Šobrīd jau sāk izskatīties, ka visi premjera amata kandidāti, kas pirms
vēlēšanām piedalījās TV premjeru debatēs, ir bijuši vienkārši feiki: maz
ticams, ka kāds no viņiem reāli vēlētos (vai varētu) kļūt par ministru
prezidentu. Ir bijušas lokomotīves, stūmēji un vilcēji, bet neredz
darītājus, kuriem būtu vizionāra tvēriens un vēriens. Pat ticamākā
pretendente uz valdības vadītājas amatu – Vienotības Laimdota Straujuma –
atzīst, ka nevar apsolīt valdību vadīt visus četrus gadus. Nogurums,
skepse, neticība vai politiskais apnikums? Saeimas vēlēšanas, kas
izcēlās gan ar biedēšanu un brīdinājumiem, gan ar melno pīār, gan ar
rekordlielu sīkpartiju skaitu, radīja situāciju, kurā ministru
prezidenta kandidātu – rezervistu soliņš ir īss vai pat tā vispār nav.
Par 12. Saeimas vēlēšanu rezultātiem un konsekvencēm – intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu.
– Vai vēlēšanu rezultāti jūs kaut kādā ziņā pārsteidza?– Par četrām partijām – Vienotību, Nacionālo apvienību, ZZS un Saskaņu – manas prognozes bija līdzīgas. Pēc 11. Saeimas vēlēšanām Vienotībai bija 20 deputātu vietas, tagad, saliekot kopā Vienotību un bijušos Reformu partijas biedrus, kas pārgāja uz Vienotību, deputātu skaits varētu palielināties. Tā arī sanāca: nu ir 23 deputāti Vienotībai. Par citām partijām tāpat nav pārsteigumu: Saskaņa «iztīrīja» savas rindas, atbrīvojoties no sociālistiem un PCTVL, līdz ar to no 31 deputāta mandāta palika 24. Tas ir objektīvs rezultāts, un būtu brīnums, ja būtu citādi. Runājot par ZZS, tās labie rezultāti ir visu trīs ministru – Dūklava, Auguļa un Vējoņa – nopelns. Vējonis kā aizsardzības ministrs nostrādāja stabili, Dūklavam kā lauksaimniekam tā taka bija labi zināma, arī Augulis, kļūdams otrreiz par labklājības ministru, izmantoja savu pieredzi šajā jomā. Šīs vēlēšanas parādīja, ka zaļzemnieki ir ļoti stabili un prot ne tikai runāt, bet arī darīt.
– Zaļzemniekiem par labu neapšaubāmi nostrādāja Aivara Lemberga efekts: viņš Saeimas vēlēšanu tramvajā ielēca pēdējā mirklī, kļūdams par ZZS premjera kandidātu.– Protams, nostrādāja viss kopā. Taču bija arī ZZS iekšējais konflikts, un to nevarēja nepamanīt. Tādēļ šai partiju apvienībai vajadzēja pierādīt, ka cilvēki, kuri varbūt ne vienmēr ir vienisprātis, tomēr iet vienā virzienā. Tas, ka zaļzemnieki šoreiz dabūja vairāk vietu Saeimā, bija diezgan likumsakarīgi, jo iepriekš viņus vienkārši nobīdīja malā.
– Kā tad. Vajadzēja taču medīt oligarhus. Pat vēl tagad bijušais Reformu partijas līderis Valdis Zatlers paģēr, lai viņam parāda oligarha līķi, un tad viņš noticēs, ka oligarhs ir miris... Bet, runājot par vēlēšanu realitātēm, jāatzīst, ka Nacionālā apvienība atzīstami nostartēja šajās vēlēšanās, palielinot savu ietekmi Saeimā.– Turklāt trīs no ievēlētajiem ir bijušie Vienotības pārstāvji – Inguna Rībena, Janīna Kursīte un Andris Buiķis. Tas situāciju nepadara vienkāršāku, tā kļūst emocionāli un cilvēciski sarežģītāka. Tomēr labi tas, ka šie cilvēki ir ar lielu politisko un dzīves pieredzi.
– Vai nebija brīnums, ka Latvijas Krievu savienībai tik nožēlojams rezultāts – ap vienu procentu?– Pierādās teiciens: viens nav karotājs. Zaļzemnieku gadījumā der pieminēt Rīgas domi: kad domes vēlēšanās zaļie un zemnieki startēja atsevišķi, nepaveicās nevienam. Tagad, Saeimas vēlēšanās, startējot kopā, veiksme bija neapšaubāma. Ja cilvēki spēja atrast kompromisu un vienoties, tad... Kompromisa māksla ir politikas pamats, jāmeklē pozitīvās saskarsmes punkti.
– Saeimā nākušas klāt divas jaunas partijas – Latvijas Reģionu apvienība (LRA) un No sirds Latvijai. Kā tās vērtējat?– Pagaidām tās grūti novērtēt: vērtēsim tad, kad tās spēs pierādīt savu dzīvotspēju nākamajos četros gados.
– Pagaidām tās izskatās kā sastiķētas.– Viss, kas tikai tagad sāk veidoties, izskatās kā sastiķēts. Kad Saeimā ienāk jauni spēki un to pārstāvji, viņi sāk saprast, ka ir nepieciešama izglītība, pieredze, un tas prasa laiku. Tas ir tāpat kā ar uzņēmējdarbību. Pagāja teju divdesmit gadi, līdz mūsu uzņēmēji ar saviem ražojumiem ir varējuši aiziet pasaulē.
