Neatkarīgā intervē partijas No sirds Latvijai (NSL) līderi Ingunu Sudrabu.
– Sakiet, kas netika izdarīts partijā un kādi ārējie faktori traucēja NSL, lai vēlēšanu rezultāts būtu iespaidīgāks?– Es biju cerējusi, ka priekšvēlēšanu laikā būs vairāk iespēju runāt par saturu, par to, kādu Latviju vēlamies redzēt, kāds kuram ir piedāvājums. Taču es nebiju domājusi, ka priekšvēlēšanu laika galvenā tēma būs cilvēku baidīšana. Rezultātā lielai daļai prātā viena doma: labāk ir tā, kā ir tagad, jo jebkura pārmaiņa var atnest nedrošību.
Turklāt sarunas ar cilvēkiem ir grūtas arī tāpēc, ka liela daļa vairs nekam netic. Politiķu gadiem ilgais paradums nepildīt solīto un pieaugošais cinisms radījuši lielu vilšanos un noveduši pie tā, ka cilvēki vairs netic, ka var būt savādāk. Netic tam, ka cilvēki tiešām iet politikā, lai godprātīgi darītu darbu. Netic tam, ka tu to nedari savās interesēs. Ienākt tādā vidē jaunam politiskam spēkam ir ļoti grūti. To es apzinājos.
Un vēl – cilvēkus ir ļoti grūti pārliecināt pašiem nākt politikā. Daudzi, vērojot samazgu vidi, kurā darbojas politiķi, vidi, kurā ļoti daudz netīrumu un dubļu tiek gāzts pār cilvēku, negrib tajā atrasties. Viņi to nevar izturēt.
– Valdis Zatlers žurnālā Ir definēja NSL kā spēku, kas nav bīstams, jo ir bez organizācijas, bez ideoloģijas. Kāds būs jūsu konteksts Saeimā? Būsiet opozīcijā, būsiet politiskie vientuļnieki, jo, manuprāt, muļķīgā kārtā savilkāt «sarkanās līnijas» ar Saskaņu?– Nē, mēs neesam savilkuši «sarkanās līnijas» ar Saskaņu. Esmu teikusi un partijas pozīcija ir tāda, ka parlamentā visiem politiskajiem spēkiem ir jāspēj sadarboties…
– Par kādu nesadarbošanos tad tika runāts pirms vēlēšanām?– Par atrašanos vienā valdībā. Tas neattiecas uz sadarbību parlamentā. Jo mums ir svarīgi, lai priekšlikumi, idejas, kas mums ir, rastu atbalstu. Partiju programmās pastāv kopīgi redzējumi, uzstādījumi. Tas nozīmē, ka, konsekventi kopā strādājot, ir iespējams šos mērķus realizēt. Tā pati sociālās nevienlīdzības mazināšana. Tas nozīmē, ka jautājumos par sociālās nevienlīdzības mazināšanu mēs pieļaujam sadarbības iespējas arī ar deputātiem, kas pārstāv gan Nacionālo apvienību, gan Saskaņu. Tas pats saistībā ar būtisku atbildības ieviešanu valsts pārvaldē. Turklāt – ir svarīgi ne tikai muļļāt, bet arī praktiski risināt jautājumu par visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas veidošanu.
Un, ja jūs sakāt, ka mums nav ideoloģijas, tad šī kā reizi ir mūsu ideoloģija. Sociāli atbildīga politika un valstiska pieeja.
– Sociāli atbildīga politika un valstiska pieeja ir jūsu pienākums, nevis ideoloģija. To fiksē pat Satversmes preambula. Atvainojiet, bet jūsu priekšvēlēšanu programmā (tāpat kā savulaik RP programmā) es ideoloģiju kā vienotu uzskatu sistēmu nolasīt nespēju. Man pat šķiet, ka pērn mēs ar jums runājām par nopietnākām lietām, nekā ir programmā. Mēs runājām par zīmoltēmām, par «aktīvu valstiskumu», par to, ka «valstij jāredz katrs cilvēks»,...– Tad mēs droši vien dažādi lasām to, kas uzrakstīts. Mēs, NSL, izvirzām kopēju mērķi – drošu, neatkarīgu, vienotu labklājības valsti. Ejot šo ceļu, jāveic trīs būtiski uzdevumi. Pirmais – ticības atgriešana valstij. Tas nozīmē atbildību par kvalitatīvas, profesionālas valsts pārvaldes nodrošināšanu. Un arī par sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos. Referendumu pieejamību. Tautas vēlētu prezidentu. Vēlēšanu sistēmas maiņu, lai būtu iespēja balsot par konkrētām personām. Otrs – zināšanās balstīta ekonomika. Tā var pastāvēt tikai tad, ja valsts ekonomikā ir aktīva, ja ir kvalitatīva izglītība, nostiprināts pedagoga prestižs, atbalsts zinātnei un uzņēmējdarbībai. Tikai ar aktīvu valsts politiku var panākt tādas inovāciju sistēmas izveidošanu, kas sevī ietver gan šo kvalitatīvo izglītību, nodrošina kvalitatīvu darbaspēku, gan arī zinātnes vides, uzņēmējdarbības vides atbalstu. Šādas mērķtiecīgas nozaru atbalsta politikas veidošanas Latvijā nekad nav bijis. Tā ir ideoloģija.
