Par politiskās dzīves aktualitātēm intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu.
– Jūs esat skeptiski izteicies par ieguvumiem no rīkojuma Nr. 2. Līdzīgi uzskata 70% Latvijas sabiedrības. Toreiz viens no argumentiem Saeimas atlaišanai bija «demokrātijas privatizācija». Vai tagad demokrātija atkal ir «nacionalizēta», vai vienkārši pamainījušās sejas, kas to pārstāv?
– Man ir grūti to novērtēt, jo neesmu savā amatā saskāries ar kādu ietekmēšanu.
Taču es palieku pie skepses jautājumā par rīkojuma Nr. 2. ietekmi. Manuprāt, jebkura pozitīva rezultāta sasniegšanai ir nepieciešams laiks. Arī valsts attīstībā. Veselības, izglītības jomā nevar uzreiz sasniegt rezultātus, ir nepieciešams ilgstošs komandas darbs. Tāpat arī reģionālajā attīstībā – lai kāds arī būtu cilvēks šīs nozares vadībā, tas nespēj uzreiz ielēkt darāmajos darbos. Tāpēc šobrīd ir vairāk reformu pieteikumu, nevis reālas reformas.
– Jūsu skepticisms vairāk saistās ar valdības vai ar Saeimas darbu?
– Ar abiem kopā. Tas izriet no prakses, ka pārsvarā valdība šobrīd gatavo likumprojektus, un, kamēr tā nav likumprojektus sagatavojusi, Saeima nav noslogota ar jauniem likumiem. Manuprāt, tomēr šī nav ļoti pareiza prakse – iniciatīvai un likumprojektu sagatavošanai tomēr būtu jābūt likumdevēja prioritātei. Taču pagaidām Saeimas rīcībā nav pietiekoša ekspertu sastāva, lai sazobe valdība – Saeima likumdošanas jomā būtu izteiktāka.
– Dombrovska valdības izveides sākumā jums bija bažas par koalīcijas sastāvu, par tā dēvēto Olšteina sešnieku, uz kura lielā mērā balstās šī koalīcija, bet kas nav vienots politisks spēks. Bet koalīcija strādā. Jūsu bažas ir zudušas šobrīd?
– Koalīcijas un valdības stabilitātei ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir situācija Eiropā – tā ir tik neskaidra un sprādzienbīstama, ka neviens uz priekšu neraujas, lai pārņemtu varu. Tāda ir tendence visās Eiropas valstīs. Ļoti daudzās valstīs ir valdības izveides problēmas, jo cilvēki, protams, vēlas pārmaiņas, bet precīzi nepasaka – kādas tieši. Šobrīd Eiropā neviens necenšas paņemt varu, jo nezina, vai ar to varēs plūkt laurus. Nav vilkmes un konkurences varas elites maiņai. Pēc kritiski izšķirīgu lēmumu pieņemšanas – jā, tad tāda vilkme var parādīties.
Es arī uzskatu par pareizu, ka daudzās valstīs tiek palielināts parlamenta pilnvaru termiņš no četriem uz pieciem gadiem, jo tad prasību līmenis pret deputātiem kļūst nesalīdzināmi augstāks. Ja šeit, Latvijā, 11. Saeima jau tā strādā vienu gadu mazāk un vēl izskan idejas par šīs Saeimas atlaišanu, tad es nesaprotu, ko tie cilvēki vispār domā?! Lietas un norises ir jāvērtē, vai no tām būs pozitīvs rezultāts sabiedrībai vai ne. Ar Saeimas un valdības nemitīgām maiņām tā nebūs.
– Kāds ir jūsu skaidrojums koalīcijas stabilitātei? Ir dzirdēts politikas kuluāros viedoklis, ka tā balstās uz diezgan lielu Vienotības diktātu, jo ko varot gribēt no pārējiem – tie ir cilvēki, kas nejauši nonākuši politikā no 300 latu algām uz deputāta tūkstoti, un visi ideoloģiskie principi tiem vienaldzīgi – par varas makti, ka tikai pie siles.
– Es nedomāju, ka tik vienkārši ir. Saeima nav nekāda naudas pelnīšanas vieta. Es pieņemu, ka daudzi jauni cilvēki grib sevi parādīt politikā, tas ir saprotami. Tomēr pasaules prakse rāda, ka politikā ir jānāk cilvēkiem ne tikai ar labu izglītību, bet arī ar profesionālu pieredzi un panākumiem darbā.