– Latvijas Reģionu apvienība iekļuva Saeimā, lielā mērā pateicoties aktierim Arturam Kaimiņam, nevis pateicoties izglītībai vai pieredzei. Tagad grūti novērtēt, vai tas ir labi vai slikti.– Uz šīm lietām var lūkoties arī pozitīvi un ar optimismu. Jaunieši, kas sajūsmināti devās vēlēt par Arturu Kaimiņu, nav nopeļami. No demokrātijas viedokļa tas ir pat slavējami, no straujākas attīstības viedokļa – protams, stipri diskutējami. Lūkojoties no dažādu sabiedrības grupu pārstāvniecības viedokļa, tas ir tikai labi, jo ikvienai sabiedrības grupai vajadzīgs kāds, kurš to pārstāv. Bet vai tas dod kādu efektu un vai konkrētais deputāts spēs saprātīgi aizstāvēt savu pārstāvamo grupu, to dzīve rādīs.
– Tas, ka LRA iekļuva parlamentā ar aktiera palīdzību, nav nekāds brīnums: mums ir bijusi pieredze ar Muļķu partiju un Pēdējo partiju, kaut gan tās Saeimā neiekļuva – acīmredzot tāpēc, ka to sastāvā nebija tik spožu skatuves talantu. Toties izbrīnu rada partijas No sirds Latvijai nelielā pārstāvniecība: zinot par milzīgajiem līdzekļiem (viena Saeimas deputāta vieta šai partijai izmaksājusi 57 104 eiro), kas izmantoti priekšvēlēšanu aģitācijā, un partijas vadītājas Ingunas Sudrabas personiskajām aktivitātēm, rezultāts varēja būt labāks.– Un tomēr es domāju, ka abi jaunveidojumi ieguvuši daudzas vietas – attiecīgi astoņas un septiņas vietas Saeimā. Turklāt vēl tas, ka parlamentā iekļuvušas divas jaunas partijas, tas ir nebijis fenomens. Manuprāt, Latvijas vēsturē tā nekad nav bijis, ka vienās vēlēšanās klāt pienāktu divi jaunveidojumi. Domāju, ka LRA tomēr neiekļūtu Saeimā, ja sarakstā nebūtu iekļauts Arturs Kaimiņš, kas paņēma jauniešu balsis.
– Līdz ar to – vai LRA maz ir vērtējama kā topošās koalīcijas iespējamā partnere?... Toties no Saskaņas jau dzirdam, ka Valsts prezidentam, kā mēdz teikt, jāprotas un jādod iespēja veidot valdību tieši Saskaņai, kuru paši saskaņieši uzskata par vēlēšanu uzvarētāju. Lūk, Jānis Urbanovičs teic, ka visās valstīs prezidenti un karaļi aicinot uzvarējušās partijas veidot valdību, un šajās vēlēšanās tā ir Saskaņa.– Man šķiet savādi, ka viens otrs šajā sakarā piesauc rietumvalstu pieredzi. Rietumos ir stabilas, daudzus gadus strādājošas partijas, kuru priekšsēdētāji ir valdības vadītāja kandidāti, un viņi tā strādā ilgtermiņā. Bet Latvijā nav nevienas partijas, kas strādātu pēc tāda principa. Ir partiju vadītāji, kas nekandidē uz valdības vadītāja vietu. Daudzām mūsu partijām ir premjera kandidāti, kas nestartēja vēlēšanās, proti, viņi nebija iesaistīti vēlēšanu procesā un netika tajā novērtēti ar vēlētāju balsīm. Bet izejas punkts ir tieši tautas atbalsts.
– Tas jau netraucē Saskaņas līderim Ušakovam tiekties pēc premjera amata.– Es ar to domāju: procesa dalībnieks nav tā sagatavots kā vienā otrā Rietumu valstī. Pie mums nevienam nav liegts piedalīties vēlēšanu procesā un parādīt, uz ko pretendents ir spējīgs, proti, parādīt, ka konkrētais premjera amata pretendents ir spējīgs savākt parlamenta balsu vairākumu.
– Ir taču skaidrs, ka Saskaņa to neizdarīs.– Tad par ko mēs runājam? Es, protams, tikšos ar visiem pēc kārtas, un visiem būs iespēja sevi parādīt un pierādīt, izstāstīt, ar ko un par ko ir vienojušies.
– Šobrīd ļoti svarīgi būs jautājumi par ministriem – kas ieņems finanšu, ekonomikas, veselības un izglītības ministru posteņus?– Tāpēc jau esmu devis partijām pārdomu laiku – nedēļu. Tie ir svarīgākie jautājumi. Vai katras partijas ministru prezidenta kandidāts spēs nosaukt visus savus ministrus? Lai gatavojas!
– Atklāts būs jautājums arī par Saeimas priekšsēdētāju. Un izskatās, ka tas būs smags jautājums. Vai redzat kādu saprātīgu perspektīvu?– Situācija ir daudz smagāka, nekā šķita pirms vēlēšanām, kad šis amats bija skaidri iezīmēts... Spēles laukums patlaban ir pilnīgi neskarts. Bet nav jau variantu: 4. novembrī jābūt gan valdībai nosauktai, gan Saeimas priekšsēdētājam un prezidijam zināmam. Arī komisiju vadītājiem jābūt nosauktiem, zinot, cik smagi risinājās dažādi jautājumi pašreizējā Saeimā. Īpašs stāsts ir par Maksātnespējas likumu.
Rādīt reklāmu
