Jau vairākas dienas dzīvojam jaunajā gadā, bet tas joprojām atgādina nesen pirkto kalendāru – plānotāju: tukšs un piezīmju neapķēzīts. Šķirstot to, atsevišķi mēneša datumi raisa vien atmiņas un asociācijas ar pērn piedzīvoto. Kādus notikumus būtu vērts īpaši pieminēt (mācībai un secinājumiem), un par ko būtu noderīgi padomāt nākotnes kopsakarībās?
Neatkarīgās viesi šoreiz divi vīri, kuru skats uz dzīvi nereti nokaitina, jo tas mēdz atšķirties no rēnā rimtuma, kas tik ļoti tīk daļai sabiedrības. Diskutē pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns un vienkārši – Aivars Borovkovs (jā, tieši tā viņš vēlējās, lai viņu piesaka, uzsverot, ka šajā sarunā Borovkovs nepārstāv Latvijas Juristu biedrības viedokli – tikai pats savējo).
– Iepriekšējā gada pārskatos par galveno notikumu visi mediji atzina valodas referendumu, eksaltiski jautājot: kā tas var būt?! Kā bija iespējams, ka daži politiskie avantūristi, kuri pat nepiederēja Latvijas pilsoņu lokam, dziļi saspļāva tautas dvēselē?
A. Borovkovs: – Valodas referendums ir nacionālās politikas neesamības rezultāts. 90. gadu sākumā tauta ieguva neatkarību, bet tās līderi nezināja, ko ar to iesākt. Visprecīzāk Latvijas politiku simbolizē Ēvalda Valtera Vella kalpos tēlotais Rīgas birģermeistars Eks, kurš izmisīgi mētājās apkārt ar samta spilventiņu, nesaprotot, kam iegrūst pilsētas atslēgas – faktiski, kuram kungam izdevīgāk atdoties. Arī valodas referendums ir šīs atdošanās rezultāts. Zināmā mērā to sekmēja arī brutālā pāreja uz digitālās televīzijas apraidi. Ja Austrumlatvijas ļaudis varēja skatīties vai nu izklaidējoši optimistiskus kaimiņvalstu kanālus, vai drūmi gaudenos un kašķīgos pašmāju televīzijas raidījumus, tad tagad šādas izvēles nav. Liela daļa pierobežas iedzīvotāju Latvijas televīziju neredz vispār, jo viņiem nav naudas, par ko nopirkt dekoderu. Tādējādi Latgale saknē ir nogriezta no Latvijas informatīvās telpas. Par referenduma situāciju nevajadzētu brīnīties.
Ziniet, gribu pastāstīt kādu epizodi. Pērn biju intervijā krievu radiokanālā. Es raidījuma vadītājam saku: klau, runājam latviski, ja? Viņš atbild: nav problēmu. Un tā veselu stundu ēterā noplēsām latviski. Interesantākais bija tas, ka uz radio zvanīja vecāka gadagājuma cilvēki, par kuriem ierasts domāt, ka viņi nemāk latviešu valodu, un runāja gan latviski, gan krieviski. Viņu jautājumi bija loģiski, un neradās šaubas, ka ļaudis labi saprot sarunas būtību. Neviens neprotestēja, ka runājam latviski. Man kundze parasti jautā: kā tu māki iedarbināt tos krievus? Es vienkārši nenokauju viņos ticību, ka viņi spēj runāt latviski. Latvieši bieži savā nevienam nevajadzīgajā iztapībā paši neļauj krieviem runāt latviski. Tā ir nopietna nācijas slimība. Tikko jūt, ka sarunas biedram ir akcents, automātiski pāriet uz krievu valodu. Kāpēc? Kaut arī lieliski protu krievu valodu, es nekad neliedzu iespēju sarunāties ar mani latviski.
