28. marts, Ceturtdiena
Vārda dienas: Ginta, Gunda, Gunta
Sākuma lapa » Intervijas » Politologi: SC var bliezt jebko, un mediji viņiem vienmēr pievērsīs uzmanību
Politologi: SC var bliezt jebko, un mediji viņiem vienmēr pievērsīs uzmanību
Autors: Iveta Mediņa / NRA.lv / 30. septembris 2014, 10:56
Ar ko 12. Saeimas vēlēšanu priekšspēle atšķiras no iepriekšējām? Kāpēc Ušakovs brauca uz Maskavu; kur top harismātiski līderi un kas politiķim svarīgāks: kompetence vai reputācija? Par to – puspajokam, puspanopietnam sarunā ar komunikācijas ekspertu Mārci Bendiku un politologu Filipu Rajevski.


– Ar ko 12. Saeimas vēlēšanu priekšspēle atšķiras no tām, kuras esam redzējuši, kopš ievēlam likumdevēju?

F. Rajevskis: – Nepierasti, ka tā nav uzkrītoša. Līdz šim šķita, ka visa kampaņa atspoguļojas tikai televīzijas reklāmrullīšos un Rīgā izvietotajos vides stendos. Šoreiz tā izkaisīta pa visu Latviju. Katrs kampaņo savā vēlēšanu apgabalā, kā vien ienāk prātā. Ja īpaši neiedziļināmies, no Rīgas to pat neredzam. Taču vēlēšanu apgabalos cīņa norit ne mazāk nežēlīgi kā Rīgā.

M. Bendiks: – Televīzijas reklāmrullīšu neesamība patiešām ir kas nepieredzēts. Man kā humanoīdam tas ir ļoti saudzējoši. Paldies! Tikko ieslēdz televizoru, lai paskatītos LNT ziņas, tā gāžas tev virsū... Pārslēdz uz Panorāmu – bliež atkal. Tas bija drausmīgi. Piedevām primitīvi un kaitinoši.

– Dīvaina situācija. Ik pēc četriem gadiem cilvēki spļaudās par uzbāzīgo vēlēšanu kampaņu, bet tajā pašā laikā gaida arī šovu.

F. R.: – Ar likumdošanas palīdzību esam nonākuši pie tā, ka TV debates ir izšķiroša lieta. Tajās ir trīs dalībnieki: vadītāji, dalībnieki un skatītāji. Rodas izjūta, ka pirmie divi nav sapratuši, ka cilvēki no debatēm negaida sausu murmulēšanu, bet šovu.

– Artuss Kaimiņš viens pats ir vesela šovbrigāde. Cirks var braukt mājās. Pārējiem klauniem tur nav ko darīt.

M. B.: – TV reklāmu aizliegums paceļ slieksni jaunpienācējiem. Viņiem ir daudz grūtāk tikt medijos. No šī viedokļa atkal jāpiekrīt Filipam, ka pašu kampaņotāju pelēcīgums nedod iespēju izmantot, kā velosportā teiktu, apļa priekšrocību. Visām varas partijām un Saeimā pārstāvētajām ir apļa priekšrocība. Piemēram, Saskaņas centram (SC), kas ir reāli reprezentatīvi liela kopa.

– Pat opozīcijā sēžot?

F. R.: – Opozīcijai taču ir atraisītas rokas. Šauj kaut no visiem lielgabaliem! Tas ir fantastisks uzmanības resurss. SC var bliezt jebko, un mediji viņiem vienmēr pievērsīs uzmanību. Tas netiek izmantots.

– Ko nu viņi tagad daudz var sprēgāt... Starptautiskais fons ir SC neparocīgs.

M. B.: – Jā, SC negaidīti nonācis neērtā situācijā Ukrainas dēļ.

– Atšķirībā no Reģionu apvienības dīvainā saukļa Par atklātu valodu SC atklātās valodas šajā pozīcijā nav.

M. B.: – Es saprastu, ja Liepājas Virsmātei* nebūtu pozīcijas Ukrainas jautājumā, bet SC nevar nebūt.

F. R.: – Galvenais, ka jautājumi birst no visām pusēm – gan no latviešiem (pat, ja tie nekad par SC nebalsos), gan no viņu pašu – krievu elektorāta. Briesmīgi, ja nespēj savam vēlētājam skaidri un gaiši pateikt, ko domā.

