«Ja Māris Kučinskis ir noskaities, tad tas ir nopietni,» izteicās kāds ekspolitiķis, labs Māra Kučinska pazinējs.
Un tiešām: pēc nule notikušās Lielo pilsētu asociācijas (LPA) sanāksmes, kurā piedalījās vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (Reformu partija), Kučinska kungam, kas ir LPA izpilddirektora vietnieks, bija daudz ko teikt.
Kaut arī pēc viņa ironiskajām piezīmēm attiecībā uz ministru (viņaprāt, vienīgais, ko ministrs ir izdarījis, esot lācēnu pārvešana no vienas vietas uz otru, uzmanības pievēršana Jūrmalas mēra amata ķēdei, kā arī iniciatīva par deputātu skaita samazināšanu) bija iestājies tāds kā pamiers, lielo pilsētu vadītāju sanāksme atkal raisīja neapmierinātību ar ministra Sprūdža (ne)izpratni par pašvaldību lietām. Pilsētu vadītāji, demonstrējot toleranci, izteicās, ka gaidīšot Edmunda Sprūdža saprātīgas atbildes un risinājumus vēl divas nedēļas. Kas būs pēc tam? Par to pilsētu mēri pagaidām izvairās runāt.
Neatkarīgā piedāvā interviju ar Māri Kučinski.
– Kas tad īsti notika Lielo pilsētu asociācijas sanāksmē, kuru tomēr apmeklēja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs? Pirms tam viņš gan lika saprast, ka negrasās apmeklēt šo saietu, jo asociācijā taču ir Aivars Lembergs – cilvēks, kam ir «ierobežotas tiesības vadīt pašvaldību».
– Pirms sanāksmes publiskajā telpā jau bija sākušas virmot emocijas, piedevām klāt vēl nāca Latgales jautājums. Bija pat mēģinājumi sašķelt apvienību. Mēs šīs sēdes darba kārtībā ielikām tikai tos jautājumus, kurus esam diskutējuši gada vai pat pusgada laikā, darba grupās un saskaņošanas procesā iesaistoties pilnīgi visiem speciālistiem. Taču visus šos jautājumus VARAM noraidīja. Šodien (29. augustā) saruna bija par jautājumiem, kas – no vienas puses – bija ministrija iniciatīva, no otras – mēs mēģinājām atgādināt, ka pašvaldības nav nekāds izmēģinājumu poligons, jo katras problēmas sasteigtai risināšanai var būt neprognozējamas sekas. Tātad tomēr jāieklausās pašvaldībās.
– Ieklausīšanās nenotiek?
– Nenotiek. Piemērs tam ir plānotās izmaiņas Likumā par pašvaldībām: tās sašaurinās to cilvēku loku, kas varēs kļūt par deputātiem. Izmaiņas paredz izslēgt no iespējamo deputātu vidus visu pašvaldību kapitālsabiedrību vadītājus, nepadomājot, ka tur ir arī slimnīcu vadītāji, kultūras iestāžu vadītāji, skolu direktori un tamlīdzīgi. Pašvaldību filozofija ir tāda: parasti pie varas ir tie līderi, kas jau pirms tam iekarojuši savu autoritāti, piemēram, skolu direktori, un tādi cilvēki ir cienīgi pārstāvēt vēlētājus. Bet te pēkšņi vienā dienā, bez saskaņojuma, bez konsultācijām ar pašvaldībām – valsts sekretāru sanāksmē ministrs Sprūdžs ir gatavs likt priekšā savu projektu par ierobežojumiem un tiem, kuri atteiktos no sava iepriekšējā amata, kā kompensējošo mehānismu piedāvāt 900 latu algu.
– Gan no pašvaldību puses, gan no iedzīvotājiem varētu nākt loģisks jautājums: par ko tie 900 lati?
– Protams, deputātiem jābūt kaut kādai samaksai par darbu, bet pašvaldību deputāta darbs nepaņem 100% viņu laika. Komiteju sēdes, deputātu sanāksmes – ne jau katru dienu tas viss notiek. Jābūt saprātīgam laika balansam: deputāts konsultējas ar savu darba kolektīvu, nāk uz domi ar saviem priekšlikumiem. Tagad viņam būs jāatsakās, piemēram, no skolas direktora amata, trīs dienas viņš dzīvos pa māju, bet divas nāks atstrādāt par 900 latiem. Domāju, ka cilvēki neizvēlēsies tādu variantu.
– Ministrs neguva izpratni par šo jautājumu?
– Nē. Nevienā no pieciem jautājumiem, par kuriem runājām, mēs nespējām vienoties ar ministru. Viņš, šķiet, mūs nesaprata. Sprūdžs gan apgalvoja, ka ir ieklausījies, taču tāda pārliecība neradās. Nu gaidīsim, kas būs nākotnē.
– Vai šāda sanāksme kopā ar ministru Lielo pilsētu asociācijai bija pirmoreiz?
– Pirmā sanāksme asociācijai bija tad, kad ministrs stājās amatā. Toreiz tika atrasta vislielākā saskaņa, ka ministrs konsultēsies ar pašvaldībām un ka mēs visi strādāsim Latvijas reģionu attīstībai. Ikdienas darbs mums ir tāds, ka pilsētu mēriem ne vienmēr ir laiks katru likumprojektu apspriest, tāpēc šeit regulāri pulcējas juristi, attīstības un izglītības speciālisti, un mēs strādājam darba grupās. Ja nav lielu problēmu, mēs nemēdzam aicināt attiecīgās jomas ministrus. Bet šobrīd situācija bija aizgājusi strupceļā, jo visas mūsu vēstules, visas iniciatīvas, visi centieni, lai mūs kaut kā sadzirdētu, bija bez rezultātiem. Palika iespaids, ka pašvaldības ir sliktākais, kas valstī vispār ir. Tāpēc aicinājām lielo pilsētu mērus: varbūt viņi spēs pārliecināt ministru. Divas nedēļas gaidīsim ministra atbildi.
– Jūs teicāt, ka bija mēģinājumi šķelt asociāciju. Kā tas notika, un kādi bija mērķi?
– Kad sapratām, ka mehānismi, ar kuriem labot situāciju, nav iespējami, parādījās dažu pilsētu vadītāju pieprasījumi, ka pieprasījumi mums jāceļ augstākā pakāpē. Publiskajā telpā neapmierinātība izlauzās ārā, un tie, kuri negribēja, lai asociācijai ir kopīgs viedoklis, mēģināja likt sprunguļus riteņos. Latgaliešiem, piemēram, pirmais jautājums bija: vai mums naudu nenoņems? Ja pretim kāds iedod mājienu, ka naudu var noņemt, tad saprotu, ka daži Latgales pilsētu mēri kļūst ārkārtīgi piesardzīgi. Šis ministrs iezīmējas ar to, ka viņš izcīnīs Latgales programmu, bet neviens neanalizē programmas ilgtspēju – ko tā, piemēram, nozīmēs pēc vairākiem gadiem. Pilsētvidei domātā nauda nonāca Latgalē lielākā apjomā, nekā tā iepriekš tika ieplānota, tāpēc latgalieši bija priecīgi. Bet nevienam nav nosodījuma pret latgaliešu attieksmi.
– Rēzeknes mērs – šķiet, vienīgais no lielo pilsētu vadītājiem – pat izteicās, ka neviens tik labs ministrs kā Sprūdžs neesot bijis.
– Ar atzinības izteikšanu viņš bija domājis tieši Latgales programmu. Bet pilnīga vienotība lielo pilsētu vadītāju vidū bija likumdošanas jautājumos. Savukārt latgaliešu bažas par to, ka papildu naudu viņi var pazaudēt, domāju, ir pamatotas. Tā vismaz ir likts manīt.
– Konkretizēsim, par ko asociācija nevienojās ar ministru.
– Saliekot bīstamības pakāpēs, teikšu tā: pirmajā vietā ir tā dēvētais interešu konflikts, kas būtiski un bezjēdzīgi sašaurinās deputātu loku, pazeminot pašvaldības kopīgo intelektuālo līmeni. KNAB, protams, būtu vienkārši sameklēt interešu konfliktu domē, kur par deputātu kļuvis mākslas skolas direktors. Bet ja nu šis direktors ar savu reputāciju un autoritāti panāk to, ka kultūrai tiek mazliet vairāk naudas budžetā? Kam no tā būs sliktāk? Tas kaut kā izklausās pēc Ļeņina filozofijas – iznīcināt inteliģenci, lai būtu mazāk brīvdomības. Pūli taču vieglāk vadīt. Un ja vēl šo saliek kopā ar koncepciju, kurā pašvaldību loma tiek krasi mazināta, bet dzinējspēki ir valsts dibinātas aģentūras, rodas jautājums: kur tad paliek pašvaldības?
– Bet ministrs ir izteikti aktīvs, viņš droši vien grib to labāko…
– Droši vien. Iespējams, ir labi, ka ministrs nāk, kā mēdz teikt, no malas, taču, manuprāt, vajadzētu būt kaut kādai pieredzei, piemēram, pusgadu pastrādāt kaut vai Babītes pagastā, lai kaut vai mazliet saprastu, kā funkcionē pašvaldība, lai saprastu, vai 900 latu deputātam ir jāmaksā vai nav. Arī par atkritumu apsaimniekošanas kārtību nekādas vienošanās nebija: iespējams, ka tā tomēr tiks mainīta. Bet tā padarīs atkritumu izvešanu iedzīvotājiem dārgāku, apgrūtinās pašvaldību darbu, sagraus apsaimniekošanas sistēmu, kas pakāpeniski veidota piecpadsmit gadu.
– Spriežot pēc Sprūdža plāna, izskatās, ka viņš grasās smagi lobēt lielveikalu intereses.
– Protams. Izdevīgums būs tikai lielveikalu tīkliem, kam, pateicoties šīm izmaiņām, izdosies samazināt savas atkritumu izvešanas izmaksas, un atsevišķiem atkritumu apsaimniekošanas tirgus dalībniekiem, kuriem pavērsies privilēģija apkalpot tikai lielveikalus.
– Kā tas viss sākās?
– Sprūdžs apgalvoja, ka pie viņa nemitīgi vēršoties iedzīvotāji ar kaut kādām sūdzībām, tāpēc viņam šķiet, ka nekas nav kārtībā un viss ir jāmaina. Cilvēki no Valmieras, kas pārstāvēja atkritumu apsaimniekošanas jomu, uzaicināja ministru iepazīties ar poligonu un to novērtēt. Pirms tam gan neviens nespēja atcerēties, ka ministrs būtu ciemojies kaut vienā no šiem uzņēmumiem, varbūt izņemot kādu gadījumu, kad viņš Andri Šķēli pa Getliņu pusi meklēja… Bet tas nav stāsts par pašvaldībām. Par tiem, kuri rada atkritumu pārstrā
des rūpnīcas, atbild pati
VARAM. Bet, ja runājam par pašvaldībām, atkritumu izvešana ir obligāts pasākums, par ko atbild pašvaldības. Sabiedrības interesēs ir, lai atkritumu izvešana notiktu visur un arī no tālākajām apdzīvojamām mājām, ne tikai tur, kur tas ir augsti rentabli – no lielveikalu pagalmiem, kur koncentrējas liela atkritumu masa. Līdz šim bija tā, ka uzņēmumam, kurš ir atbildīgs par atkritumu izvešanu, uzticēja visas teritorijas apsaimniekošanu. Sprūdža jaunā sistēma paredz iespēju izraut no kopējās sistēmas rentablāko segmentu, kas ir lielveikalu apkalpošana, mazāk rentablo atstājot, protams, pašvaldību uzņēmumiem, jo pašvaldības nekur neliksies no pienākuma uzturēt tīrību. Zinu, kā ir, piemēram, Vācijā. Lai ieviestu dalīto atkritumu sistēmu, tur vajadzēja daudzus gadu desmitus. Latvijā to ir izdevies izdarīt daudz īsākā laikā, bet arī tam bija vajadzīgs ilgs darbs un sistēma, kura, pašvaldībām un valdībai sadarbojoties ar Eiropas atbalstu, tapa 15 gadus. To var sagraut vienā dienā, ja valdība aiziet egoistisku biznesa interešu lobisma pavadā. Patlaban VARAM un Ekonomikas ministrija veido Valsts atkritumu apsaimniekošanas plānu 2013.–2020. gadam, taču tā veidošanā pašvaldības pat nav aicinātas piedalīties. Iespējams, valdība plāno atkritumu savākšanas funkciju izslēgt no pašvaldību atbildības jomas? Bet kurš tad segs šajos gados notikušos miljoniem vērtos pašvaldību ieguldījumus atkritumu savākšanas infrastruktūras izveidošanā?
– Vai, runājot arī par šo jautājumu, ministrs palika savās pozīcijās? Viņš neizprata jūsu argumentus?
– Domāju, ka ne. Ministra atkritumu pozīcijas aizstāvēja arī viņa padomnieks Spiridonovs, kas bija atnācis viņam līdzi. Ministrs apgalvoja, ka «iespēju robežās pašvaldību viedoklis ir ņemts vērā». Nu nav nekas tāds noticis. Jā, pašvaldību cilvēki bija darba grupā, bet – viņu viedokli vērā neņēma. Bija pat Pašvaldību savienības ieteikums – absolūts noliegums šim Sprūdža plānam, bija ieteikumi, kā risināt atkritumu apsaimniekošanu. Līdz gada beigām ir jāpieņem jaunā valsts stratēģija – kā apsaimniekot atkritumus, bet pašvaldības nav pat redzējušas šā plāna metus.
– Vēl ministram bija ierosme samazināt pašvaldību deputātu skaitu.
– Tas noteikti nav primārais jautājums. Varbūt vispirms atlikt malā to inteliģences iznīcināšanas likumu: ja to pieņems, tad tiešām vairs nevarēs savākt nepieciešamo deputātu skaitu…
– Kā kopumā vērtējat jaunā ministra darbu?
– Pašā sākumā biju optimistiski noskaņots. Tagad… Viņš ir nācis no privātā biznesa, ir ļoti enerģisks, viņš ilgstoši varētu gāzt kalnus, ārkārtīgi labi runā (to viņš spoži nodemonstrēja arī LPA sanāksmē), bet šo prasmi, kā nojaušu, viņš ir apguvis iepriekšējā dzīvē, kas bija pirms ministrēšanas: viņš bija IT programmu pārdevējs. Un pārdevējam jāprot runāt, lai spētu pārdot savu produktu. Jāskatās tikai, kāds ir tas produkts… Taču, jo vairāk ar Sprūdža kungu tikos, jo lielāka kļuva mana skepse. Viņš izplatīja paziņojumu, ka es esot viņa ārštata padomnieks. Bet nekā tāda jau nav. Viņš vienreiz pajautāja, vai es nevarētu viņu konsultēt dažos jautājumos. Nu, ja ministrs lūdz, kāpēc gan ne. Pāris reizes aizgāju uz ministriju, noklausījos viņa lekcijas, bet jautājumus – gan ne. Sapratu, ka viņam nepatīk ieklausīties cilvēkos. Viņam patīk runāt. Taču šobrīd svarīgākais ir tas, kā ar Nacionālās attīstības plāna palīdzību tiks saprogrammēta valsts nākotne, un, kaut gan šis plāns ir ļoti nepilnīgs, mēs šajā cīņā gribējām būt vienoti ar mūsu ministriju. Bet tagad ir jautājums: vai VARAM ir mūsu ministrija vai nav? Kāpēc tā domāju? Tāpēc, ka laika lielāko daļu nākas pavadīt, oponējot ministra neapdomīgajiem priekšlikumiem.
Rādīt reklāmu
