- Rakstot romānu Svina garša, noteikti nācās iedziļināties tā laikmeta būtībā (cik nu to iespējams izdarīt). Kas Latvijā 2016 ir fundamentāli mainījies un kas palicis tikpat kā nemainīgs, salīdzinot ar Latviju 1939?

- Mums tagad ir televizori, mobilie telefoni, automātiskās veļas mašīnas un tā tālāk, bet, ja neņemam vērā materiāli tehnisko attīstību, bet lūkojamies uz sabiedrību, tad uz labo pusi pagaidām vēl nekas nav mainījies. Pētot romānā aprakstīto laiku, secināju, ka sadzīviskās attiecības starp cilvēkiem bija ļoti līdzīgas tām, kādas arī tagad var vērot. Bieži vien tiek uzskatīts, ka toreiz ļaudis bija ar augstāku morāli, bet tā ir tikai ierastā pagātnes izskaistināšana. Protams, personības ar lielo burtu ir bijušas gan toreiz, gan tagad. Tāpat kā zagļi, liekuļi un citas padibenes. Piemēram, lasu, ka 1939. gada Ziemassvētkos kāds sadzēries kungs ar bisi nošāvis savu kaimiņu. Kriminālhronika ir ļoti līdzīga tai, ko redzam šodien, vien akcenti atšķiras. Pieņemu, ka sabiedrības integrācija starpnacionālā ziņā bija labākā līmenī, toties šķiriskā ne. Toreiz bija daudz vairāk kreisi noskaņoto, taču, ja mūsdienās noslāņošanās turpināsies tādā pašā gaitā kā tagad, tad šādi vai tādi sociālie nemieri var uzplaiksnīt. Kaut vai streiku būs vairāk.

- Bieži dzirdam, ka 50 okupācijas gadu ir fundamentāli mainījuši latviešu tautas mentalitāti, salauzuši tās mugurkaulu un stipri deformējuši domāšanu.

- Ja nebūtu okupācijas un Latvija būtu palikusi Rietumu zonā, tad mēs vienkārši būtu attīstījušies tāpat kā Rietumi, cita ceļa nebūtu. Varbūt mēs nebūtu paši spicākie, bet arī vājākie nebūtu. Tie 50 gadi, gribi vai negribi, ir nodarījuši ļaunumu, daudz slikta pielipis. Man ļoti nepatīk vispārināšana, taču, runājot par valsti un tautu kopumā, grūti no tās izvairīties. Neatkarīgā valstī esam jau 26 gadus, bet tie ne tuvu nav kompensējuši 50 PSRS pavadītos gadus. Un tomēr - mēs esam tik dažādi. Pirms kara bija Rainis, Brigadere, mūsu laikmetā Vizma Belševica, Knuts Skujenieks. Saimnieciskā darbība tikpat raiba kā toreiz. Ceplī (romānā un filmā) darbojošies personāži tikpat kolorīti kā daudzi no mūsdienu biznesmeņiem. Cita starpā - diez vai šo Pāvila Rozīša romānu iepazītu visa Latvija, ja nebūtu uzņemta filma. Domāju, ja prasmīgi ekranizētu kādu no pēdējo 20 gadu laikā izdotajiem mūsdienu romāniem ar sociāli kritisku un dažādas blēdības atmaskojošu ievirzi, tad šāda filma arī, iespējams, kļūtu par kases gabalu.

- Droši vien, bet nez kāpēc nekas netiek ekranizēts.

- Nezinu. Jāatzīstas, visu mūsdienu latviešu literatūras klāstu nepārzinu - varbūt tāds romāns vēl top.

- Māksla rodas tad, kad ir sociālais pieprasījums. Cepli 1972. gadā uzņēma ne tik daudz tāpēc, lai atmaskotu briesmīgos tikumus buržuāziskajā Latvijā, bet gan tāpēc, ka tā bija vienīgā iespēja PSRS apstākļos cienīgi parādīt Latvijas valsti un sarkanbaltsarkano karogu. Šī filma pēc būtības ir neatkarīgās Latvijas slavinājums padomju apstākļos. Pēc tā tolaik bija radies sociālais pieprasījums. Kāpēc tagad tiek uzņemtas filmas par pagātni - Rīgas sargi, Melānijas hronikas, Baiga vasara utt., bet par mūsdienām uzņem seriālu Ugunsgrēks, kuru pat par kino nevar īsti saukt?

- Par vectētiņu vienmēr vieglāk stāstīt, nekā analizēt sevi, savus draugus un paziņas. Jo vectētiņš vairs pretī nerunās. 1972. gadā mums vajadzēja sarkanbaltsarkano karogu kaut vai caur ekrānu redzēt. Tās uzņēmēju un politiķu blēdības bija tālu otrajā plānā. Bija karogs, neatkarīga valsts, labi un mīļi aktieri. Tagad tas viss mums ir uz ielas. Visas tās nebūšanas jau līdz kaklam, kāpēc vēl filmu taisīt? Kāpēc lai sabiedrībā būtu pieprasījums, ja šī sabiedrība lamā valdību, bet pati, to neapzinoties, lielā mērā ir tādā pašā līmenī kā pašas gānītā valdība. Morāles līmenī, es domāju. Man ir paziņa, kurš kļuvis par bezdarbnieku. Lai paildzinātu bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiku, viņš, vesels būdams, sarunā ar dakteri un dabū slimības lapu uz pieciem mēnešiem. Tā viņš saņem slimības naudu, pēc tam bezdarbnieka pabalstu un tādā veidā pabalsta saņemšanas laiku pagarina gandrīz divkārt. Galvenais, ka pats par to ir ļoti lepns. Es saku: bet tu jau dari gluži tāpat kā tie, kurus tu pats vienmēr lamā. Viņš atbild - a, es viņiem gribu iegriezt tieši tāpat kā viņi man! Nu, es saku, tad jau iznāk, ja tu nokļūtu augstos amatos, tad tu arī zagtu. Sanāk apburtais loks. Viss tas ir tik banāli un nodrāzti, ka pilnīgi kauns runāt, bet tajās banalitātēs tomēr ir patiesība - sāc ar sevi; pašam jāmainās, ielūkojies spogulī utt. It kā neapgāžamas patiesības, bet, kad tās nemitīgi atkārto, tu jau vairs nedzirdi.