25. marts, Pirmdiena
Vārda dienas: Māra, Marita, Mārīte
Sākuma lapa » Intervijas » Diskusija: Katrai ministrijai sava Latgale
Diskusija: Katrai ministrijai sava Latgale
Autors: Viktors Avotiņš / NRA.lv / 11. februāris 2015, 11:32
Saeimas deputāti Jānis TUTINS (Saskaņa) un Juris VIĻUMS (Reģionu apvienība) sarunājas ar Neatkarīgo par Latgali.


– Es uzskatu, ka ij Kurzeme, ij Vidzeme, ij Latgale – mūsu. Kā domājat jūs?

Juris Viļums (J. V.): – Pilnīgi piekrītu.

Jānis Tutins (J. T.): – Es arī.

– Tad kāpēc pēdējā laikā šķiet, ka publisko domu līderi saistībā ar Latgali kā veselumu vairs nav paši latgalieši? Nav vairs, kam Latgali pārstāvēt?

J. V.: – Ir. Lai arī Satversmes sapulcē 1921. gadā, ja nemaldos, bija 27% latgaliešu, bet Saeimā šobrīd no Latgales iebalsoti tikai 15 deputātu. Tagad partiju sarakstos cilvēki gan ne vienmēr tiek likti pēc reģionu principa. Vienotībā Zaķa kungs un Matīsa kungs, Zaļo un zemnieku savienībā Vējoņa kungs… Grūti teikt, kāda viņiem saistība ar Latgali. Diemžēl paši latgalieši ir zaudējuši ticību tam, ka, iesaistoties godīgā politiskā procesā, var kaut ko panākt. Viņi kļūst apolitiski.

– Es jautāju par ko citu. Man liekas savādi, ja publiskajā telpā skaļāk skan «Латгальская народная республика» provocētāju priekšstati, bet paši latgalieši lietās, kas tieši skar Latgali, itin bieži nav līderi, bet vairāk komentētāji.

J. V.: – Tāds priekšstats radies tāpēc, ka masu medijiem patīk meklēt lietas, kas tracina, šokē utt. Jūs sacījāt, ka pastāv kaut kāds Latgales veselums. Taču pēc būtības Latvijas valstī šobrīd nav neviena administratīvā reģiona. Neviena. Satversmē teiktais, ka Latvijas teritoriju veido Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale, pēc būtības nedarbojas. Ja Latgale fiksēta Satversmē kā Latvijas pamatsastāvdaļa, tad, pasakiet, kurā Latvijas likumā ir atrunāts, kas ir Latgale? Kur tā sākas, kur beidzas? Pie Varakļāniem vai Jēkabpils? Kopš deviņdesmito gadu beigām runāts: jāveicina reģionu attīstība, jāveicina ekonomiskā darbība reģionos… Ja mums pa īstam būtu reģions ar savu vadību, arī ar savu budžetu, tas, pirmkārt, nodrošinātu arī ministriju virzību uz decentralizāciju un, otrkārt, mēs tad varētu prasīt atbildību no konkrētiem cilvēkiem. Ja tie nedara – liekam citus. Labākus, gudrākus, jaunākus. Jā, ir Latgales plānošanas reģions. Ko tas dara? Līdzko nonākam pie īstas darīšanas, redzam, ka tam nav ne resursu, ne iespēju. Un dažreiz varbūt arī gribēšanas. Tāpēc, ka plānošanas reģionā ir visu Latgales pašvaldību vadītāji, kuriem katram savā pašvaldībā jāatbild sava tiešā elektorāta priekšā, bet risināt Latgales problēmas – tas nav viņu pienākums. Ja viņi tās risina, tad paši pēc savas iniciatīvas. Jā, ir arī pasaules latgaliešu kongresi, kuri notika reizi desmit gados, tagad notiks reizi piecos. Tie rauga kaut kādā veidā šo veselumu uzturēt. Bet kopumā – mēs pagaidām lāpāmies. Jo nav skaidras sistēmas reģiona pārstāvniecībai.