J. Jurkāns: – Aivars man atsauca atmiņā kādu epizodi no 90. gadu vidus. Doma baznīca, arhibīskaps Vanags sāk sprediķi... Viņš saka aptuveni tā: mums iesaka saskaņu un piedošanu, bet es jautāju – ak, Kungs Dievs, kur lai rod spēku šai piedošanai un saskaņai...? Pagājuši vairāki gadi, un Jānis Vanags atkal saka runu 18. novembrī. Doma ir tāda – Latvija ir sagrauta, jo mēs nespējam uzticēties cits citam. Sabiedrībā trūkst saskaņas un vienotības. Šajā mirklī man rodas bezkaunīgs jautājums: vai šodien Vanags zina zāles pret to? Vai viņš ir gatavs kopā ar Jāni Pujatu stāvēt vienās pozīcijās, protestējot ne tikai pret praidu, bet arī, lai saliedētu sabiedrību, sludinot piedošanu?
– Jūsuprāt, saskaņa un vienota valsts vēl ir iespējama?
J. J.: – Manuprāt, vairs nē... Domāju, ka procesi kļuvuši neatgriezeniski. Tie liecina, ka faktiski mums savas valsts vairs nav. Ir tikai teritorija, kuru pagaidām kaut kā nebūt vēl pārvaldām. Bet kas būs vēlāk, kad zaudēsim arī latu, kurš šobrīd, protams, ir tikai simbols? Ko tad vēl pārvaldīsim – policiju, ugunsdzēsējus, medicīnu, izglītības jomu, kura Eiropā nekotējas? Kas būs tās sastāvdaļas, kuras liecinās, ka mums pašiem ir sava valsts – karogs un himna...?
A. B.: – Tagad jau parādījušies jaunlatvieši, kuri gaudo, ka arī karogs un himna nav īstie. Diemžēl vēl ļoti daudzi citi faktori drupina valsti. Arī pieminētie praidi grauj tās pamatu – ģimeni. Tie visi ir kā skābes pilieni, kas saēd valstij raksturīgos atribūtus – teritoriju, tautu, tās garu, vienotu likumdošanu...
J. J.: – Mūsu varasvīriem nav tādas izpratnes kā tauta. Ir tikai nodokļu maksātāji. Piedod, Aivar, un kā gan mēs varam runāt par vienotu likumdošanu, ja tā nemitīgi mainās, ja tajā apzināti iestrādātas šķirbas, kur paslēpties dažādiem blēžiem?
A. B.: – Varu piekrist, taču problēma patiesībā ir daudz dziļāka. Atceries, ja agrāk, runājot par augstāko instanci, teica – «jāraksta uz Maskavu», tad pašreiz tautā saka – «jāraksta uz Briseli vai Strasbūru»... Lūk, šie ir faktori, kuri patiešām padara valsts nosaukumu butaforisku. Ja cilvēks nevar sasniegt taisnību savā tēvzemē, tad tas ir nopietns kapu zvans valstij.
– Vēl nedaudz par nākamā gada megaplānu – lata aizstāšanu ar eiro. Neskatoties uz negatīvo sabiedrības vairākuma viedokli, mūsu valstsvīri uzskata, ka vienotās ES valūtas telpai jāpievienojas bez referenduma.
A. B.: – Kurš jautāja sabiedrības viedokli par Latvijas iesaistīšanos Irākas okupācijā? Statistika tolaik rādīja, ka Eiropā aptuveni 85% bija pret to. Kurš Latvijā balsoja, ka jāiznīcina vietējā cukura ražošana? Tobrīd kaut kādiem klerkiem tas bija izdevīgi. Nostrādāja atsevišķi politikas pamatelementi – komformisms, korupcija, varbūt vēl kas.
J. J.: – Turklāt atbildība ir kolektivizēta un neviens nav vainīgs. Tādējādi var darīt, ko vien grib – ar cukura ražošanas nozari, zvejniecību, eiro...
– Jūs reiz teicāt, ka pievienošanās eirozonai ir nevis ekonomisks, bet politisks jautājums.
J. J.: – Tieši tā, bet kurš šodien man godīgi pateiks, kā izmainīsies mana maciņa saturs tad, kad ieviesīs eiro? Par to neviens nerunā, jo viss taču notiek lozungu veidā. Dajoš evro!
– Iespējams, drīz par Latviju kā nacionālu valsti vispār vairs nerunāsim, jo arvien vairāk Eiropas Savienība (ES) koncentrē varu un pārvaldības instrumentus savās rokās. Tajā pašā laikā ārpolitikas eksperti saka, ka citu variantu jau neesot, kā vien upurēt savu suverenitāti uz federācijas altāra. Kopienā nostiprinās t. s. divu ātrumu modelis, kur vienā joslā strauji uz priekšu traucas transnacionālais ekspresis (ekonomiski attīstītās Eiropas valstis), bet pa malējo rindu kusli kūņojas perifērijas bastardi, velkot līdzi savu balastu – konstitucionālo patriotismu.
A. B.: – Latvija patiešām ir tikai teritorija, jo mums vairs nav nekādu tiesību izvēlēties ne patstāvīgu attīstības virzienu, ne ātrumu...
J. J.: – ...tāpēc, ka Latvija ir finansiāli okupēta valsts. Tā nevar atļauties nekādu pašdarbību (kaut vai budžetu veidojot), jo tad kreditori momentā iedos mums pa nagiem. Neaizmirsīsim, ka esam smagos parādos. Ziniet, bet mani interesē, vai šīs finansiālās okupācijas veicinātāji šodien jūtas vainīgi par to? Nē, viņi joprojām ir pie varas un atkal raujas pie tās no jauna.
A. B.: – Manuprāt, sen laiks atzīt, ka t. s. Rietumu demokrātiskās sabiedrības pārvaldes mehānisms ir izkurtējis. Tas līdzinās aizvēsturiskam zaporožecam, kuru var spodrināt un bezgalīgi mainīt detaļas, bet autiņš tik un tā uz priekšu nekust. Kaut arī tas acīm redzami nedarbojas, tomēr neoliberāļi šo modeli kā vienīgo pareizo mēģina uzspiest visai pasaulei. Nevienam marksistam pat lielākajos murgos nerādījās, ka izveidosies vēl kāda jauna šķira. Proti, birokrātijas buržuāzija. Salīdzinot ar tiem, kuri valstī reāli strādā un maksā nodokļus, pārvaldītāji ir kā milzīga, neproporcionāli liela ūdensgalva. Šī šķira ir sagrābusi savās rokās visus varas līdzekļus un instrumentus. Savukārt tie, kurus Markss reiz pretstatīja kā divus antagoniskus sabiedrības slāņus – proletariātu un buržuāziju –, tagad atrodas kopīgos ierakumos. Viņi ir vienā frontes pusē, bet varas jeb birokrātijas buržuāzija – otrā. Valsts pārvaldes mehānisms ar butaforiski ievēlētiem atpazīstamiem cilvēkiem ir sevi izdzīvojis. Tas dod īslaicīgu iespēju bradāt pa augšu gadījuma cilvēkiem, kuriem nav zināšanu un strādātprasmes, nereti arī godaprāta.
Diemžēl šodien trūkst dziļākas filozofiskas izpratnes par to, kas notiek un kāds ir lietu patiesais stāvoklis. Varētu teikt, ka tagad ir tāds īslaicīgu avantūristu laiks. Sašķelta ir ne tikai Latvijas sabiedrība. Šobrīd haotiska ir visa pasaule. Tā nosacīti dalās lielās grupās: konservatīvajā un tajā, kas veido t. s. jauno pasauli, ar to saprotot vienotu telpu bez strikti nodalītām robežām, valodām un ticības. Jā, arī bez tradicionālām, cilvēces apziņā esošām vērtībām. Tās aizstāj ar visām iespējamajām brīvībām – pārvietošanās, izteikšanās, uzskatu un pārošanās brīvību. Sludinot brīvību no vienas puses, šie jaunās pasaules kārtības nesēji bez jebkādas tolerances ir gatavi iznīcināt ikvienu, kas stājas viņu ideoloģijai pretī. Demokrātijas vārdā nav svarīgas nedz valstis, nedz nācijas. Ar masīvu sabiedriskās domas spiedienu pasaulei tiek paziņots par kādu ienaidnieku vai diktatoru, un tad jebkura vardarbība ir pašsaprotama. Faktiski tie ir modernie Krusta kari.
– Varbūt tagad parunāsim par kādu iekšpolitikas aktualitāti? Atgādināšu, ka šis ir pašvaldību vēlēšanu gads. Vissīvākās cīņas notiks par Rīgu.
J. J.: – Patlaban no nacionālajām partijām dzirdam lozungus – atdosim atkal Rīgu Latvijai! Bet es gribu jautāt: kāpēc jūs pazaudējāt varu? Reiz taču Rīga jums piederēja. Daudzus gadus.
– Skaidrs, ka Ušakovs jau nu nebūs nekāds birģermeistars Eks, kurš mētāsies apkārt, plijoties visiem virsū, lai kāds paņem Rīgas atslēgas. Cik stipri ir Ušakova konkurenti no latviešu partijām? Tie ir spējīgi viņam atņemt varu?
J. J.: – Negribu nevienu personīgi aizvainot, tomēr mani interesē, kāpēc varas partijas tik nopietnā amatā virza, piedodiet... otrās šķiras politiķus. Visi taču saprot, ka Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte nav Vienotības līdere. Patiesībā valdošās partijas nemaz nedomā atņemt Ušakovam Rīgas atslēgas. Tās prāto, ko gan tādu izdarīt, lai neatdotu viņam savus vēlētājus. Tā teikt, pavisam pieticīgs uzstādījums: lai mūsējie, nedod Dievs, neaizietu pie pretinieka!
A. B.: – Šī atkal ir tā mūsdienu demokrātijas ēnas puse. Proti, ka sevis piedāvāšana publiskai varai notiek ar vēstījumu: citi ir sliktāki par mani. Nevis es esmu labāks par kādu. Tas ir destruktīvi.
J. J.: – Diemžēl nedz pilsētas, nedz valsts līmenī netiek piedāvāta attīstības stratēģija. Viss, ko politiķi sola, ir tikai izdzīvošanas taktika. Ja dzīvojam valstī, kurā mums saka, ka vairs nebūs pensiju, bet tikai vecuma pabalsti; ja vairāk nekā 60% cilvēkiem alga ir zemāka nekā iztikas minimums, tad pašsaprotami, ka ļaudis brauks prom no Latvijas. Cilvēki grib dzīvot, nevis izdzīvot.
– Pērnruden apritēja gads, kopš Latvijā valda tiesiskuma koalīcija – partiju trīsvienība, ko veido premjera Dombrovska pārstāvētā Vienotība, eksprezidenta Zatlera instalētā Reformu partija un Nacionālā apvienība. Kā ir, kungi, – jūtam, ka tagad dzīvojam likumus bijājošā valstī?
A. B.: – Atbildēšu ar kādu piemēru. Pirms Ziemassvētkiem kopā ar kundzi izmetām nelielu līkumu pa Eiropu – Lietuvu, Poliju, Čehiju, Austriju un Vāciju. Šā brauciena sakarā pieminēšu vienu valsts regulētu jomu – satiksmi. Ar auto apceļojot minētās valstis, es neredzēju nevienu mentu, bet gan policistus, kuri ir kustības drošības un servisa sastāvdaļa. Savukārt, iebraucot Latvijā, pie Bauskas pamanīju pirmos mentus. Neskatoties uz slidenajām ietvēm, riskējot ar visu, tie bija gatavi mesties ārā no dziļākā aizstūra, lai ķertu kādu mašīnu, kura brauc nedaudz ātrāk.
– Normāli. Pārkāp satiksmes noteikumus un tiec sodīts!
A. B.: – Normāli nav tas, ka uz lietām, kuras ir sakārtojamas, vēlas pelnīt, padarot tās par valsts melno biznesu. Šāda pieeja veido tiesisko nihilismu un grauj ticību valstij. Daļa valsts pārvaldē strādā tikai tāpēc, ka tur var kāst naudu.
J. J.: – Zagt.
A. B.: – Es nelietotu tik smagu vārdu, jo saprotu tā juridisko saturu. Nav jāzog, lai valsts labumus padarītu par saviem.
