Pirms uzvēdījusi asins smaka, kas raksturīga valdības veidošanas
sarunām, dalot ministru portfeļus un sadalot atbildīgos Saeimas
posteņus, aplūkosim iemeslus, kāpēc 12. Saeimas sastāvs ir tieši šāds.
Saruna ar sociologu, Latvijas faktu direktoru Aigaru Freimani.
– Ja atskatāmies uz vēlēšanām – vai varam teikt, ka tās sagādājušas lielus pārsteigumus?– Noteikti nē. Esošās koalīcijas uzvara skaitliskā ziņā bija jau prognozējama. Tieši tāpat bija prognozējams arī lielākais balsu skaits Saskaņai. Jautājums bija tikai par to, kas notiks ar Zatlera partijas mantojumu – kā izšķīdīs šīs vēlētāju balsis. Šķiet, daļa nonākusi pie Vienotības, kaut gan tai it kā vajadzēja būt lielākai. Acīmredzot bija kādi bremzējoši faktori, kas nepieaudzēja vēlētāju masu. Varbūt par prognozējamu varētu dēvēt partijas No sirds Latvijai (NSL) nelielo balsu skaitu. Vienā brīdī tas nemitīgi kāpa, bet laikam jau saistībā ar kampaņu pret Ingunu Sudrabu reitingi nokrita. Pieļauju, ka daļa viņas vēlētāju aizgāja pie Reģionu partijas.
– Kurš ir šo vēlēšanu īstenais uzvarētājs, ja vispār tā var teikt?– Šādu terminu ir grūti lietot. Visas uzvaras ir relatīvas. Ja divas partijas pārvar 5% barjeru, tās laikam grūti nosaukt par zaudētājām... Īpaši, ja abas ir t.s. fiksie projekti, kas tapušas ar svilpienu vārtrūmē. Tāpat kā savulaik Zatleram – atlika vien nosvilpties, un saskrēja vesels bars cilvēku. Tikai nopietnas bāzes šādām partijām nav.
Tālāk jau varam aplūkot ciparus. No formālā viedokļa, protams, Saskaņa ar saviem 24 mandātiem saglabā lielākās partijas statusu arī šajā Saeimā. Šādā nozīmē to var saukt par uzvarētāju. Tomēr Saskaņai mandātu skaits ir ievērojami sarucis (11. Saeimā – 31). Ja skatās pēc cipariem, tad Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ir lielākā uzvarētāja.
– 10. Saeimā tie bija 22 mandāti, bet 11. Saeimā – 13. Tagad zemniekiem ir 21 vieta. Savukārt Vienotība ieguvusi par trim mandātiem vairāk nekā 11. Saeimā, taču to uzskata par šo vēlēšanu zaudētāju. Tātad Vienotība ar visiem saviem 23 deputātiem vairs nesaglabās savu ģenerālisimusa statusu.– Tā noteikti vairs nebūs.
– Tagad parādi centīsies komandēt zaļzemnieki. Līdz šim viņi bija tikai tādi kā... otrā plāna spēlētāji, amortizatori.– Es pats zemniekus dēvēju par lubrikantiem, jo viņi ļoti labi pratuši sadarboties ar ikvienu partiju. Ja vajadzēja – piespēlēja Jaunajam laikam, vajadzēja – Tautas partijai. ZZS vienmēr bijis ideālais partneris. Ideāls, jo nekad nenoteica darba kārtību. Jā, šad un tad oponēja, meklēja iebildumus, lai kaut mazliet saglabātu stāju un samaksātu nelielus meslus saviem vēlētājiem. Taču 10. Saeimā, saņemot lielo mandātu skaitu, zemnieki centās noteikt savu darba kārtību – sevišķi jautājumos par reģionālo reformu. Tad viņi pēkšņi pacēla balsi pret Tautas partiju (TP)
– Kā nu ne, tas lielā mērā bija politiskās izdzīvošanas jautājums, jo TP centās sašķēlēt Latviju savās ietekmes zonās.– Domāju, ka šoreiz situācija būs līdzīga. ZZS noteikti parādīsies ar savu darba kārtību un priekšlikumiem, kas daudzos jautājumos varētu atšķirties no Vienotības pozīcijām.
