvam, taisnīgam; ka viņam jāvērtē ne tikai tie pierādījumi, kuri apsūdz, bet arī tie, kuri attaisno. Šajā kriminālprocesā prokurori pat ar pušplēstu vārdiņu neieminas par pierādījumiem, kuri attaisno, jo tad sabruks apsūdzības kāršu namiņš.

- Visus desmit gadus arestēto mantu glabā mantas glabātājs. Ar arestēto mantu visu laiku notiek kaut kāda - no loģiski domājoša cilvēka viedokļa - nesaprotama kustība. Arestēto mantu taču nedrīkst nedz pārdot, nedz izšķērdēt, nedz mainīt. Vai gadījumā galvenais ilgā procesa iemesls nav tieši šī mantas glabāšana, to lietojot?

- No sākuma 1999. gada maijā šis process tika sākts pēc politiskā pasūtījuma. Politiskā komponente to caurvij joprojām. Tad piepulcējās atriebības sastāvdaļa, kurā iesaistījās tādi politiķi kā Arnolds Laksa un biznesa cilvēki - Jūlijs Krūmiņš, Ainārs Gulbis. Tad viņiem jau savās interesēs pievienojās uzņēmēji Oļegs Stepanovs, Olafs Berķis, Igors Skoks, Genādijs Ševcovs, Valentīns Kokalis, Vladimirs Krastiņš, kā arī Rudolfs Meroni un Gints Laiviņš-Laivenieks. 2006.-2007. gados šie uzņēmēji bija kopā, bet pēc tam savā starpā sastrīdējās. Beigās par uzvarētāju kļuvis Rudolfs Meroni viens pats. Lēmumā par mantas arestu ir teikts «glabāt». Glabāt un lietot - tas nav viens un tas pats. Ja jūs glabāšanā stāvlaukumā noliekat mašīnu, tad tas nenozīmē, ka autostāvvietas uzraugs var ņemt jūsu mašīnu un lietot. Bet šajā gadījumā mantas glabātājs mantu lieto, un tur ir tas sāls. 2006. gadā starp prokuroru Andi Mežsargu un Rudolfu Meroni tika panākta vienošanās, ka kriminālprocess būs biznesa projekts Rudolfam Meroni, bet pārējiem, kā Jūlijam Krūmiņam, Gulbim, Laksam u.c. - vienkārši atriebība. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka arestētie vērtspapīri nododami glabāšanā drošā vietā, tajā skaitā prokuratūras seifā, bet ne jau ārzemēs. Likums jau 11 gadu netiek pildīts. Kāpēc?

- Droši vien tāpēc, ka nauda.

- Kur nauda, tur korupcija.

- Kam tā nauda tiek?

- Es to neesmu izmeklējis, un trakākais, ka neviens neizmeklē. Pēc lietas materiāliem, vērtspapīri atrodas ārzemēs. Arests uzlikts tikai Latvijā, lai gan Latvijai nav teikšanas pār Šveici, Lihtenšteinu, Lielbritāniju, Holandi. Vai tie vispār ir arestēti? Lai arestētu mantu, ir jāsūta tiesiskās palīdzības lūgums. Tas nav izdarīts!

- Kāpēc nav izdarīts tas, ko jebkurā citā lietā dara?

- Lai Meroni varētu brīvi rīkoties savās un prokuroru grupas interesēs; to interesēs, kuri visu to lietu savā starpā ir sarunājuši. No aresta brīža ir pagājuši 11 gadi, un par mantas stāvokli nav iesniegta neviena atskaite. Glabātājs par savu «titānisko» darbu nav prasījis nevienu kapeiku. Kāpēc? Šis jautājums ir uzdots tiesā un prokuratūrā. Nekādas reakcijas! Redzams, ka ir izveidojusies mafioza sistēma, un ir cilvēki, kuri var absolūti ignorēt likumu, zinot, ka viņiem par to nekas nebūs.

- Jūs sakāt, ka uzvarētājs ir Meroni, bet nupat kļuvis zināms, ka patiesā labuma guvēja ir viņa grāmatvede. Varbūt tomēr viņa ir tā uzvarētāja?

- Humors ir tāds: tiek teikts, ka visa arestētā manta pieder man un es esmu patiesais labuma guvējs. No 2013. gada ik gadu rakstu Uzņēmumu reģistram - pasakiet, kur esmu reģistrēts kā īpašnieks vai patiesā labuma guvējs. Līdz šai baltai dienai - nekur. Likums uzliek par pienākumu uzņēmumu vadībai norādīt īpašniekus un patiesā labuma guvējus.

- Kādas jūsu prognozes - kā beigsies šī tiesvedība?

- Šīs valdošās koalīcijas, tajā skaitā tieslietu ministra personīgi, mērķis ir izdarīt visu, lai tiesneši pieņemtu notiesājošu spriedumu Lemberga lietā. Jurašs jau šeptējas pa Tieslietu ministriju. Visi ir tikai cilvēki. Viņus var iebiedēt. Kuru nevar iebiedēt, to var nopirkt. Kuru nevar ne nopirkt, ne iebiedēt, to var noņemt no amata. Nav šaubu, ka tieslietu ministra iecerētais audits ir mēģinājums izrēķināties ar tiem cilvēkiem, kuri viņiem neklausīs. Tiesneši jau arī ir tikai cilvēki. Katram ir ģimene; cits domā par karjeru. Kādēļ gan ziedot karjeru, piemēram, Lemberga dēļ? Un ja vēl aiz vajadzīgā lēmuma liela nauda stāv?

Bordāns un Kaimiņš - tas ir Meronis; tātad šī ir Meroņa koalīcija! Kariņš ir Meroņa izkārtne. Viņiem parlamentā ir vairākums! Visas iespējas! Tagad galvenais uzdevums neļaut debatēt maniem aizstāvjiem, kuri var izgāzt absurdo apsūdzību. Kā stāsta, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja jau ir bijusi izsaukta pie ministra un tikusi instruēta. Tādēļ jau es visu laiku lūdzu tiesu atklātu tiesas procesu video režīmā, lai ikviens var apskatīties, kas tur notiek. Prokurori iebilda - viņi baidās no atklātības. Pat viduslaikos raganu prāvas notika visas tautas priekšā!



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk
Jaunākie komentāri
Mediju apskats