– Manuprāt, pirmie divi pasaules latgaliešu kongresi samērā skaidri definēja mērķus, kas panākami saistībā ar Latgali kā reģionu, kā veselumu. Ne centrālā vara, ne Latgales pašvaldības tos nenoliedza. Otrajā kongresā tika atgādināts 1917. gada Rēzeknes kongresa lēmums par Latgales novada tiesībām, apvienojoties ar Kurzemi un Vidzemi, patstāvīgi lemt ticības, valodas un skolu jautājumus. Es zinu, ka ir Latgales attīstības stratēģija, bet tajā es dabūju labi ja vien sociālekonomisku atbildi – kādu Latgali jūs gribat redzēt?

J. T.: – Jā, tajā gadā, kad tika veidota Satversme, tika runāts par latgaliešu valodas iespējām Latvijas sastāvā. Beigu beigās tas punkts pazuda. Un, kas šos visus gadus, pat kopš Ulmaņa laikiem, ir Latgale Latvijai, kas ir Latgale Rīgas valdībai? Tā ir karsts kartupelis mutē. Norīt nevar un izspļaut negrib. Trin, trin visu laiku to kartupeli pa muti, bet būtiskais atbalsts nav efektīvs. It kā rit apmācības, it kā veidojas infrastruktūra, it kā ceļu stāvoklis uzlabojas… Nauda tiek dota, darīts tiek. Bet – tajā pašā laikā iekšējā ekonomiskā situācija neuzlabojas. Kā mira nost cilvēki, tā mirst. Kā brauca projām, tā aizbrauc. Bet tie, kas aizbraukuši, pat nedomā braukt atpakaļ un paņem līdzi vēl bērnus no skolas. Tas procents, kas aizgāja balsot, tas Latgalei ir maksimums. Cilvēku nav. Jo daudzi balso ar kājām.

Man liekas, ka tas kartupelis sen atdzisis. To vajag apēst. Un pirmām kārtām domāt par Latvijas, Latgales sociālekonomisko attīstību. Ja tās nebūs, tad parādās un parādīsies separātiski izgājieni. Ne jau no latgaliešiem. Bet – šo situāciju var izmantot. Kad parādās provokatīvas situācijas? Tad, kad iekšpusē kaut kas ir švaks.

– Tās tomēr ir konstatācijas. Bet jūs esat politiķi. No Latgales. No jums var prasīt – ko darīt? Latgales stratēģijas 2030 bukletā rakstīts: «Lielie mērķi.» Viens – «padarīt Latgali par pievilcīgu dzīves vidi nākamajām paaudzēm».

J. V.: – Tas, ko sacīja Jānis, tiešām ir tikai konstatācija. Bet tūlīt varam tai pievienot diagnozi vai skaidrojumu, kāpēc līdz tādai nonākam. Mums trūkst kopīga valdības skatījuma uz reģioniem. Katrai ministrijai, katrai valsts iestādei ir savādāks Latvijas iedalījums. Ja nemaldos, pastāv kādi 30 veidi. Vienam Latgale, citam vēl Dienvidlatgale, trešajam Ziemeļaustrumlatgale… Manuprāt, šim iedalījumam jābūt skaidram gan reģiona iedzīvotājiem, gan valdībai. Visu valsts iestāžu dalījumam jābūt vienādam. Tagad, piemēram, statistikas likums paredz, ka statistikas datus var ievākt tikai atbilstoši administratīvajam iedalījumam. Bet šī kārtība tiek pārkāpta, jo Latgales administratīvā reģiona nav. 2009. gadā atsacījāmies no rajoniem, apriņķi likumā bija ierakstīti, bet iepriekšējā Saeima nobalsoja par to, ka jāizņem ārā. Tāpēc es administratīvo teritoriju likumā iesniedzu priekšlikumu, kurā piedāvāju, ka terminam «reģions» likumā jābūt un tālāk ar to jāstrādā gan ministrijām, gan pašvaldību pārstāvjiem, gan sabiedriskajām organizācijām. Tiem kopā jāpasaka – cik tad liels tas reģions būs. 4+1, 9+1 vai varbūt 2+1? Manis pēc, lai ir viena Rīga, viens Rietumlatvijas, viens Austrumlatvijas reģions.