J. J.: – Terminoloģija šajā kontekstā nav svarīgākā. Kā liecina Transparency International decembrī publiskotais Latvijas korupcijas uztveres indekss*, tas ir nemainīgi zems – 49 balles no 100. Kopš 2008. gada indekss ir kritiski pazeminājies. Labi, un tagad iedomājies inteliģentu censoni... Viņš saprot, ka dzīvo nozagtā valstī jeb failed state, caurkritušā valstī. Jaunais cilvēks neredz citu perspektīvu, kā vien iekļauties kādā varas nomenklatūrā, lai kāstu naudu, vai arī aizbraukt no Latvijas. Kur ir tie instrumenti, kas spēs šo situāciju mainīt, ja ar visu baznīckungu priekšgalā esam secinājuši, ka nu ir ziepes – ka izmirstam un izbraucam?
A. B.: – Šādu instrumentu nav. Runājot par indeksiem, tie vienmēr parādās slikti, ja valsti vajag nospiest uz ceļiem.
J. J.: – Tu domā, ka nevar mainīt vēlētāju mentalitāti?
A. B.: – Nevar. Daudzi normāli cilvēki iet politikā ar cēliem nodomiem mainīt kaut ko uz labu.
J. J.: – Tu saki – daudzi normāli cilvēki iet politikā... Bet kāpēc tad politika ir tik nenormāla?
A. B.: – Jo tie, kuri dodas politikā, neko nevar mainīt. Pašreizējā politiskā sistēma ir neizmaināma. Tā ir ērta tiem, kuri tur jau nostiprinājušies. Jaunpienācējam ir tikai divas iespējas: vai nu pielāgoties sistēmai un kā puzles gabaliņam ieņemt sev atvēlēto vietu, vai arī – sistēma samaļ un izspļauj ārā. Trešās iespējas nav.
J. J.: – Tad atliek tikai klusēt?
A. B.: – Es parasti saku tā: nekad nestrīdies ar idiotiem. Viņi vispirms tevi nospiež savā līmenī, bet pēc tam piebeidz ar savu pieredzi. Reizēm ir labāk gudri paklusēt, ieturot pauzi.
J. J.: – Bet, ja tu klusē, kad muļķi runā, tad faktiski tu viņiem piekrīti. Zini, pirms dažiem gadiem es domāju: nu tā... Ir krīze. Tagad vēlētāji pamatīgi nokritīs uz pakaļas, piedodiet, un beidzot dabūs smadzeņu satricinājumu. Tad viņiem atvērsies acis un viņi sapratīs, kas notiek. Atceries, atmodas laikā bija inteliģence, kas varēja pateikt priekšā pareizos lozungus un frāzes. Tauta tai noticēja. Tika izveidota partija, kura solīja šīs lietas realizēt. Vai šodien, Aivar, ir šādi priekšnoteikumi? Nav! Arī krīzes izraisītais kritiens mums izrādījās pārāk viegls. Te nav Grieķija. Latvijā joprojām ar mūsu kluso piekrišanu notiek tas, par ko saka – «uz Briseli aizveda». Aizveda arī neatkarību. Pat vairāk, nekā to Brisele no mums prasīja. Tagad, ieviešot eiro, atkal aizvedīs vairāk, nekā no Latvijas prasa, jo mums taču vajag šo virsuzdevumu – dekorāciju, nevis patiesas rūpes par valsts labklājību. Tā ir iztapīgi direktīvas pildoša neatkarība. Man šķiet, ka Latvijā lielākā problēma nav pat tā, ka pie varas ir daudz neliešu. Nelaime ir tā, ka mums ir maz ģēniju.
A. B.: – Es savas politiskās ilūzijas zaudēju jau pēc 5. Saeimas vēlēšanām, kad ar pirmajiem patstāvības soļiem sāka korumpēties Latvijas politikas elite un ierēdniecība. Man pēc neatkarības atgūšanas latviešu sadalīšanās sīkpartijās bija šoks.