Trešais – sociālā drošība. Tas nozīmē, ka labklājības valsti nevar uzbūvēt, ja cilvēks nejūtas drošs par savu nākotni. Nevar to uzcelt bez tādām fundamentālām lietām kā – atbalsts ģimenei, pieejama veselības aprūpe un, loģiski, lietām, kas saistītas ar fizisko drošību.
– Ar kādu sabiedrības izpēti jūs pamatojat to, ka tautas vēlēta prezidenta institūts būs produktīvs?– Jau vairāku gadus tiek apliecināts, ka cilvēki grib tautas vēlētu prezidentu. Viņi grib balsot par konkrētu personu. Turklāt dažādi socioloģiskie pētījumi, aptaujas liecina, ka, personīgi iesaistoties procesā, cilvēks jūt personīgo līdzatbildību. Pat Saeimas vēlēšanās cilvēki meklē konkrētus uzvārdus. Pēc tam gan ar viņiem nav konkrētas sasaistes, nav šīs līdzatbildības. Bet tautas vēlēta prezidenta gadījumā tā ir.
Protams, tas ir arī sabiedrības izglītošanas jautājums. Ar sabiedrību jāsarunājas. Nevar to visu laiku biedēt. Mums ir jāpārcērt lielais neticības apvalks, kas uzlikts apkārt varai. Nav iespējams attīstīt valsti, vadīt valsti pie tik zemas sabiedrības uzticības. Ir jāmeklē ceļi, kā šo plaisu taisīt ciet, kā to apvalku cirst pušu. Tas pašreiz norobežo sabiedrību no varas.
– Kādi ir neatliekamie jaunās Saeimas darbi?– Tautas vēlēta prezidenta institūcijas veidošana. Stiprinot atbildību, mēs sniegsim priekšlikumus, kā budžetā paredzētos līdzekļus saistīt ar konkrētās programmās sasniedzamo rezultātu. Mums ir svarīgi, lai parlaments gūtu to lomu, kas tam definēta Satversmē. Lai tas būtu gan likumdevējs, gan izpildvaras pārraugs.
– Acīmredzot saglabāsies iepriekšējā koalīcija. Ko jūs mainītu tās rīcībā un stilā?– Tas, kā darbojas koalīcijas padome, kuras nav pat Satversmē, vienošanās tikai šauras grupas ietvaros mums, protams, nav un nevar būt pieņemami. Tāpēc mēs uzsveram, ka diskusijai jābūt daudz plašākai, tai jānotiek parlamenta komisijās. Parlamentam ir jābūt tam, kas pamatā izstrādā visu likumdošanu, vietai, kur tiek uzklausīti visdažādākie viedokļi. Bet, ja parlaments pamatā ir tikai balsošanas pogu spiedējs, tas sevi ir pilnīgi degradējis kā galvenais varas orgāns valstī.
Otrs – izpildvaras darbības pārraudzība. Daudz aktīvāk sekojot, vērtējot, prasot izpildvarai darba rezultātu pēc būtības. Astoņus gadus ejot uz parlamenta komisijām kā valsts kontroliere, es pārliecinājos, ka izpildvaras vērtēšana Saeimā faktiski nenotiek. Es redzēju, ka parlamentārieši jebkuru nepatīkamu jautājumu uzdošanu izpildvarai uzskata par negatīva tās tēla, iespaida veidošanu. Tas ir nepareizi. Jo tu esi kritiskāks un konstruktīvāks saistībā ar to, kā izpildvara rīkojas, jo tu pats vari paaugstināt izpildvaras kvalitāti.
Turklāt līdz šim valdības ir rīkojušās tā, ka katrs ministrs strādā pats par sevi un katra politika veidojas pati par sevi. Kopējas sadarbības nav. Tāpēc vispirms vajadzīgs viens reāls valsts attīstības plāns. Jo visi plāni, tajā skaitā Nacionālās attīstības plāns, ir kopējas tirgošanās plāni, kur katrs kaut ko ielicis kā savu prioritāti. Neredzot valsts attīstību. Atbalstot visu pa druskai, attīstības nav.
Likumdevējam ir jābūt tam, kas nosaka politikas virzienu, politikas kursu, pamatsaturu.
– Kāda 12. Saeimas partiju kombinācija būtu iespējami rīcībspējīgākā?– Spriežot pēc tā, kā šobrīd notiek cīņa par amatiem, man nav ticības, ka izveidosies koalīcija, kura būs ilglaicīga un draudzīga. Tomēr sava loģika tajā, ka koalīciju veido trīs partijas, kuras līdz šim strādājušas kopā, kurām ir vairākums, protams, ir. Ikviena cita partnera pievienošanās šiem trijiem padarīs lēmumu pieņemšanu sarežģītāku. Šajā koalīcijā gan vairs nav izteikta līdera. Līdz ar to trijiem gandrīz līdzīgiem partneriem tik un tā būs grūtāk vienoties.
Rādīt reklāmu
