Neatkarīgā: - Kā jūs raksturotu pieprasījuma un atsaucības izmaiņas BSF 15 darbības gadu laikā?

Liene Dambiņa: - Fonda darbības pirmajos gados bija cita situācija veselības aprūpē. Lai arī šodien tajā viss ir tālu no ideāla, toreiz bija vajadzīgas eksistenciālas pamatlietas - dažāda veida aprīkojums, pat tādas elementāras lietas kā šļirces. Šodien runājam jau par citām vajadzībām, kuras daļēji nosaka arī attīstītākas medicīnas iespējas, kuras ir ļoti finanšietilpīgas. Šodien cilvēki vēršas pēc palīdzības par lietām, par kurām pirms 10-15 gadiem nevarēja pat iedomāties, ka tādas iespējas būs, ka kaut kur pasaulē veiks šādas manipulācijas un varēs saņemt medikamentus. Bet reti kurš pats to var atļauties apmaksāt, arī valsts nevar. Bet neviena valsts pasaulē nespēj nodrošināt pilnīgi visas iespējas visiem, tāpēc fonds cenšas palīdzēt tās nodrošināt visiem, kam nav finansiālo iespēju. Turpinām arī investēt bērnu slimnīcas vidē, ko bērni uztver ļoti jūtīgi, un tā var būt nozīmīgs faktors viņu atlabšanā, jo īpaši runājot par ilgstoši un smagi slimojošiem bērniem. Investējam arī ārstu izglītībā un profesionālajā pieredzē, jo ārsts ir mūsu pamatresurss, un viņu un arī māsiņu zināšanas un profesionālās spējas nozīmē šī pakalpojuma kvalitāti.

- Fonds atbalsta arī ārstus un māsiņas?

- Ļoti daudz! Katru gadu ap 60 000 eiro investējam ārstu un māsiņu tālākizglītībā, pieredzes apmaiņā, literatūrā, vedam kolēģus uz Latviju kādu manipulāciju veikšanai. Arī mūsu kolēģi devušies dažreiz līdzi savam pacientam, lai varētu piedalīties operācijās, devušies dažādās apmācībās. Svarīgi, lai mūsu ārsti - speciālisti ir pasaules līmenī.

- Tas nav sistēmas, valsts pienākums par to rūpēties?

- Protams, ārstu tālākizglītība, pieredzes bagātināšana būtu sistēmas jautājums. Pasaulē tas notiek dažādi, bet jāņem vērā atšķirības mūsu medicīnas personāla atalgojumā un attīstītajās valstīs, kur paši ārsti var atļauties braukt mācīties, ko vēlas. Ar medicīnas personāla atalgojumu paši ārsti to nevar apmaksāt - šādā gadījumā tam būtu jābūt sistēmas jautājumam, vismaz klīniskajās universitātes slimnīcās pavisam noteikti. Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (BKUS) tam atvēl noteiktu finansējumu, vienlaikus ārsti saņem mazāk, lai varētu pacientiem nodrošināt vairākas nepieciešamās pamatlietas.

- Kādas ir ārstēšanās iespēju atšķirības tiem, kam rocība nav tik liela, un tiem, kas var atļauties vairāk?

- Atšķirība ir milzīga! Ir ģimenes, kurām pietrūkst rocības atbraukt un saņemt šeit pakalpojumu, konsultācijas, jo viņiem nav naudas ceļa izdevumiem. Arī šāda veida atbalstu sniedzam, lai atbrauktu tepat uz Rīgu, nemaz nerunājot par izdevumu segšanu, lai ārstētos ārpus Latvijas. Ir virkne šķietami elementāru lietu, kas ģimenēm ir svarīgas, ko tās pašas nevar nodrošināt, pat ja kāds medicīnas pakalpojums ir bez maksas. Piemēram, ceļa izdevumi, speciālā pārtika, kāds palīglīdzeklis, mājas režīmā lietojams aparāts, lai bērnam uzlabotu veselību.

- BSF šogad palīdzējis 57 bērniem ārkārtas gadījumos. Tie ir gadījumi, kas neparedz valsts atbalstu?

- Tie ir gadījumi, kad bija jāārstējas ārpus Latvijas, kad, pēc ārsta domām, tas bija ļoti svarīgi. Vai nu bijis nepieciešams kāds izmeklējums, lai saprastu, kā turpmāk bērniņu ārstēt, vai tā ir konkrēta manipulācija. Vajadzības ir ļoti dažādas. Lai izlemtu par sūtīšanu uz ārzemēm, fonds vienmēr sadarbojas ar ārstu. Šādos gadījumos gadās arī konfliktsituācijas, kad mēs kļūstam par tādu kā vidutāju. Bieži vecāki argumentē, ka bērniem kaut ko varētu labāk izdarīt citā valstī, kam tīri cilvēciski nevar iebilst - katram vecākam ir tiesības vēlēties savam bērnam to labāko. Vienlaikus mēs kā BSF, redzot to bildi kopumā un to, cik daudz ir vajadzību, atsevišķos gadījumos palīdzību ārstēšanai ārpus Latvijas atsakām, ja to var nodrošināt Latvijā. Ja tomēr vecāki nepiekrīt ārstēšanai Latvijā un izvēlas kādu citu valsti, viņiem ir vēl citi veidi, kā piesaistīt finansējumu. BSF nav vienīgais, kas rūpējas par bērnu veselību. Redzot lielo saslimšanu skaitu, diemžēl nākas kaut kādas prioritātes noteikt.

- Kādos gadījumos jādodas ārpus Latvijas un kādēļ? Vai ir kādas lietas, ko tomēr varētu veikt Latvijā?

- Ļoti dažādi. Esam sākuši regulāri vest speciālistus uz Latviju - apmaksājam viņiem izdevumus, honorāru, un tas ir daudzkārt lētāk nekā transportēt bērnu, kas dažkārt var būt bērnam fiziski grūti vai pat bīstami. Bet ir manipulācijas, kuras droši vien nekad neveiks Latvijā, jo tas būtu nesaprātīgi dārgi. Tās ir dažādas transplantācijas, kur mums pacientu skaits ir pārāk mazs, lai veidotu tam speciālu infrastruktūru, un pieredzes iespējas mūsu speciālistiem arī būtu tik nelielas, ka saprātīgāk tās pirkt kā ārpakalpojumu.