Otrreiz es politikā vīlos 2008. gadā. Krīze bija iemesls un iespēja daudz ko radikāli mainīt. Izrādījās, ka augšā nevienam nekādas pārmaiņas nevajag. Atļaušos teikt, ka krīze bija tikai tautai. Varas elitei tā nav bijusi nevienu brīdi. Šodien šīs mazās sportistu komandas 200 cilvēku apjomā, kuras sauc par partijām, Latvijā nereprezentē neko un turpina maukt bez bremzēm...
J. J.: – Un kā vēl reprezentē! Reprezentē tos, kuri partijas ir izveidojuši un uztur par tautai nozagto naudu. Politiskās partijas šos cilvēkus apkalpo. To tu nezini?!
A. B.: – Es turos pie kādas vecas tēzes, cipara 10 000. Tad, kad Satversmes tēvi veidoja Latvijas Pamatlikumu, tad šis maģiskais skaitlis – 100 deputātu Saeimā – bija aptuvens cipars. Bija doma, ka viens deputāts pārstāv 10 000 vēlētāju. Patiesībā šis skaitlis ir ļoti vieds. Saeimā drīkstētu iekļūt partijas, kurām ir ne mazāk biedru.
J. J.: – No sākta gala visas politiskās partijas tika nopirktas – iespējams (es teikšu tā, lai neiesēstos cietumā). Likumdošana tika veidota par labu ietekmīgiem cilvēkiem. Lielas partijas, kuras vada nepakļāvīgie, viņiem nav vajadzīgas. Izdevīgāk tās sadalīt sīkajās, lai vienkāršāk manipulēt.
A. B.: – Es runāju par to, ka krīzes laikā bija iespēja mainīt šo sistēmu.
J. J.: – Ja varēja, tad pasaki, kāpēc to nedarīja?
A. B.: – Nebija politiskas gribas. Cīņa pret nevienlīdzību parasti beidzas brīdī, kad pats saņem pirmās privilēģijas.
J. J.: – Kāpēc lai kādam būtu politiskā griba, ja par to nemaksā? Maksā taču, lai saglabātu esošo sistēmu.
A. B.: – Bet varēja taču likvidēt virkni muļķīgu un nejēdzīgu ministriju. Bija iespēja pamatīgi samazināt valsts aparātu. Ja man pieder privāts uzņēmums, es taču lieliski saprotu, ka grūtos laikos nevar pirkt ekskluzīvas dizaina mēbeles, apzeltītus svečturus u. tml. lietas. Atkārtoju: varas eliti krīze nav skārusi. Tur svētki nav beigušies.
J. J.: – Kāpēc Latvijai vajag, piemēram, 40 pārstāvniecību ārzemēs? Ko dara mūsu vēstnieki Portugālē, Spānijā, Grieķijā? Manuprāt, Latvijai pilnīgi pietiktu ar desmit vēstniecībām un attīstītu goda konsulu institūciju.
A. B.: – Par to neņemos spriest, bet skaidrs, ka krīzes smagumu uz saviem pleciem iznesa nodokļu maksātāji. Uzņēmēji, kuriem vajadzēja rūpēties par to, lai nezaudētu darbiniekus un savus uzņēmumus. Ārprātīgo slogu, kuru varēja atvieglot, mazinot valsts aparātu, politiķi nemazināja un pat nedomā to darīt. Es šodien ieeju valsts iestādēs un redzu bariem cilvēku, kuri ir darbā, bet nav skaidrs, ko viņi dara.
J. J.: – Par to jau ir runa! Paskaties uz budžetu un tu redzēsi, ka elite sev iedalījusi vairāk līdzekļu nekā pērn. Un atkal tas noticis, visiem klusuciešot.
* TI veiktajā korupcijas uztveres indeksa izvērtējumā Igaunijas KUI ir 64 balles, Lietuvas – 54 balles. ES valstu vidū par Latviju sliktāks rezultāts ir Grieķijai, Bulgārijai, Itālijai, Rumānijai un Slovākijai. Labākie rādītāji ir Dānijai, Somijai un Jaunzēlandei, kurām ir 90 balles.
Rādīt reklāmu