M. B.: – Es nemaz nebrīnītos, ka SC nav pat īsti stratēģiskas pozīcijas. Līnija, kuru SC veiksmīgi attīstīja Rīgā (nekariet mums virsū kaut kādus krievu suņus, jo mēs tikai cītīgi asfaltējam un ierīkojam bērnudārzus), – tā patlaban ir nobrukusi.

F. R.: – SC ir 30 lappušu programma, kurā nav neviena vārda par aizsardzību. Tas jau vien parāda pozīciju.

M. B.: – SC kandidātu sarakstā ieraugu savu bijušo zoles partneru vārdus – Leiškalnu, Kalnkaziņu un citus. Tas nozīmē, ka SC vēlreiz mēģina atkārtot savu iepriekšējo shēmu, kas veiksmīgi īstenojās pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Izskatās, ka šoreiz investīcija latviešu uzvārdos nematerializēsies. Elektorāts, kuru šādā veidā varētu piesaistīt, ir neapmierināts ar atbilžu trūkumu jautājumā par notiekošo Ukrainā.

F. R.: – Toties brauciens uz Maskavu bija tipisks mēģinājums mobilizēt savu veco, labo elektorātu. Tā teikt: veči, labi, aizmirstam to sociāldemokrātiju – par to atkal parunāsim nākošajās vēlēšanās! Bet vispār jau mēs esam tie paši – ar mums Medvedevs, patriarhs, Krievijas elite – viss kārtībā! SC atgriežas pie savām sākotnējām pamatvērtībām.

M. B.: – SC ir divi draudi. Pirmkārt, var nenostrādāt investīcija latviešos. Otrkārt, Mitrofanovs** jau arī vēl ir dzīvs. Un, kamēr Saskaņa staigā apkārt, Miroslavs paklusām izēd viņiem ligzdu. Domāju, ka lielākās bailes ir tieši par to.

– SC vēlētāju relišeri ir ļoti sakairināti Krievijas ambīciju dēļ.

F. R.: – Pretēji SC Latvijas Krievu savienība precīzi definē, ko domā par notiekošo Ukrainā. Turklāt caur Krievijas centrālajiem medijiem, kas ir ļoti jaudīgs instruments.

– Papētot vēlēšanu sarakstus, jāsecina, ka atkal visas partijas sirgst ar intelektuālo mazspēju.

M. B.: – Man vajadzēja komentēt vēlēšanu sarakstus, un es rūpīgi tos izpētīju. Apskatījos SC un Vienotības listes – tur vairāk vai mazāk viss skaidrs. Paņem Ingunas Sudrabas sarakstu un saķer galvu... Kas tur ierakstīts... Divi pazīstami vārdi. Vispār nekā. Ja pulksten divpadsmitos savāktu cilvēkus pieturā pie Mākslas akadēmijas, domāju, tur varētu dabūt daudz kvalitatīvāku sastāvu.

– Kur rast harismātiskos līderus?

F. R.: – Harismātiskie līderi rodas vēlēšanu kampaņās. Ja atskatāmies uz iepriekšējiem gadiem, tad saprotam, ka politiskā dzīve noritējusi tādas valdības vadībā, kuras premjers nav izgājis vēlēšanu kampaņas skolu. Ir vesela rinda ministru, kuri nav rūdījušies kampaņas...

– ... šķīstītavā.

F. R.: – Ne tikai šķīstītava. Tā ir arī sporta zāle, kur trenēt savu harismu.

M. B.: – Paradokss, ka ir ļoti daudz veiksmīgu diskutantu, kuri nestartē vēlēšanās. Piemēram, Lemberga kungs. Ja atceramies 10. Saeimas vēlēšanas, Lembergs publiskajās diskusijās bija absolūti spožs.

F. R.: – Kāpēc viņš ir tik spožs? Tāpēc, ka nepārtraukti atrodas ringā.

– Vēdina ar dvieli.

