Saruna ar Saeimas Vienotības frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi par
pašreizējās koalīcijas īpatnībām, par to, ka tā daudz mazāk uzmanības
pievērš kaut kādiem tur olimpiskajiem centriem un kaut kādām
koncertzālēm.
Par Vienotības attiecībām ar Nacionālo apvienību un Reformu partiju un to, ka Zaķis neatbalsta neklausīgo partneru izmešanu no kaolīcijas, bet cenšas tos pārliecināt. Arī par to, ka iespējama gāzes cenu celšanās par 30%, 40% un pat 50%, ja Latvija neatliks gāzes tirgus liberalizāciju līdz 2017. gadam.
– Jūs esat ilggadējs Saeimas deputāts ar pieredzi darbā ar dažādām koalīcijām. Kā vērtējat pašreizējo koalīciju? Ar ko tā atšķiras no citām?
– Šajā koalīcijā izvirzās mazāk jautājumu, kas saistās ar atsevišķu partiju šauru interešu virzīšanu. Partneri ir politikā krietni mazāk pieredzējuši, tāpēc dienas kartība ir pilnāka ar jautājumiem, kas nāk no Ministru kabineta un parlamenta, un krietni mazāk ir tādu jautājumu, kas saistīti ar atsevišķu partiju šaurām interesēm. Piemēram, kaut kādi tur olimpiskie centri kādās konkrētās pilsētās, kaut kādas koncertzāles kādās konkrētās pilsētās un tamlīdzīgi. Tagad ir daudz mazāk saimniecisko jautājumu, kas saistās ar kādu partiju konkrētām interesēm.
– Ko varat teikt par savstarpējo gaisotni koalīcijā?
– Koalīcijā ir jaušams konkurences vai tāds kā greizsirdības gars. Tas lielā mērā neļauj gulēt. Visu laiku jūtams zināms saspringums, kurš neļauj atslābt.
– Kā vērtējat visai skarbos Nacionālās apvienības (NA) frakcijas vadītāja Eināra Cilinska izteikumus Saeimas sēdē, kurā viņš brīdināja Vienotību, ka tās bīdītās slēptās lietas agri vai vēlu taps sabiedrībai zināmas?
– Šie izteikumi gan bija ļoti vispārīgi un nekonkrēti, tāpēc man nav īpaši nekāda vērtējuma. Ko viņš ar to gribēja panākt, droši vien jāprasa viņam pašam. Tāpat kā tas, ko klātos un ko neklātos no Saeimas tribīnes runāt.
– Tiek uzskatīts, ka šī koalīcija ir tik dzelžaina, ka pie esošā spēku sadalījuma to pat gribot nevar mainīt. Agrāk, ja kāds partneris sāka pārāk nekaunīgi uzvesties, viņu varēja nomainīt. Tagad koalīcijas partneri ir nenomaināmi. Kā šis faktors ietekmē darbu?
– Iepriekšējā Saeimas sasaukumā Saskaņas centrs (SC) kopā ar mūsu partneriem ZZS virknē jautājumu savstarpēji sadarbojās. Šī nesenā vēsture un arī tas, ka SC bija aktīvs divvalodības referenduma jautājumā, ir novedusi pie tā, ka neviens no pašreizējās koalīcijas ar lielu baudu neizvērtē iespēju strādāt kopā ar kādu no opozīcijas partijām. Līdz ar to pašreizējā koalīcija ir stabila. Es gan neizslēdzu, ka pie dažādiem spiedieniem varētu mainīties iekšējās proporcijas.
– Par stabilitāti nav šaubu. Kā šī neaizvietojamība ietekmē darba attiecības, jo katra partija var uzvesties, īpaši nerēķinoties ar pārējiem?
– Taisnība. Taisnība gan. Nebiju pat šādā kontekstā mēģinājis situāciju analizēt. Godīgi sakot, nekad neesmu bijis spēka risinājumu piekritējs. Esmu tas, kurš rezultātu parasti cenšas panākt ar diplomātiju. Nevis kādu izmest, ja viņš neklausa, bet gan pārliecināt, ja viņš negrib ieklausīties. Zināmā mērā ultimātu politika mūsu koalīcijā ir bijusi, un visspilgtāk tas izpaudās, protams, demogrāfijas jautājumos no Nacionālās apvienības puses pagājušā gada nogalē, kad likām kopā šā gada budžetu. Bija rupjš ultimāts, un nācās meklēt dažādus ceļus, kā no šā ultimāta iziet, un nācās valsts maciņu tomēr pavērt vaļā viņiem vēlamajā virzienā.
– Jūs minējāt, ka iepriekšējā koalīcijā bija situācijas, kad ZZS balsoja kopā ar SC. Tagad ir izveidojusies interesanta situācija ar gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu. Reformu partija (RP) un NA jau paziņojušas, ka neatbalstīs Tautsaimniecības komisijā pieņemto lēmumu grozīt Enerģētikas likumu, kas atliek gāzes tirgus liberalizāciju. Vai šoreiz nesanāks tā, ka Vienotība vai daļa Vienotības, ja tā tiešām gribēs šos grozījumus pieņemt, būs spiesta bloķēties ar SC?
– Es drīzāk prognozēju, ka par šo jautājumu varētu būt brīvais balsojums. Arī tajā skaitā NA un tajā skaitā RP, un var sanākt viens liels brīvais balsojums, kur daļa no deputātiem nopozicionējas saimnieciskās kategorijās domājošos un daļa tomēr vairāk nacionālās identitātes kategorijās. Neviens jau nav pret ES direktīvas ieviešanu. Direktīvas mērķis ir zemāka cena patērētājiem. To mēs visi labi saprotam un gribam zemāku cenu patērētājam. Bet, nedod dies, lai neiznāk tā, ka, laužot privatizācijas līgumu ar Gazprom, mēs dabūjam kārtējo nenormālo tiesvedību par nenormāliem miljoniem, kas pēc tam ir jāiekļauj tarifā. Lai nesanāktu šāda situācija, mēs saredzam iespēju veikt liberalizāciju soli pa solim. Pirmais solis – uzreiz tagad ar 2014. gadu Latvijas tirgū ielaist iekšā trešos spēlētājus ar piekļuvi pie infrastruktūras un tikai pēc tam, kad Latvija ir pieslēgta Eiropai, dalīt nost sadales operatoru. Ja ir pieslēgums pie Eiropas, tad ir izveidojies piegādes tirgus un pēc tam izveidojas arī sadales un mazumtirdzniecības tirgus. Soli pa solim mēs varam nonākt līdz rezultātam. Tie, kuri ietiepīgi teiks, ka Gazprom un Krievija ir sliktie un par visām varītēm mums viņiem jāpiespiež sadalīt savu uzņēmumu, tie nerēķināsies ar sabiedrības vēlmi saņemt energoresursus, tas ir, gāzi, par iespējami zemāku cenu.
Rādīt reklāmu