– Zaļzemnieki ir uzoduši Vienotības vājumu un noteikti vairs neapmierināsies ar politiskā lubrikanta lomu. Man intervijā frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis izteicās, ka ZZS varētu pretendēt pat uz valdības vadīšanu.– Domāju, tā ir vairāk kā poza, lai demonstrētu savu varēšanu.
– Nē, lai argumentētu, kāpēc Aivars Lembergs tomēr NEBŪS premjers. Šis gājiens ar zirdziņu ir jāiztaisa. Tā teikt – mēs jau labprāt, bet, redziet, koalīcijas partneri nepiekrīt... Kurš gan nopietni tic, ka Lembergs vadīs Ministru kabinetu? Tomēr ir kāda problēma. Cik gan ilgi var šādi čakarēt vēlētājus? Viņi savu balsi atdod par ZZS, cerot, ka beidzot taču šis mūžīgais premjera amata kandidāts kļūs par valdības vadītāju. Nu nevar kārtējo reizi Lembergs viņus uzmest. Brīvprātīgi.– Bet Lembergam tik un tā izdodas būt par komunikācijas meistaru! Atceries 2006. gadu, kad visi ar milzīgu jūsmu gaidīja – tūlīt, tūlīt viņš parādīsies ZZS sarakstā... Intrigu mutulis vēlās pāri medijiem: beidzot... Beidzot Lembergs aiziet no Ventspils un nāk sarakstā kā reāls līderis! Šīs gaidas momentā deva milzīgus reitinga punktus zemniekiem. Bet tad viņš pēkšņi saka: es pats – nē... Taču! Sūtu jums no Ventspils partijas savus labākos biedrus. Pirmajā mirklī bija šoks, bet pēc tam visi samierinājās. Tā nu šis mūžīgā premjera kandidāta tēls visu laiku karājas virs ZZS saraksta.
– Cik ilgi var izspēlēt vienu un to pašu kārti?– Šoreiz tas atkal izgāja cauri. Skatīsimies, kas būs pēc četriem gadiem.
– Protams, ka zemniekiem nemaz nevajag premjera posteni ar tam klāt piekabināto atbildības nastu!– Man šķiet – ja Lembergam prasītu, kas ZZS būtu labāk – premjera vai satiksmes ministra amats, domāju, ka viņš teiktu: ministra vieta. Piemēram, Uldim Augulim. ZZS interesē ministru posteņi satiksmes, zemkopības un aizsardzības jomā. Par to, ka zemnieki cīnīsies par Saeimas priekšsēdētāja amatu, es nemaz nešaubos.
– Saeimā netika ievēlēta Solvita Āboltiņa, kura, izmantojot parlamentārās granddāmas statusu un savu politisko intuīciju, prata izbīdīt procesus tā, ka Vienotība līdz šim noturēja savu vadošo ietekmi koalīcijā. Kā jaunā situācija varētu ietekmēt partijas pozīcijas? Jo nav noslēpums, ka Vienotības iekšienē norit savstarpēja pašapkarošanās un cīņa par ietekmi partijas rangā. Ja patiesi pastāv t.s. Āboltiņas un Straujumas nometne, vai Āboltiņas izgāšanās būs liels trieciens Vienotībai?– Man ir grūti iedomāties Laimdotu Straujumu kā nometnes vadītāju.
