«Ar aprēķinu neko nevar uztaisīt, jo nesanāk. Dokumentālo kino nevar
izrēķināt,» saka leģendārais latviešu režisors un operators Ivars
Seleckis. Vienīgais Latvijā, kura radošajā kontā ir visas trīs pasaulē
nozīmīgākās dokumentālistu balvas – Eiropas Kinoakadēmijas balva
Fēlikss, Jorisa Īvensa un Roberta Flaerti balva. Nesen pirmizrāde bija
jaunai filmai Pāri ceļiem un upei, ko veidojuši septiņi Eiropas
kinodokumentālisti, arī Ivars Seleckis, – tajā ir viņa stāsts par
Ķīpsalu, un pavisam drīz – 22. septembrī – būs viņa 80. dzimšana diena.
– Mēs tiekamies laikā starp diviem nozīmīgiem notikumiem – filmas pirmizrādi un lielo jubileju.– Godīgi sakot, šī jubileja pienākusi pārsteidzoši ātri. Turklāt nav bijis laika padomāt par jubileju, tāpēc arī nevaru to īsti novērtēt. Manā uztverē 80 gadu nav nekas nopietns, kinodokumentālisti ir saistīti ar laiku, tas nāk un iet, un kāda starpība – 50 vai 80? Galvenais, ka man visu laiku nav bijis garlaicīgi, tāpēc arī nav bijis brīvs brīdis, lai pārdomātu. Man arī nepatīk skatīties atpakaļ.
– Jo ir bijis ko darīt?– Tieši tā.
– Kad mēģinājām vienoties par interviju, nekādi nevarējām atrast abiem piemērotu laiku, jo jūs visu laiku bijāt aizņemts. Ko šobrīd darāt?– Šobrīd mūsu grupa ir aizņemta ar dokumentālo filmu Šķērsiela (1988) un Jaunie laiki Šķērsielā (1999) digitalizāciju. Tas ir sarežģīts darbs, jo nav vienkārši no vecām kinofilmām pārcelt digitālā formātā.
Tā ir nepieciešamība – pārcelt šos darbus pieejamā kvalitātē, lai cilvēki tos varētu redzēt. Jo nelaime ir tā, ka mūsu dokumentālais mantojums nav digitalizēts, līdz ar to publikai nepieejams. Tās ir vērtības, kurām jābūt izmantojamām. Tā aiziet gadi, viss guļ metāla kārbās, arvien mazāk cilvēku zina, kas ir šis mantojums. Tā tomēr ir mūsu kultūras sastāvdaļa, arī vēstures, turklāt ļoti būtiska. Tāpēc darbiņš ir jādara, jo neviens cits to nedara vai arī negrib darīt.
– Un rezultātā visi zina mītu par slaveno Rīgas dokumentālo poētisko kino, bet retais ir redzējis filmas.– Tāpēc, ka laiks, kad šīs filmas varēja rādīt kino, ir pagājis, šobrīd kopijas ir trauslas un tām nav dublikātu. Tās sadrūp un viss, mums nekas nepaliek. Tā ka nevaru sūdzēties, darba pietiek. Un pie horizonta parādās arī jaunas ieceres.
– Pie kā strādāsiet?– Par idejām nekad skaļi nerunā, jo, ja izrunā, tad viss arī beidzas. Ir tik ļoti svarīgi ideju nobriedināt, lai tā iegūst nepieciešamo enerģiju, tāpēc tā ir jāsaudzē. Ja visu izšauj deklarācijās, filmēšanai un visam pārējam neatliek laika un enerģijas. Laikam esmu vecmodīgs, par iecerēm nekad nestāstu, kamēr neesam gatavi sākt darīt.
– Viens – būt gataviem, otrs – finansējums.– Viss ir saistīts, jo gatavs esi vien tad, ja ir finansējums. Idejas bez naudas ir tikai ieceres, kas var nekad nerealizēties.