Es varētu piekrist, ka apstiprinātajā Latvijas attīstības plānā vajadzētu būt kaut kādai atbildei uz jūsu uzdotajiem jautājumiem par reģionu attīstību. Man bail, ka tur mēs šīs atbildes neatradīsim. Bet Latgales stratēģija tomēr bija pamatīgs darbs. Aicināja pašvaldības, konkrētu sfēru speciālistus. Labāks vai sliktāks, tas tomēr ir pašu latgaliešu izstrādāts dokuments par to, kur Latgalei jāiet un uz ko jāliek uzsvari.

– Vai ne paši latgalieši par to rakstīja: Latgales attīstības stratēģija – mazo novadu beigas?

J. V.: – Var būt arī tā. Bet – tad taisām labāku. Problēma ir cita – lai kāda stratēģija būtu izstrādāta – bieza, plāna –, šis dokuments nav saistošs Latvijas valdībai. Es šaubos, vai daudzi ministri un ministriju darbinieki ir ar to iepazinušies.

– Kādu konstrukciju jūs, Juri, īsti gribat? Vēlētas otrā līmeņa pašvaldības?

J. V.: – Kā teicu – jāizveido administratīvie reģioni. Pirmkārt, es domāju nevis par otro pašvaldību līmeni, bet par ministriju decentralizāciju.Ja pašas pašvaldības negrib vēlētu otro līmeni, ja ministrija negrib pieļaut vēlētu, tad lai tas nav vēlēts, lai tas ir, teiksim, reģiona vadītājs ar tiesībām piedalīties valdības darbā. Tas ir viens no variantiem. Savulaik līdz Ulmaņa laikam bija Latgales lietu ministrs.

J. T.: – Dotajā brīdī es par reģionu kā atsevišķu pārvaldes vai pašpārvaldes vienību nedomāju. Reģions, kaut nosacīti, mums ir katrā ministrijā.

J. V.: – Vai tu, Jāni, esi par to, lai Latgalē būtu viens reģions vai divi – Daugavpils un Rēzekne atsevišķi?

J. T.: – Mēs neesam sevī noslēgts reģions. Bet, ceru, ka būsim vienisprātis – Latgales administratīvajai teritorijai jāsaglabājas vienotai. Tomēr kopā. Protams.

– Savulaik Ontons Slišāns kopības sakarā rakstīja, ka identitāte ir sasniegumi vēsturē, no kuriem tauta veidojusi savu kopības apziņu. Bet turpat Ontons jautāja – kā ir tad, ja pastāv vienojoša zaudējumu vēsture? Ar kādu vēsturi šodien dzīvo latgalieši un kas ir kopības nesējs?

J. V.: – Diemžēl latgalieši šodien droši vien vairāk dzīvo ar zaudējumu vēsturi. Bet tajā pašā laikā mani priecē, piemēram, koncertzāles Gors uzbūvēšana, Marka Rotko muzeja izveidošana,… Arī ceļu pakāpeniska sakārtošana virzienā no Rīgas uz Latgali. Tā ka – nedrīkst bērt sev uz galvas pelnus un klāstīt, ka viss ir švaki.

Cita lieta, ja paskatāmies kopējos ekonomiskos rādītājus. Tad attīstība Rīgā trīskārt pārsniedz attīstību Latgalē. Tas rada zaudējuma sajūtu.

Par vēsturi runājot, man liekas – skolās netiek pilnvērtīgi mācīta Latgales vēsture. Man Saeimā pastāvīgi jāskaidro politiķiem Latgales vēstures nianses.

J. T.: – Kas vieno latgaliešus? Tā joprojām ir valoda. Tas ir tautā iegājušais karogs, ģerbonis. Oficiāli tas nav apstiprināts, bet latgalieši to ir pieņēmuši.

– Jā, Balvos, laikam Rēzeknē un vēl kur Latgalē šo karogu paceļ pie pašvaldībām. Bet tajā pašā laikā Rīgā gudrinieki izsakās, ka tas ir nelegāls…

J. V.: – Es domāju, ka par karogu vislabāk var pastāstīt tā autors Māris Rumaks. Galvenais, ka, runādami par karoga niansēm, mēs aizmirstam būtību. To, kādēļ tas tika radīts. Tāpēc, lai mums būtu kāds kopīgs vizuāls simbols, ar kuru identificēties. Es esmu latgalietis! Ja Heraldikas komisijai būs nepārvaramas problēmas pieņemt karogu tādā izskatā, tad es aicināšu Latgales plānošanas reģionu raudzīt oficiāli apstiprināt to kā latgaliešu karogu. Līdzīgi kā tie ir suitiem, lībiešiem un sēļiem.

– Māris Bozovičs 2012. gadā Trešajā pasaules latgaliešu konferencē teica, ka «kopš 1990. gada tautas skaitīšanas iedzīvotāju skaits Latgalē ir samazinājies par 88 000, kas ir 21% samazinājums». Savukārt jūsu kolēģis Ivars Brīvers nupat (Neatkarīgā, 9.02.2015.) teica: «Ja salīdzinām ienākumus vidēji uz vienu iedzīvotāju, tad starpība starp Latgali un Rīgu ir lielāka nekā starp Latviju un Dāniju.» Kas atbildīgs par to?

J. T: – Attieksme, kas nāk no valdībām, no Rīgas, no centrālās varas. Dotajā brīdī problēmas ir samilzušas tā, ka Latvijas budžeta nepietiks, lai izvilktu reģionu no bedres. Ko var darīt? Jābūt tādai politikai, kas padara uzņēmējiem Latgali par darbībai pievilcīgu vietu. Tiem jābūt valsts instrumentiem. Ar ekonomiskām, ar nodokļu, ar naudas svirām, kompensācijām jāpadara attieksme labvēlīga. Skaidrs, ka, tādus pašus darbus darot, cilvēki Rēzeknē vai Dagdā saņem mazāk nekā pie Rīgas. Jārada iespēja un griba darboties Latgalē. Tad vēl var kaut ko panākt. Citādi beigu beigās var sanākt, ka Latgalē ir tīrs gaiss, tīri ezeri un nekādas ražošanas.

J. V.: – Politika ir kopīgs sabiedrisks process. Lietuva un Igaunija tomēr rauga attīstīt arī kādu otro trešo pilsētu. Lai būtu atsvars galvaspilsētai. Es domāju, ka tā ir ne tikai Latgales, tā ir visu teritoriju, kas tālāk no Rīgas, problēma. Kas pie tā vainīgs? Atļaušos teikt, ka pie tā ir vainīga arī mūsu politisko partiju sistēma, kas divdesmit gadu laikā nav spējusi kļūt par īstu sabiedrības viedokļa pārstāvi. Manuprāt, politiskās partijas, sevišķi tās partijas, kas bijušas pie varas, un arī, piedod, Jāni, Saskaņa tomēr ne tik daudz pārstāv tautas intereses, cik salīdzinoši šauru partijai pietuvinātu sponsoru, biznesa projektu vai dažu pašvaldību intereses. Līdz ar to cilvēku uzticēšanās jebkam – parlamentam, valdībām, partijām… – gaist. Kā to izmainīt? Ja ir kritiskais punkts, ja priekšā ir aiza, tad rodas jautājums – vai mēs kā sabiedrība spējam kopā izdarīt nepieciešamo gan reģiona, gan valsts attīstīšanā, lai tiktu tai aizai pāri? Vai nu tiekam pāri, vai iekrītam.

Saprotams, ka mēs nevaram kļūt par attīstītu Eiropas valsti tikai ar lauksaimniecību un mežizstrādi. Tas ir svarīgi, tas ir labi, šos resursus vajag izmantot, bet jāstrādā arī citās jomās, kur Latvijā ir atsevišķi veiksmīgi projekti. Taču jāstrādā sistemātiski. Ekonomikas ministrija nesen iepazīstināja mūs ar prezentāciju, kurā skaidri un gaiši pateikts, ka Latvija inovāciju jomā šobrīd ir divdesmit septītajā vietā starp 28 ES valstīm.

J. T.: – Neoliberālismā balstītā ekonomikas politika – «Dodiet visu tirgum, un tirgus visu atrisinās!» – ne tikai Latgalei, bet visiem, kas tālāk no Rīgas, bijusi neveiksmīga. Dažā vietā varbūt vairs ir tikai kāds gateris, bet nekādas citas ekonomikas tur vairs nav. Tas pats attiecas arī uz darbu, cilvēku ienākumiem un to līmeni. Kas šobrīd ir palicis? Pagasts ar darbiniekiem… Kā nu kurā vietā – skola vai feldšera punkts, pagasta bērnudārzs un kaut kāds veikaliņš. Man liekas, ka tagad būtu jāpievērš uzmanība otram virzienam. Jādara tā, lai valsts un pašvaldības ar saviem iespējamiem līdzekļiem, ar savu nodokļu maksātāju naudu iesaistās uzņēmējdarbībā. Pašvaldībām jālemj par līdzekļu ieguldīšanu uzņēmumu, kapitālsabiedrību veidošanā. Tas radītu darba vietas.

Turklāt Eiropas naudapārsvarā tiek dota infrastruktūras izveidošanai, pārsvarā apmācībām, kaut kādai būvniecībai,… Bet ne tam, kas dotu lielāku pievienoto vērtību, līdzekļus ražošanai, lauksaimniecībai… Bet, ja tās attīstās, tad ir darba vietas, algas un viss pārējais.

Un – jāmaina valdības attieksme. Mēs neesam latviešu bieds. Mēs esam tie paši latvieši, tikai runājam un rakstām savādāk.

J. V.: – SEB banka pirms nedēļas aizgāja no Balviem, Preiļiem, Ludzas un Krāslavas. Krāslavā tai bija septiņas darba vietas. Varbūt lielai pilsētai tas nav daudz, bet Krāslavai tas ir jūtami. Daugavpilī aizslēgta Latvijas Bankas filiāle. Bija trīsdesmit darba vietu. Viena lieta, ja iet prom privāts uzņēmums, cita lieta – ja valsts iestāde. Pašvaldības tam runā pretī, bet ministrijas ko grib, to samazina. Tagad tantiņai no Šķaunes, lai tiktu līdz Zemesgrāmatai, kuras nav vairs ne Dagdā, ne Krāslavā, jābrauc uz Daugavpili. Vienas dienas laikā ar sabiedrisko transportu to izbraukt nav iespējams.

J. T.: – Tā ir valsts vai pašvaldību tieša atteikšanās no darba vietu radīšanas.

J. V.: – Taču triju vai mazāk kilometru rādiusā no šīs vietas, kur mēs tagad esam (Saeimā), atrodamas visas valsts iestādes. Pārceļam tās uz Ogri un tālāk. Kāda starpība ierēdnim, kurš visu dienu šā vai tā pavada pie datora? Tālāk no Rīgas taču labāk – dzīvoklis lētāks, tīrāka vide,… Tā būtu uzskatāma decentralizācija.


Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Jānis Tutins, Juris Viļums

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats