«Latviešu valoda ir sarežģīta, tāpēc četru gadu laikā iemācījos saprast
drukātos tekstus, taču ar runas valodu nepaspēju tikt galā. Bet latvieši
paši vainīgi: viņi pārzina vismaz vienu svešvalodu un viegli pāriet uz
to, runājot ar ārzemniekiem,» smaidot atzīst Polijas Republikas
vēstnieks Latvijā Ježijs Mareks Novakovskis. Šodien runājam poliski un
latviski: tā ir mūsu pēdējā intervija ar Novakovska kungu kā vēstnieku
Latvijā, jo drīz viņš dosies rezidēt uz Armēniju.
– Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par Latviju?– Pirmoreiz Latviju apmeklēju tad, kad bija sācies barikāžu laiks – 1991. gada janvārī. Pēc tam ļoti ilgi Rīga man asociējās ar degošu ugunskuru smārdu. Toreiz biju ieradies Rīgā kā Polijas Senāta delegācijas dalībnieks un pēc darba dienas kopā ar citiem delegācijas dalībniekiem vakarā devos pastaigā pa Rīgu. Daudzviet dega ugunskuri. Bija ļoti auksti. Mēs runājām ar cilvēkiem, kas atradās uz barikādēm, un viņi skaidroja, kāpēc viņos ir tāda uzņēmība – salā stāvēt pie ugunskuriem un sargāt parlamenta namu, valdības māju. Ejot garām Bastejkalnam kopā ar manu draugu Mareku Karpu, Austrumu studiju centra dibinātāju, kas diemžēl jau viņsaulē, mēs pēkšņi sadzirdējām šāvienus. Mareks pajokoja: «Tā laikam uguņošana par godu mums.» Pēc mirkļa jau redzējām lidojošo ložu švīkas un sapratām, ka tā nav uguņošana. Tā kā notika intensīva apšaude, mēs nevarējām uzreiz atgriezties viesnīcā. Uz mirkli mums nācās nokrist sniegā, mēs redzējām, ka arī Bastejkalna parkā cilvēki metas uz zemes. Beidzot tikām līdz kādai viesnīcai, pasūtījām tēju ar rumu, un es ļoti labi atceros to sirreālo sajūtu: restorānā cilvēki mierīgi dzer tēju, bet dažu simtu metru attālumā lido lodes un mirst cilvēki... Tikai vēlu naktī nokļuvām līdz viesnīcai Rīdzene, kurā dzīvojām. Žēl, ka viesnīcas īpašnieki ir novākuši piemiņas zīmi – lodes cauršautu stiklu, kas atgādināja par tiem tālajiem notikumiem.
– No kā jums būs visgrūtāk šķirties, atstājot Latviju?– Protams, no cilvēkiem. Galvenais jau ir cilvēki, kontakti ar viņiem un sadarbība, grūti būs šķirties no poļiem, kas te dzīvo. Noteikti vēl atgriezīšos Latvijā. Pirms sāku vēstnieka gaitas Latvijā, jūsu valstī esmu bijis vismaz divdesmit reizes. Protams, man pietrūks arī latviešu ēdiena: man ļoti garšo latviešu biezpiens un krējums.
– Kas ir aizkustinošākais, kas paliks jūsu atmiņā saistībā ar Latviju?– Mans pirmais iespaids par Rīgu – barikādes un ugunskuri – tas bija spēcīgs impulss, kas pārklāja visu.
– Kas ir mainījies Latvijas un Polijas attiecībās, kamēr bijāt vēstnieks?– Man pašam grūti novērtēt to, kas mainījies, taču Latvijas un Polijas attiecības allaž bijušas labas, un tagad varam runāt par pilnīgu stabilizēšanos: labas attiecības kļuvušas par normu, jo dažādos līmeņos ir pastāvīgi kontakti. Bet mainījies, manuprāt, ir tas, ka mūsu tautas un valstis ir vairāk viena par otru uzzinājušas. Domāju, ka lielu lomu ir nospēlējis eiro ieviešanas process Latvijā: Polijai bija liela interese par to, tāpēc tika sniegta paplašināta informācija par Latviju. Jūsu valsts vairs nav nepazīstama zeme, tāpat arī Latvijai Polija ir kļuvusi tuvāka. Svarīgi, ka tas ir noticis vienkāršo cilvēku līmenī. Ir nopietna sadarbība arī politiskajā līmenī. Polijā dominē pozitīvs priekšstats par Latviju kā par mazu valsti, kas spējusi pārvarēt dziļu krīzi un ieviest eiro. Tagad Latvija vairāk kļūst pazīstama kā valsts, kas ir apdraudēta Krievijas – Ukrainas krīzes kontekstā.
– Līdz šim jautājumam vēl nonāksim. Bet kādas jums izveidojās attiecības ar Latvijas medijiem? Manuprāt, vienīgais pamanāmais konflikts bija starp jums un portālu Diena, kur bija lasāms lietuviešu publicista Alvida Butkus raksts, kurā jūsu leģendārie politiķi un karavīri Juzefs Pilsudskis un Lucians Žeļigovskis tika salīdzināti ar Hitleru un Staļinu.– Tās ir Lietuvas un Polijas seno konfliktu un vēsturisku diskusiju atbalsis. Bet mums ir bijušas nepatīkamas situācijas ar krievu valodā iznākošo laikrakstu Vesti segodnja, kas nereti ievietoja ne pārāk gudrus rakstus un aizskarošas karikatūras par Poliju. Mūsu nesaskaņas ar Latvijas krievu valodā iznākošo presi bija saistītas ar vēstures jautājumiem, bet nekas nebija saistīts ar mūsdienām.
– Vēstures jautājumus pretinieks var interpretēt savās interesēs, iesaistot arī mūsdienu aspektus. Bet kā skaidrot nekārtības, kas notika Polijā Neatkarības dienā? Mediji par to maz runāja.– Nekārtības notiek katru gadu. Šogad es tam sekoju līdzi īpaši rūpīgi: gājiena dalībnieki virzījās tieši gar manu māju, tāpēc uztraucos, lai kāds neiemet kādu akmeni logos (smaida). Nekārtības izraisīja neliela grupa – ap 400 cilvēku, kas faktiski nepiedalījās šajā patriotiskajā gājienā, kura dalībnieku skaits bija ap 100 000 cilvēku, bet bija ieradušies ar nolūku provocēt nekārtības. Šos 400 provokatorus ļoti labi pazīst arī Latvijā: tie ir tie paši agresīvie futbola fani, kas pirms diviem gadiem bija ieradušies Liepājā un tur sarīkoja nekārtības. Bet Neatkarības dienas manifestācijām ir pozitīva nozīme: patriotiskais noskaņojums ir augstā līmenī. Tas nozīmē, ka jaunajiem poļiem mūsu valsts neatkarība ir emocionāla un svarīga lieta.
– Salīdzinot ar 400 profesionālajiem huligāniem, daudz bīstamāki ir politiskie bandīti Kremlī.– Manuprāt, tik asa formulējuma izmantošana attiecībā uz legālo varu tomēr ir pārspīlējums.
Rādīt reklāmu