– Vairāki apmēram jūsu paaudzes kolēģi nereti izteikušies, ka viņu idejas regulāri tiek noraidītas projektu konkursos. Vai jums izdodas pārliecināt par savas idejas aktualitāti?– Tie ir procesi, uz kuriem jāskatās plašāk. Kino nozarei tiek piešķirts diezgan maz naudas, bet cilvēkiem ir ko teikt. Lai profesionālis varētu sasniegt zināmu meistarību, ir daudz jāstrādā, bet jaunajai paaudzei nav iespēju tik daudz strādāt, lai varētu izveidot savu profesionālo rokrakstu, tāpēc nedrošības periods ieilgst. Mana paaudze jaunībā strādāja ļoti daudz, mēs varējām noslīpēt savu rokrakstu un arī intereses – saprast, kas mums patīk un kas ne, zinājām, kas katram padodas un kas ne. Mums meistarība uzkrājās jau instinktu līmenī. Un, ja jau jaunajiem pietrūkst darba, tad it kā loģisks ir valdošais viedoklis – vecie jau ir uztaisījuši tik daudz filmu, ko viņi vēl laužas pie tās pustukšās siles, nevis apcer dzīvi? Negribu iedziļināties naudas dalīšanas politikā, bet varu teikt, ka prioritātes kultūrā ir redzamas pēc finansējuma, un, protams, kino nav opera...
Mēs visi zinām, ka kino ir ļoti spēcīgs mākslas veids. Domāju, ka daudz ko atrisinātu, ja kino nozare neatrastos Kultūras ministrijas pārziņā, jo tā nekad nav sapratusi šo nozari. Tāpēc ir iecere par Kino institūtu, kā tas ir daudzās citās valstīs. Ja Kultūras ministrija vēl joprojām nevar atrisināt jautājumu par padomju laikos tapušo filmu piederību, ja ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas ir strīdi, vai tās filmas ir tautas īpašums vai arī tās var būt privātu struktūru īpašums, un tas nozīmē – kādubrīd tās vienkārši var pazust nebūtībā... Ja pat nacionālā bagātība tiek atstāta gadījuma rokās, tad par kādu attieksmi un ieinteresētību var runāt? Kā privatizācijas procesā valsts varēja nepateikt, ka tai ir vajadzīgs kino mantojums? Varēja paņemt kuģus, dzelzceļus, ēkas un vēl daudz ko citu, bet ne filmas... Tā ir liecība par valsts attieksmi pret šo mākslas veidu.
– No 80 gadu veca cilvēka pozīcijām raugoties, varētu šķist, ka šis jautājums jūs varētu arī nesatraukt, – esat nodzīvojis garu un ļoti skaistu radošu mūžu, uzņēmis daudzas unikālas filmas, tā teikt – savu padarījis.– Šis nav mans personīgais jautājums. Dokumentālisti strādā ar valsts un tautas vizuālo vēsturi, un mēs esam atbildīgi par to, ko esam veidojuši daudzus gadu desmitus. Kā es varu likties mierā, ja zinu mantojuma unikalitāti un zinu, ka tas ir apdraudēts un aizejošs? Turklāt vizuālā vēsture nav tikai kinofilmās, tā ir arī citos tehniskos formātos, kas laika gaitā bijuši aktuāli, bet viss būtu jāpārvērš digitālā formātā. Sākotnēji tika plānots, ka kino digitalizācijai nepieciešamā aparatūra būs iekļauta Nacionālās bibliotēkas jeb Gaismas pils projektā, taču tā nenotika... Arī par šo jautājumu esmu daudz runājis, nu jau šķiet – tam nav bijusi nekāda jēga...
Cilvēku skaits, kas pieslēdzas sevis izteikšanai caur kinematogrāfu, ir ļoti pieaudzis. Jaunās tehnoloģijas dod lielākas iespējas izteikties vizuāli, bet tas nenozīmē, ka viss uzfilmētais ir arī filmas. Lēnām atlase notiek, bet būtu vajadzīga analīze par to, kas mūsdienu kino tiek ražots, tātad – analīze. Nevis rakstiņi par vienu filmu, bet kāda perioda analīze. Tad arī saprastu – kas izdarīts, kas vajadzīgs.