– Protams! Straujuma ir tikai ikona, kuru nes pa priekšu īstie procesa dalībnieki.– Drīzāk tā. Kāds viņu rullē. Bet Straujuma noteikti nevarētu būt šīs nometnes ideoloģiskā līdere. Neapšaubāmi, ka iekšējā spriedze līdz ar Āboltiņas neievēlēšanu Vienotībā pieaugs. Par spīti dažādai attieksmei pret viņu, kas lauztin lauzās ārā no daža laba frakcijas biedra (bieži vien pat publiski, nerunājot nemaz par neformālo līmeni), viņa tomēr bija konsolidējošais faktors.
– Āboltiņai, neskatoties uz sievišķību, bija dzelzs dūre.– Pat ja viņa kādam nepatika, Āboltiņu visi respektēja. Tāpēc jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām izskanēja ļoti stingri apgalvojumi, ka neesot nekāda pamata atcelt Āboltiņu no partijas vadītājas amata. Bija skaidrs, ka to neviens negrib, apzinoties, ka tik ietekmīga vietā nācēja nav ne politikas redzamajā daļā, ne tās aizkulisēs. Protams, rindā stāv vesela virkne cilvēku, kuri ir dabūjuši daudzus plusiņus... Pirmais prātā nāk Edgars Rinkēvičs, kas daļēji kompensē četru svarīgu cilvēku aiziešanu. Taču Rinkēvičs ir bijušās Zatlera partijas cilvēks.
– Turklāt viņš ir labs savā jomā – ārlietās. Kāpēc Rinkēvičam smērēt reputāciju ar politiskajām intrigām!– Kas tad vēl? Jānis Reirs?
– Nē, nē! Reirs ir tikai otrā sastāva spēlētājs.– Tātad citu pirmo nav. Tad, kad Āboltiņu neievēlēja, sekoja liels pārsteigums. Pēc tam sākās lielā kombinatorika: kā izdarīt tā, lai viņa nejauši nokļūst Saeimā. Ja Āboltiņa nonāk Saeimā ar t.s. mīksto mandātu*, viss jau ir par vēlu. Amati ir ieņemti, komisiju vadītāji apstiprināti. Otrs variants: kāds, kurš bijis sarakstā pirms Āboltiņas, pēkšņi aptver, kādi būs viņa turpmākie ienākumi, un neatsaucas CVK aicinājumam pieņemt mandātu pirms tā apstiprināšanas. Tā notika 5. Saeimā, kad no mandātiem atteicās vairāki cilvēki. Es vēl tagad atceros šīs uztraukuma pilnās sejas, jo viņi taču bija domājuši, ka vēlēšanas ir tikai jautra spēle. Atcerēsimies kaut vai bijušā Vienotības finanšu ministra Vilka žēlabas par politiķu mazo algu, salīdzinot ar to, kāda ir bankās un privātfirmās. Tad jau redzēsim...
– Nacionālā apvienība (NA) iestājas par koalīcijas paplašināšanu. Kā to izskaidrot? Ar vēlmi izsist sev lielāku profitu, atkāpjoties no šīs prasības, vai patiesu mīlestību pret Latvijas Reģionu partiju (LRP)?– Neapšaubāmi, ka NA joprojām ir mazāka nekā abi pārējie koalīcijas partneri. Formālais arguments ir panākt, lai koalīcijai būtu konstitucionālais vairākums. Līdz ar to varētu virināt Satversmes durvis kā laidara vārtus. Domāju, tas novestu pie pļurkstēšanas par visas tautas vēlētu prezidentu. Zinot ievēlētās Saeimas sastāvu un populisma potenciālu, baidos, ka šis jautājums var iegriezt tādus mutuļus, ka visa Satversme vienā mirklī var sākt rībēt un grabēt.
– Neiedziļināsimies formalitātēs, bet runāsim par gluži praktiskām lietām. Politikā visi dzenuļi ir pragmatiski.– Neapšaubāmi, NA pretenzijas par LRP aicināšanu valdībā ir saistāmas ar vēlmi palielināt savu ietekmi koalīcijā.
Rādīt reklāmu