F. R.: – Nē, nē... Viņš kaujas visās svara kategorijās. Turklāt bez pārtraukuma. Tas pats ar Ušakovu. Partija viņu nemitīgi griež caur politisko gaļasmašīnu. Visās vēlēšanās Nils Ušakovs ir galvenais premjera kandidāts. Cilvēks, kurš izgājis šo procesu, ir daudz stiprāks nekā tas, kurš pirmo reizi ienāk diskusiju telpā un pēkšņi saprot: tie, kuri nupat smaidot ar viņu runāja par to, kā iet sievai un bērniem, negaidīti mauc pa seju. Turklāt saucot, ka viņš ir koruptants, zaglis vai nolaidis uz grunti plaukstošu uzņēmumu. (Un vispār viņa dzimta būtu jāiznīcina, lai latviešu tauta dzīvotu labāk un elpotu brīvāk.) Šoks! Normālam cilvēkam, pirmoreiz ienākot politikas vidē, tas ir šoks.

M. B.: – Atcerēsimies, kāda bija Zatlera partijas pirmā un otrā šerenga. Tur bija daudz cilvēku ar cienījamu karjeru. Ne visi, protams. Tāpat kā ne visi ministri bija ar cienījamu karjeru. Tomēr cilvēki vismaz mācēja lasīt, rakstīt un rēķināt brīvi. Nav svarīgi, ka esi cienījams biznesmenis vai jurists, taču politikā neesi pat amatieris – pat ne fuksis. Tas cienījamais cilvēks nonāk Saeimā, staigā apkārt lielām acīm, bet frakcijas dzīves ilgums – mīnus viena diena... Tātad intelekts, zināšanas kādā jomā nedod neko, ja nav pieredzes politikā.

– Jauniņie nezina, cik viņiem zems vai augsts sāpju slieksnis; nezina, kā spēj turēt sitienus.

M. B.: – Turēt sitienus – tas pieder pie lietas. Reti kurš apvainos Šleseru pārintelektuālā uzvedībā, bet sitienus viņš tur lieliski. Cik nokautos viņš ir bijis! Bet tik un tā pieceļas, nopurinās un sitas tālāk. Tas liecina par politisko profesionalitāti: izturēt sitienus, prast nežēlīgi maukt pretī, uzturēt diskusiju, zināt, ko sagaida elektorāts, mediji, partneri un konkurenti. To nevar apgūt kaut kur kantorī, lai cik izcils biznesmenis, ekonomists vai jurists cilvēks būtu.

– Palūkosimies uz lielāko varas partiju dažas dienas pirms vēlēšanām. Ar Vienotību tiek asociēta stabilitāte – lēna, bet tomēr tautsaimniecības attīstība. Sola tak' arī nodokļus necelt...

F. R.: – Kā tad! Mēs te zin' visi noticējām...

– Par ko jūs tagad te smejaties?

M. B.: – Ne, nē – mēs neko nezinām!

F. R.: – Un kā tad ar tiem 2% no PVN, ko cels tūlīt pēc vēlēšanām...?

– Kāpēc jūs domājat, ka nodoklis tiks pacelts par 2%?

F. R.: – Tāpēc, ka 1,5% nav apaļš cipars...

M. B.: – Vienotība ļoti ātri izgāja varas partijām lemto ciklu, par kuru bija svēti pārliecināta, ka uz viņiem tas neattieksies. To pašu ciklu, kuru gāja Latvijas ceļš un Tautas partija; arī Jaunais laiks, kad ienāca politikā, – lai sašķīstu mutācijās, permutācijās un piedzīvotu incestu. Beidzās ar to, ka izveidojās struktūra, kura perfekti pārņēma visus iepriekšējos varas partiju netikumus: izveidoja savu ierēdniecību, metastruktūras, savu politisko kliķi, – domājot, ka valdīs mūžam. Tagad, izrādās, sāk parādīties tās pašas problēmas, kas visiem – vīzdegunība, nespēja izvairīties no smalkām izpriecām par svešu naudu, ideju trūkums. Vienotība vēl komplektā dabūja tādu pašu ķezu, kas reiz kļuva par Tēvzemei un Brīvībai nāves iemeslu. Proti, ļoti veiksmīgas Eiroparlamenta vēlēšanas. Visi spilgtākie līderi nokļuva Briselē, bet tie, kuri palika: tikai bu, bu, bu...

– Straujuma spēs aizpildīt Dombrovska pelēko romantiku, kas tik ļoti patika sabiedrībai?

F. R.: – Protams, viņa ļoti precīzi reflektē Dombrovski.

M. B.: – Plus vēl Straujumai piemīt tāda īpašība kā mātišķums. Es teiktu: Laimdota Straujuma ir Dombrovskis ar Merkeles elementiem.


Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Filips Rajevskis, Mārcis Bendiks

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats