Uzņēmējs, ekspremjers (1994.–1995.), ministrs V. Birkava un A. Šķēles valdībās, politiķis (5. un 6. Saeimas deputāts) un zēģelētājs Māris GAILIS intervijā Neatkarīgajai teic, ka spēcīgu līderu trūkums arvien pataisa mūs par «pārcentīgu ierēdņu valsti».
- Parunāsim, ne tik daudz kavējoties pagātnē vai šodienā, cik veroties no tā laika, kad kāds no jūsu vienpadsmit mazbērniem vai mans vienīgais varētu sastādīt valdību. Protams, ne mēs noteiksim, kā viņiem būt, bet par vidi, kurā viņiem būt, mēs it kā varētu gādāt. Vai jums, kas vadījis Latvijas valdību, šķiet, ka mēs to darām pienācīgi?
- Nav tik vienkārši atbildēt uz šādiem jautājumiem. Turklāt - pasaulē ir arī procesi, kuri nav atkarīgi no mums. Un - centrbēdze bija sagaidāma. Ja ir robežas vaļā, tad cilvēki to izmanto. Ja nevar laukos atrast darbu un ja ir iespēja rast darbu kaut kur citur, kur tu vari nopelnīt, nu tad… ko lai dara, tad… brauc.
Problēma man liekas ir citur… Kopš esam Eiropas Savienībā, esam tādi kā izšķīduši. Manai politiķu paaudzei bija ļoti vienkārši - ārā no Padomju Savienības. Tad mērķis bija Eiropas Savienība, tad NATO - aizsardzībai. Rīkojāmies, veicām visādus mājas uzdevumus, bet tagad šis mērķis ir sasniegts. Ko nu? Šajā ziņā es apskaužu igauņus, kuri atraduši vairākus savus rīcības veidus (piemēram, e-Igaunija) un dažādās nozarēs ir mums priekšā. Vai - igauņu ir pusotras reizes mazāk nekā mūsu, bet viņu ienākumi ir pusotras reizes lielāki un VID darbinieku skaits - divreiz mazāks. Manā laikā tas tā vēl nebija.
Kāpēc tas tā? Acīmredzot ir slikti vadītāji. Bet - no kurienes tad viņi nāk? No tās pašas tautas. Es redzu vairākas sistēmiskas problēmas, kur vajadzēja rīkoties savādāk.
- Nosauciet, lūdzu…
- Domāju, ka mums vēl Aigara Kalvīša laikā vajadzēja iesaistīt Saskaņu. Latvijā mītošās krievu tautas lielākās daļas iesaiste bija nepieciešama. Mēs būtu dabūjuši vairāk enerģijas, vairāk spēka. Un viņi pilnīgi droši būtu lojāli Latvijas neatkarībai. Par to esmu vairāk nekā pārliecināts. Tā bija liela kļūda. Redz, igauņi mācēja integrēt savus krievus dažādās partijās. Mēs to neesam mācējuši. Ar maziem izņēmumiem. Notikusi nodalīšanās pēc nacionālā principa.
Varētu kaut ko darīt arī tagad. Protams, trakie ir vienmēr visās pusēs. Bet tā pretnostatīšana tagad nav gājusi mazumā. Es skatos, kā cilvēki demonizē viens otru… Ušakovs jau ne par ko citu nedomā, kā vien dabūt šeit iekšā Putina varu u. tml. Un tāpēc nevar vienoties par elementārām lietām. Ko tik visu nevarētu izdarīt kaut vai ar Rīgu, ja Rīgā tā vienošanās būtu labāka. Iespējams, nāks kādi gudrāki politiķi.
Vēl viena sistēmiska problēma, kas tagad dzen mūs bedrē vai vismaz neļauj attīstīties, - ir praktiski pazudis individuālās atbildības princips. Gan politiķu, gan, pamatā, ierēdņu līmenī. Protams, tas skar gan iedzīvotājus, gan uzņēmējus… Tu nevari dabūt nekādu lēmumu. Lēmumi tiek pieņemti šausmīgi lēni, lai tikai izvairītos no individuālās atbildības. Tad vēl - tur jābūt pieciem, septiņiem, desmit parakstiem… Tas varbūt izskatās demokrātiski, bet - atbildības nav nekādas. Un - tas ir ļoti neefektīvi. Jo, ja tu neriskē, kaut vai apdomāti, kaut nedaudz neriskē, tu nevari attīstīties. Pie mums diemžēl risku mēģina izslēgt. Es palīdzu savai sievai Zaigai viņas darbā ar Jaunā Rīgas teātra rekonstrukciju, un - es vienkārši redzu, kā tas notiek… Paldies Dievam, tagad ir labāka vadība, un, cerams, būs arī rezultāts.
Protams, es domāju, ka no demokrātijas nekur nav jāiet prom… Bet - vajadzētu uzticēt darīt lietas kompetentām personām. Un dot viņiem gan lielāku atbildību, gan arī - lielākas rīcības spējas. Un - tas ir idiotisma kalngals, ja tu, vadītājs, nevari atlaist cilvēku, ja viņu piecas vai desmit reizes attiesā atpakaļ… Manā laikā bija vienkārši: es nevaru ar šo cilvēku strādāt, un - viss.
Protams, pastāv Eiropas direktīvas. Bet, ja būtu kāds, kas stingri uzstātos, domāju, ka daudz ko mēs varētu pieņemt arī savā nacionālā līmenī. Problēma - nav spēcīgu personību vadībā.
- Jūs uzsverat, ka politiķis ir ideju cilvēks. Taču patlaban spēcīgu nākotnei adekvātu ideju piedāvājumu es neredzu ne Latvijā, ne ES. Jā, arī personības, kuru amats to it kā prasa, ir visai pelēkas.
- Vienīgais labais piemērs - Francijas prezidents Emanuels Makrons. Bet, paskatoties riņķī, es neredzu tādu spilgtu personību, kas būtu harismātiska, gudra, pietiekami izglītota, sagatavota un, nonākot attiecīgā postenī, nesirgtu ar augstuma slimību. Nu, bet atkal - par šo pelēcību gādājam mēs paši. Tauta. Mūsu priekšstāvji Saeimā stagnē…
- Un tieši tas dod pamatu saukt mūs, kā jūs sakāt, par «pārcentīgu ierēdņu valsti». Mēs taču vienā laidā aizvietojam politiķus ar ierēdņiem.
- Precīzi. Ierēdnis - tas ir amats, bet pie mums to precīzi raksturo, šķiet, Bakuņina sacītais: kustība ir viss, mērķis nav nekas. Ierēdnieciskā domāšana - nepieņemt lēmumu, atlikt un - trakākais - nestrādāt uz rezultātu, strādāt uz procesu. Tērē resursus, tērē naudu, tērē laiku, atņem citiem laiku un gandrīz neko nepanāk.
Es lasu Krievijas valstiskuma vēsturi. Birokrātija tur radās apmēram Ivana Bargā laikos un - birokrātiem nemaksāja. Tika uzskatīts, ka viņš gūs savu iztiku no tiem, kuriem viņš sniedz pakalpojumus. Tas ir palicis asinīs. Paradigma nemainās. Publika saka: ja viņiem mazas algas, nekas nesanāk. Bet tiesu izpildītāji nopelna miljonus, elementāri slaucot nabaga kreditorus. Labi, ka tā ABLV banka paspēja noreaģēt. Jo lasījām, ka tur varētu nopelnīt 100 miljonu. Bet - es domāju par uzņēmumiem. Ne tikai par bankām.
- Taču tolaik, kad bijāt premjers, saistībā ar bankām uzpeldēja tie paši figuranti, kas tagad. Ādamsona kungs teic, ka bijusi ierosināta lieta pret Einaru Repši (LB prezidentu) un Ilmāru Rimšēviču (viceprezidentu) par nolaidīgu pienākumu (uzraudzība) pildīšanu.
Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA.
Rādīt reklāmu
