Ambīcijas un augsti mērķi, protams, ir apsveicami. Tikai jāatceras, ka visi nevar staigāt vienās kurpēs – kas pa spēkam vienam, var nebūt cita spēkos. Un Eirogrupas prezidenta amats noteikti nav tas pats, kas vadīt Finanšu ministriju Latvijā. Tāpat, apsverot šādu iespēju, ikvienam noteikti būtu jābūt pietiekoši paškritiskam un jāveic pamatīga pašnovērtējuma analīze, atskatoties uz līdz šim paveikto. Acīmredzot, Reizniece-Ozola ar savu darbību ir apmierināta un uzskata sevi par piemērotu kandidātu. Bet vai tiešām?

Iespējams, šaubas tomēr sāk mākt viņu pašu un ne tikai. Vien dienu pēc tam, kad finanšu ministre atklājusi savas idejas medijiem, jau sākušās spekulācijas par to, vai Reizniecei-Ozolai tas ir pa spēkam. Saprotot, ka tomēr šī pienākumu nasta ir pārāk liela un īsti nav vēlme atzīt faktu, ka viņas pieredze, darba spējas vai piemērotība šim amatam ir nepietiekama, jau laikus tiek meklēti grēkāži. Kā viens no iemesliem, kāpēc Reizniece-Ozola varētu neieņemt Eirogrupas prezidenta amatu tiek minēts mistisks “Lemberga faktors”.

Interesanti, ka gandrīz it visur un vienmēr “Lemberga faktors” tiek minēts kā mīnuss un ar to sabiedrība tiek biedēta gluži kā vecāki biedē palaidnīgus bērnus ar bubuli zem gultas. Lai cik ļoti daudziem to, iespējams, negribētos atzīt, “Lemberga faktors” būtu saistāms drīzāk ar pluss zīmi. Šķiet, cilvēki ir apmaldījušies koordinātu plaknē un īsti nespēj atšķirt pozitīvos un negatīvos ass virzienus. Dīvaini, ka viss, kas šķietami ir labs un slavējams, tiek pelts un nicināts. Kamēr šajā pašā situācijā pati organizācija – Eirogrupa tiek uzskatīta par prestižu un augsti vērtējamu instanci visas Eiropas mērogā. Bet vai tā tiešām ir? Vai arī atkal tiek jaukti pozitīvie un negatīvie poli?

Savā būtībā Eirogrupa ir neoficiāla struktūra, kurā ministri no eirozonas dalībvalstīm apspriež jautājumus saistībā ar viņu pārstāvēto valstu kopīgajiem pienākumiem attiecībā uz eiro. Eirogrupas galvenais uzdevums ir nodrošināt ekonomikas politikas ciešu koordināciju starp eirozonas dalībvalstīm un veicināt apstākļus spēcīgākai ekonomikas izaugsmei. Eirogrupas apspriedes attiecīgi notiek par konkrētiem ar eiro saistītiem jautājumiem, kā arī par plašākiem jautājumiem ar ietekmi uz eirozonas dalībvalstu fiskālo, monetāro un struktūrpolitiku. Grupa tiecas apzināt kopīgas problēmas un rast tām kopīgus risinājumus. Eirogrupa regulāri apspriež ekonomisko situāciju un perspektīvas eirozonā, eirozonas dalībvalstu budžeta politiku, makroekonomisko situāciju eirozonā, strukturālas reformas, kam ir potenciāls palielināt izaugsmi, kā arī jautājumus, kas saistīti ar finanšu stabilitātes saglabāšanu eirozonā. Tāpat Eirogrupa apspriež gatavošanos starptautiskām sanāksmēm un eirozonas paplašināšanos. Eirogrupa apspriež arī finanšu atbalsta noteikumus eirozonas valstīm, kas ir lielās finansiālās grūtībās.

Kopumā Eirogrupa nodarbojas ar spriedelēšanu un faktu pārcilāšanu, padomu došanu un pieredzes apmaiņu, kas nerezultējas ar darbību vai reālu palīdzību grūtībās nonākušajām dalībvalstīm vai to institūcijām. Par šo mākslīgo veidojumu visai neglaimojošus vārdus jau iepriekš savā blogā paudis arī bijušais Grieķijas finanšu ministrs Janis Varufakis (Yanis Varoufakis), uzsverot, ka Eirogrupa nedarbojas Eiropas likumu ietvaros un tā darbojoties tikai konkrētu valstu, iestāžu vai tās pārstāvju interesēs – triumvirāta interesēs.

Atliek vien secināt, ka Eirogrupa ir samērā neviennozīmīgi vērtēta organizācija ar līdz galam neizprotamiem mērķiem un darbības izpausmēm. Taču kāpēc cilvēki pat no mazās Latvijas raujas uz šo iedomāto laimes zemi? Un kāpēc tik savlaicīgi tiek meklēti grēkāži Reiznieces-Ozolas kandidatūras noraidīšanai? Paši zināt veco labo teicienu par dejotāju un kurpēm, kas spiež, atliek vien secināt – arī sliktai bāra dejotājai absurdā kārtā var traucēt “Lemberga faktors”.