– Vai tad tā nav? Valsts naudas piešķiršana projektiem ir pamatota tikai ar – man patīk/nepatīk, man šķiet interesanti/neinteresanti?– Tieši tā arī ir – kino aktualitāti nosaka tie, kas sadala naudu. Pieteikumu vienmēr ir daudz, no tiem var izlasīt to, kas būtu vajadzīgs mūsu attīstībai – profesionālai, valstiskai, ētiskai, kas var palīdzēt mums kā nācijai. Protams, paralēli jāvērtē profesionālā meistarība, iespējas... Šobrīd ir haoss. Es nesaprotu, kāpēc gadiem ilgi nedod naudu filmēšanai Vara Braslas projektiem. Ja žūrijai interesē šauras tēmiņas, tad tām arī tiek dota nauda, jo viņi nekā neatbild par savu izvēli.
– Par ko jūs gribētu taisīt filmu?– Par daudz ko. Man tikai žēl, ka mūsdienu apstākļos dokumentālajā kino nav iespējams uztaisīt analītisku kino, – filmu budžets ir niecīgs, gadiem ilgi jāvāc nauda filmēšanai, bet pētījuma process vispār netiek apmaksāts. Kāpēc jāiesniedz pieteikums uz filmu konkursiem, jo tas nozīmē – atdot savu ideju, kas pēc kāda laika var parādīties cita cilvēka darbā. Pieteikumi ir ideju izsēšana tiem, kuriem pašiem nav savu ideju.
– Jums tā ir gadījies?– Daudziem kolēģiem tā noticis. Ideju ir daudz, un nekad nevar zināt, kuru no tām būs iespēja realizēt. Es neesmu savtīgs, bet man arī nepatīk idejas izsēt pa vējam.
– Esat domājis, kā būtu veidojusies jūs dzīve, ja toreiz, kad studējāt lauksaimniecības akadēmijā pārtikas tehnologos, jums nebūtu radusies iespēja sākt fotografēt un rezultātā jūs nebūtu nokļuvis Rīgas kinostudijā?– Nē, es par to nedomāju. Man dzīvē ir ļoti veicies, jo es nokļuvu īstajā brīdī īstajā kompānijā. 1957. gadā. Tas bija labs laiks. Astoņus mēnešus strādāju bez jebkāda atalgojuma. Toreizējā hronikas sektorā sanāca daudz visdažādāko profesiju cilvēku, kas gribēja nodarboties ar kino. Un, tā kā tika celta Rīgas kinostudijas ēka Šmerlī, bija vajadzīgi daudzi jauni cilvēki, visi gribētāji tika arī pieņemti. Tur bija žurnālisti, veterinārārsti, juristi un vēl daudzu citu profesiju pārstāvji, kuriem nebija nekādu zināšanu kino, bet viņi gribēja strādāt šajā nozarē. Hronikas gaitenītī, kas bija vien 20 metru garš, grozījās visi jaunie un apsēstie un cits citam arī palīdzēja. Rezultātā tapa brīnišķīgas filmas, kuras vēl tagad pasaulē skatās ar apbrīnu.
Visiem bija viena interese – taisīt kino, un visiem interesēja kopīga lieta – laba filma. Laime bija tā, ka nezinājām, kā taisīt kino, tāpēc arī nevadījāmies pēc Eiropā valdošajiem stereotipiem, bet meklējām savu izteiksmes veidu.
– Izklausās ļoti nesavtīgi. Kur tas zudis, vainīgs šis egoisma pilnais kapitālisma laiks?– Šobrīd kino nozarei nav kopīga mērķa – tā ir vislielākā nelaime. Viens gaitenis, viena studija un visiem iespēja realizēt savus darbus – tie bija nosacījumi, kas saliedēja. Neviens nekautrējās prasīt padomus, neviens neliedza padomus. Un tapa ģeniāli darbi, tie joprojām ir unikāli. Kaut vai Ulda Brauna filma 235 000 000 – vairāk nekā divas stundas gara filma bez teksta, kas satricināja visu Eiropu, jo tā neko tādu nebija ne redzējusi, ne uztaisījusi. Protams, ideja ir svarīga, bet tikpat, ja ne svarīgāk, ir – kā to izsaka un pasniedz. Mūsu kino šobrīd bakstās ap sīkumiem, bet ir jātaisa par lieliem jautājumiem.
