Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij) pagājušajā nedēļā izsauca
sabiedrības viļņošanos: viņš pieņēma Zaļo un zemnieku savienības (ZZS)
valdes aicinājumu būt par ZZS Ministru prezidenta amata kandidātu.
Par to, kāpēc tas tā noticis, par vēlēšanu prognozēm, par banku Citadele un NATO karabāzēm Latvijā – intervija ar Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivaru Lembergu.
– Jūsu lēmums – piekrist būt par ZZS premjera amata kandidātu – ir pārsteigums daudziem. Vairākas reizes esat izvairījies pieņemt šo piedāvājumu. Kas tagad ir mainījies?– Kad 2013. gadā notika pašvaldību vēlēšanas, manis pārstāvētā partija Latvijai un Ventspilij saņēma 70% vēlētāju atbalstu. Tad nodomāju, ka palieku strādāt Ventspilī, vairs nepieņemšu nekādus piedāvājumus kļūt par Ministru prezidenta amata kandidātu no ZZS. Taču laiks gāja, tuvojās Saeimas vēlēšanas, un pat vēl septembra sākumā ZZS bija trīs Ministru prezidenta amata kandidāti. Normāli, protams, būtu tikai viens, kurš kopā ar citu partiju kandidātiem veidotu politisko diskusiju. Ja premjera kandidāts seko līdzi esošās valdības darbam katru nedēļu, katru dienu, tas veido pietiekamu kompetenci, jo tas nav iespējams – vienā jaukā dienā vienkārši ielēkt Ministru prezidenta krēslā un sākt vadīt valsti. Es turpināju sekot tam, ko dara valdība, bet nebiju publiski aktīvs, jo uzskatīju, ka zaļzemniekiem beigu beigās būs kāds viens kandidāts. Taču nekas tāds nenotika. Ministru prezidentam nepieciešama kompetence nevis vienā vai divās, bet gan visās nozarēs, un tad izveidojās situācija, ka kandidāti ir trīs, bet vienlaikus nav neviena, vēl vairāk – neviens no viņiem tā īsti nevēlas šo amatu... Un tad sekoja ZZS valdes aicinājums man kļūt par Ministru prezidenta kandidātu, un, ņemot vērā situāciju, es piekritu, nebūdams ļoti spārnots par šo izvēli.
– Sabiedrība stipri saviļņojās par šo lēmumu. Vieni sumināja jūsu izlēmību, savukārt citi bija neizpratnē vai sašutumā. Kā jūs pats vērtējat savu tagadējo pozīciju – būt Ministru prezidenta amata kandidāta statusā? Jūs esat arī apsūdzētais dažādos nodarījumos.– Latvijā nav neviena politiķa, kuru suminātu pilnīgi visi. Padomju Savienībā sumināšanas līmenis bija 99,99%. Ja runājam par manas darbības atbalstu, es to vērtēju pēc tā, kāds ir atbalsts Ventspils domes darbībai, jo es tomēr vadu pilsētas domi. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka aptuveni 90% iedzīvotāju Ventspils domes darbību vērtē pozitīvi, savukārt kādi četri procenti vērtē negatīvi. Latvijā gadu desmitiem tikuši izplatīti mīti par mani. Ventspilī nav bijuši ļoti daudzi cilvēki, viņi nekad man nav uzdevuši jautājumus par pilsētu un nav dzirdējuši klātienē manas atbildes. Līdz ar to izveidojušies dažādi uzslāņojumi, bet tāpēc jau ir vēlēšanas, un cilvēki var izvēlēties starp kandidātiem sev tīkamākos. Protams, premjerēšana ir iespējama tikai tad, ja uzvar vēlēšanās. Man reizēm saka: nu bet kas būs, ja uzvarēs Saskaņa? Saprotiet, Saskaņa Rīgā vēlēšanās ieguva 60% balsu. Ja Saeimā Saskaņa iegūs 60% balsu – vai Ušakovam kaut kāda partija koalīcijā vēl būs vajadzīga? Protams, ne. Tad par ko mēs runājam? Viss taču ir vēlētāju rokās. Ja Saskaņa iegūs 20 vai 25 vietas, tad situācija būs pilnīgi cita. Kas attiecas uz apsūdzībām... Es kā politiķis esmu Ginesa rekordists šajā ziņā. Nevienam politiķim nav bijis tik daudz kriminālprocesu, tik daudz apsūdzību un tik daudz uzvaru tiesās kā man. Līdz šim trīs krimināllietās esmu vinnējis visās tiesu instancēs. Slavenākā bija Grinberga lieta, kurā lietu nosūtīja uz tiesu tajā pašā dienā, kad mani 2006. gadā pirmo reizi nosauca par premjera kandidātu. Tā, protams, bija absolūta nejaušība! Kaut Latvija tiek dēvēta par demokrātisku valsti, es esmu politiski visvairāk vajātā persona, un tas ir totalitāriem režīmiem raksturīgs instruments – uzsākt neskaitāmas krimināllietas. Kā rakstīts likumā – lai uzsāktu krimināllietu, prokuroram ir nepieciešama pārliecība. Lūk, kāda persona, iespējams, ir noziedznieks, un, ja prokuroram ir tāda pārliecība, tad atrast pantu – kāda gan tur problēma! Grinberga lietā prokuroram bija pārliecība, nekas gan tur nesanāca, toties skaisti pačakarēja. Daļai vēlētāju radās dziļas šaubas par mani – kriminālnoziedznieks taču, apsūdzēts dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā, par to draud seši gadi cietumā!
– Svarīgs aspekts ir pielaide valsts noslēpumam. Jums būs šī pielaide? Kādas ir jūsu prognozes?– Līdz šim nekad neesmu pretendējis uz pielaidi valsts noslēpumam. Domāju, ka jūs neatrastu par mani uzticīgāku cilvēku Latvijas neatkarībai. Pēdējā laikā gan redzam, ka pielaide valsts noslēpumam kļūst par politiskās cīņas instrumentu. Atcerēsimies, kā bija Padomju Savienībā. Par katru cilvēku bija savs vērtējums. Vai ir radi ārzemēs, vai sarakstās ar tiem, kurā armijā dienējis, vai bijis filtrācijas nometnēs utt. Ja izbrāķēja, tad teica: nebūtu vēlams viņu likt tādā un tādā amatā. Šodienas pieeja ir principā nepareiza. Ja cilvēks guvis vēlētāju uzticību, tad viņam pielaide valsts noslēpumam ir piešķirama automātiski. Bet ja specdienestiem ir aizdomas, ka šis cilvēks varētu nopludināt kādu noslēpumu, tad ir dažādi līdzekļi, lai viņu pieķertu – sākot ar totālu noklausīšanos un beidzot ar katra soļa kontroli. To var izdarīt ar jebkuru cilvēku: kontrole var būt 24 stundas diennaktī pilnīgi visur, ieskaitot viņa guļamistabu. Bet tad arī ķeriet, ja jums ir neuzticība šim cilvēkam! Vēlēšanu rezultāti pēc būtības izšķir visu. Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks Jānis Maizītis, kā mēs tagad zinām, savulaik nodeva izmeklēšanas noslēpumu ASV vēstniecībai, kura to nodeva tālāk kādai kompānijai, faktiski izdarīja dzimtenes nodevību. Kas tad viņš ir? Uzticams cilvēks? Maizītis ir tiešām labs pasūtījumu izpildītājs. Bet, ja Saeimas deputāts ir ieguvis vēlētāju uzticību, ar to jautājums ir izšķirts, un tas ir galvenais. Bet cik spiegu pēdējo 20 gadu laikā ir noķēris SAB? Nevienu. Ne krievu, ne amerikāņu. Varbūt visa latviešu tauta jāieraksta tajā «nepielaides» sarakstā, un viss nostāsies savās vietās! Un tad Latvijā varēs darboties tikai ārzemnieki, kuriem visiem noteikti būs pielaide, kas izsniegta ASV vai Vācijā.
– Ja kļūstat par premjeru, kādi būtu jūsu pirmie darbi?– Premjers faktiski atbild gandrīz par visiem darbiem. Tāpēc patiesībā jārunā par būtiskākajiem uzdevumiem katrā nozarē. Es nevaru nosaukt vienu, divus vai piecus uzdevumus, jo tādi noteikti būs simtiem vienlaikus veicami uzdevumi.
Rādīt reklāmu
