Par lēmumu rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu V. Zatlers paziņoja 2011. gada 28. maijā - divas dienas pēc tam, kad Saeimas vairākums neļāva Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) veikt kratīšanu A. Šlesera dzīvesvietā. Prezidents uzskatīja, ka tā dēvētie oligarhi paralizējuši likumdevēja darbu un pakārtojuši to savu interešu realizēšanai. Tauta šim uzstādījumam piekrita, un Saeimu pēc balsojuma referendumā atlaida. No parlamenta atlaišanas tobrīd vislielākais ieguvējs, šķiet, bija V. Zatlers, kura jaundibinātā Zatlera Reformu partija jaunajā Saeimas sasaukumā ieguva 22 mandātus.

Šis fakts Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāju Gaidi Bērziņu, kurš, tāpat kā visi tolaik Saeimas ārkārtas sēdē klātesošie apvienības deputāti, atbalstīja kratīšanas veikšanu pie A. Šlesera, mudina domāt, ka oligarhu lietu V. Zatlers izmantojis, lai bruģētu ceļu savai jaunajai partijai. Tagad viņam arī šķiet, ka kratīšanas atļaušana nedotu nepieciešamo rezultātu, jo tās pašas liktenīgās Saeimas sēdes laikā slēpjamos materiālus, ja tādi bijuši, varēja iznīcināt.

«Ja visi zināja par kratīšanu, tad skaidrs, ka attiecīgās personas negaidīs, ka kāds nāks uz mājām un kratīs, bet rīkojas. Tas apstākļu kopums vedina domāt, ka process nav bijis efektīvs. Nevaru arī izslēgt, ka Saeimas atlaišanas iniciēšanai bijuši politiski motīvi, bet tas ir jautājums Zatlera kungam,» saka G. Bērziņš.

Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, kas pēc Saeimas lēmuma aicināja V. Zatleru apsvērt Saeimas atlaišanu, joprojām uzskata, ka tieši neļaušana veikt kratīšanu A. Šlesera dzīvesvietā varētu būt viens no iemesliem, kādēļ izmeklēšana beigusies bez rezultātiem.

«Skaidrs ir viens, ka Saeima toreiz, kad nedeva piekrišanu kratīšanai, bija viens no iemesliem, kāpēc lieta tika izbeigta. Tā ir absurda situācija,» saka A. Endziņš, kurš 2007. gada prezidenta vēlēšanās konkurēja ar V. Zatleru.

Daudziem Saeimas deputātiem liktenīgajā balsojumā Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputātu vairākums atturējās - pasīvi neatbalstīja kratīšanas atļaušanu. ZZS Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmais atceras, ka par ārkārtas sēdi, kurā bija jāizlemj šis jautājums, uzzinājis tikai 20 minūtes pirms tās sākuma un nav spējis uz to ierasties, taču esot viens neapšaubāms fakts - katrs ZZS deputāts balsojis saskaņā ar savu sirdsapziņu, un vienošanās par frakcijas disciplīnas kontrolētu rīcību neesot bijusi.

A. Brigmanis arī aktualizēja jautājumu par to, ka kādam vajadzētu būt atbildīgam par tiem deputātiem, kuri A. Zatlera rīkojuma dēļ zaudēja darbu Saeimā, taču vērtēt kolēģu balsojumu viņš nevēlējās arī sešus gadus pēc notikušā.

Savukārt Ingmārs Līdaka, kas balsojumā piedalījās, skaidro, ka atturējies, jo neesot bijusi pietiekami liela skaidrība par procesuālo normu ievērošanu un ārkārtas sēdes sasaukšana bijusi ārkārtīgi haotiska. «Tas ir piesardzības princips - ja ir pilnīgs haoss, tad visparastākais lēmums ir atturēties,» saka politiķis.

Viņš uzskata, ka līdzīgā situācijā šī Saeima rīkotos citādāk. «Šobrīd domāju, ka Saeima rīkotos citādāk, neveiktu tik ļoti straujas darbības, koalīcija droši vien izrunātu, liktu galdā dokumentus un nebalsotu uz dullo. Šinī gadījumā mans uzskats ir tāds, ka viena vai divas dienas neko nebūtu mainījušas, jo, ja cilvēkam ir kas slēpjams, tad varētu paspēt to noslēpt kaut vai tās sēdes laikā. Kratīšanai ir jēga tad, ja notiek gana negaidīti un pēkšņi,» skaidro I. Līdaka.

KNAB tā dēvētās oligarhu lietas atlikušo daļu pagājušā gada decembrī izbeidzis, jo nav konstatēts noziedzīga nodarījuma sastāvs. KNAB pavēstījis, ka procesa virzītājs, nekonstatējot noziedzīga nodarījuma sastāvu, ar uzraugošā prokurora piekrišanu pieņēma lēmumu kriminālprocesu izbeigt.