– Pēc kursadarba Krasts kopā ar Aivaru Freimani veidojāt filmu Ceļamaize, kas sacēla milzīgu skandālu un kuras oriģinālu nolēma iznīcināts. Toreiz taču arī jūs gribēja padzīt, tomēr tā nenotika. Zināt, kāpēc?– Tā ir vienīgā filma, kuru toreizējais Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Arvīds Pelše publiski nokritizēja, – tā nav noticis ne ar vienu citu filmu. Tā bija – mūsu liktenis toreiz karājās mata galā.
– Kāpēc tieši filmu Ceļamaize izvēlējāties jubilejas pasākumam?– Par šo filmu daudzi cilvēki ir maksājuši ar saviem amatiem, filma tika iznīcināta, palika tikai viena kopija, kas līdz šim glabājusies manā personiskajā arhīvā. Man ir iespēja šo filmu parādīt, to arī darīšu, jo mans liktenis ar to ir ļoti saistīts.
– Vai zināt, kāpēc jūs pasargāja?– Šķiet, ka zinu. Neviens negribēja sniega lavīnas efektu. Uz filmas noskatīšanos bija atbraukuši augsta ranga kolēģi no Maskavas, viņi saprata – ja Latvijā būs precedents ideoloģiski kaitīgam kino, tad nav izslēgts, ka līdzīgi būs arī citur. Latvijā tāds skandāls notika pirmo reizi, un maskavieši saprata, kas tas ir un kādas varētu būt sekas.
Mēs bijām jauni, mūsu pirmā filma Krasts – bija laba, laikām tāpēc mūs atstāja. Man gribas domāt – visi saprata, ka mēs ar Aivaru Freimani neesam kaitnieki, bet censoņi, kas kino grib rādīt dramatiskus apstākļus...
– Nejutāties apdedzinājies un mazliet apjucis – ko tad īsti taisīt?– Nē, jo mums piedāvāja taisīt filmu par LPRS 25. gadadienu. Un par to mēs dabūjām Valsts prēmiju. Pēc gadījuma ar mūsu filmu, kad mēs ar Aivaru Freimani palikām, bet daudzi priekšnieki zaudēja amatus, bet visam mūsu gaitenītim jeb hronikas nodaļai bija brīvākas rokas, iespējams, klimats mainījās un mēs varējām taisīt to, ko gribējām, un neviens mums klāt neķērās. Un ne jau visi gribēja taisīt ko oriģinālu, dažiem gribējās taisīt konjuktūru, citiem – pasūtījuma filmas jeb naudu, citiem – idejas. Un mēs visi sadzīvojām un attīstījāmies.
– Un jums?– Man vienmēr gribējies taisīt interesantu kino.
– Pret naudu un atzinību laicīgās varas pārstāvju vidē esat bijis imūns?– Tā var teikt, jo konjuktūras kino mani nekad nav uzrunājis. Ar aprēķinu neko nevar uztaisīt, jo nesanāk. Dokumentālo kino nevar izrēķināt, jo, tiklīdz ideja izlikta scenārijā, to var nolikt malā un sākt taisīt filmu, jo scenārijs tā arī nekad netiks realizēts. Neviens nekad nefilmē pēc scenārija, jo tas nav iespējams! Un vēl – dokumentālais kino nav nekāds solo projekts, tas ir komandas darbs. Esmu pateicīgs liktenim, kas mani saveda kopā ar filmu direktoru Leonīdu Bērziņu, ar kuru kopā es strādāju kopš 1968. gada, tāpat arī Ivars Vīgners ir rakstījis mūziku visām manām filmām. Protams, arī mana dzīvesbiedre Maija – montāžas režisore. Atklāti sakot – būtu daudz uzvārdu, kurus jānosauc...
– No kurienes jums dokumentālista gēni jeb spēja redzēt pasauli tā, kā to neredz vairākums?– Nezinu. Jaunībā mani kino neinteresēja, uz to es apzināti negāju. Mani interesēja pavisam citas lietas, arī vēsture, literatūra... Starp citu, caur kameru raugoties, dzīve izskatās citāda...
– Jūsu radošajā biogrāfijā var atrast trīs sānsoļus aktierkino virzienā, kur esat strādājis kā operators, tomēr šajā žanrā nepalikāt.– Aktierkino bija pārāk briesmīga mašinērija, neelastīga un ar daudziem nosacījumiem, biji spiests taisīt to, kas pašam nepatīk.
– Dokumentālajā kino tā nebija?– Nekad neesmu taisījis to, kas man nepatīk. Plānu un «vajadzīgās filmas» taisīja konjunktūras cilvēki.
– Esat vienīgais Latvijā, kurš saņēmis visas trīs pasaulē nozīmīgākās dokumentālistu balvas – Eiropas Fēliksu, Jorisa Īvensa un Roberta Flaerti balvu. Jūtaties kā kino guru Latvijā?– Noteikti tā nejūtos (smejas). Citviet pasaulē balva ir svarīga, lai, iespējams, vieglāk varētu sākt taisīt nākamo filmu, teiksim, iegūtu finansējumu. Latvijā balvas neko nenozīmē, vismaz šobrīd...
– Vai tagad varat pateikt, kāpēc Šķērsiela tolaik piedzīvoja uzvaras gājienu pasaulē? Kas tajā saistīja padomju vidē augušos, varētu nojaust, bet kāpēc tā sajūsmināja citviet pasaulē?– Es nezinu. Filmā ir noslēpums, ko pat es nezinu. Iespējams, cilvēki, atkarībā no vecuma, izglītības, nacionalitātes un vēl kā cita, saskatīja to, ko mēs, veidotāji, pat neapzināmies. Ja Latvijā šausminājās par to nožēlojamo latviešu dzīvi, ko mēs esam uzdrošinājušies rādīt, tad Japānā cilvēki sajūsminājās par skaisto dabu...
– Kā tiekat vaļā no citu cilvēku likteņiem, jo reizēm šķiet, ka filmas veidotāji ir gluži kā psihoterapeiti vai dziednieki?– Nekā. Tas velkas līdzi visu dzīvi. Mēs pat kļūstam par ģimenes locekļiem, mūsu likteņi joprojām ir savīti. To saku ne tikai par Šķērsielu, par kuru esam taisījuši trīs filmas, bet par visām.
– Vai ir nācies izdarīt ētiskas izvēles starp epizodi, kas nāktu par labu filmai, bet vienlaikus nebūtu ētiska saistībā ar kādu cilvēku, teiksim – nejaušs kadrs, atklātības brīdī pateiktais...– Jā, bet es vienmēr esmu atteicies izmantot šādus kadrus. Uz citu cilvēku kauliem savu karjeru nebūvējam. Kādreiz Itālijā bija režisors un operators Gualtjēro Jakopeti, kuram taisot filmu par kādu valsti Āfrikā, nenodrebēja roka filmēt, kā nošauj 12 cilvēkus. Ja viņš nebūtu gribējis filmēt, iespējams, tos noziedzniekus arī nenošautu.
– Tāds galējs salīdzinājums.– Ir ētiskas robežas, kuras cenšos nepārkāpt. Piemēram, sieviete, kas uzticas un piekrīt sarunai, nemaz neapzinās, kāda izskatīsies viņas seja, kad to rādīs uz 30 metru liela ekrāna... Mums ir jādomā par to, kā viņa jutīsies, ko par viņu teiks kaimiņi... Pēcefekts ir visgraujošākā lieta, un tas profesionāļiem ir jāaprēķina.
– Vai jūsu dzīvē ir bijusi vieta arī kam citam vai arī tas bijis viens vienīgs kino?– Tas ir ļoti daudz. Kādreiz runājām, ka viens gads hronikā līdzinās trim gadiem reālajā dzīvē – tik intensīvs un blīvs bija laiks.
– Ja satiktu zelta zivtiņu, kādas būtu jūsu trīs vēlēšanās?– Gribētu digitalizēt visas filmas, kuras esmu veidojis, lai tās būtu pieejamas skatītājiem. Lai gan vajadzētu digitalizēt visu, kas tajā laikā tapa, jo nevar jau kolēģus pamest. Mūsu darbs bija domāts tautai, un tautai to vajadzētu arī redzēt. Kad auga abas meitas, es lielākoties biju prom no mājām, un man gribētos vairāk laika veltīt saviem trim mazbērniem, palīdzēt viņiem ievirzīties šajā dzīvē; iespējams, viņi paši pat neapzinās, kam viņi ir noderīgi, bet es to redzu. Vēl man gribētos atrast finansējumu tai iecerei, ko gribu realizēt.
Rādīt reklāmu