– Kā jūs novērtētu tā dēvēto veco oligarhu ietekmi politikā?
– Rīgas pilī nav šādas ietekmes. Un, cik es esmu runājis ar Valdi Dombrovski, situācija nav vienkārša, bet neesmu dzirdējis, ka šāda ietekme būtu izteikta un būtiska.
Reizēm, protams, ir grūti pateikt, kas stāv aiz partiju interesēm, tomēr primārajam šo partiju interešu novērtējumā būtu jābūt kritērijam, vai tās virza valsts attīstību vai ne. Nav jau svarīgi, vai tu esi bagāts vai nabags, – ja valstī nav kārtības, tu tāpat tajā nevari dzīvot. Teiciens, ka zārkam nav kabatu, taču attiecas uz visiem.
– Vai ir jaunie oligarhi? Ja jūs šeit nejūtat ietekmi, vai tad nav tādu grupu, kas ietekmē politiku no ārpuses?
– Man pēc vizītes ASV ir nostiprinājies uzskats, ka visur pasaulē bizness un biznesa aprindas ir ieinteresētas valsts varas stabilitātē. Kur ir robeža, kuru nevar pārkāpt, saglabājot vairākuma intereses, to ir grūti novilkt. Latvijā mēs vēl ejam šo interešu sabalansēšanas virzienā.
– Jūs vēl izjūtat kādu saikni ar ZZS? Kaut vai uzskatu līmenī. Vai tā jau ir pārrauta?
– Es cenšos objektīvi izvērtēt jebkuras partijas, arī ZZS, darbību. Un iebilst atklāti gadījumos, kad uzskatu tās rīcību par nepareizu. Tas, ka es pēc būtības palikšu laucinieks vienmēr, šo lietu kārtību nemaina. Mani personīgi interesē, lai Latvijas lauki attīstītos, un, es domāju, tas sakrīt ar vairākuma interesēm. Ar ZZS mana saikne ir vairāk mentāla, nevis politiska, tāpēc arī šai partijai lauki ir prioritāte.
– Ko jūs runājāt ar Einaru Repši, kad tikāties maija sākumā? Viņš jums apliecināja arī kādas savas politiskās ambīcijas?
– Te jau droši vien visi iedomājušies nez kādas politiskās sazvērestības. Bet nekā tāda nav. Mēs 4. maijā satikāmies Saeimas namā. Savulaik abi divi ļoti aktīvi darbojāmies Augstākās Padomes Ekonomikas komisijā un sākām runāt par ekonomiskajiem jautājumiem, kas ir ļoti būtiski. Tā kā sarunāties Saeimas troksnī nebija iespējams, sarunu turpinājām Rīgas pilī. Tas varbūt liekas citiem neticami, bet Repše tiešām ar savu detalizēto iedziļināšanos dažādos jautājumos man stāstīja par nupat Nīderlandē pieņemto veselības aprūpes sistēmas reformu. Manuprāt, būtu lietderīgi, lai viņā ieklausītos kaut paša partijā.
Repšes politiskās ambīcijas nebija mūsu sarunas mērķis un saturs. Man tā bija vienkārši vērtīga saruna par valsts attīstības jautājumiem.
– Vai Latvijā var būt cits Ministru prezidents nekā Valdis Dombrovskis? Radies iespaids, ka viņš ir neaizvietojams. Jūs turat kādu pārīti potenciālo premjeru savā redzeslokā?
– Jā, protams. Manuprāt, Valsts prezidenta amatā, tāpat jebkurā citā amatā, ja tu neskaties uz nākotni, tad nav ceļa uz priekšu. Man ir laba iespēja tikties ar ļoti daudziem cilvēkiem, un man ir iespēja viņus novērtēt. Latvijā ir daudz cilvēku, kuri varbūt šobrīd nav zvaigznes politiskajā apritē, bet kuri vismaz pēdējā gada laikā ir profesionāli auguši. Latvijā nav nekāds potenciālo premjeru trūkums. Šādi cilvēki ir. Cits jautājums, ka premjera izvirzīšana lielā mērā ir atkarīga no politisko partiju vienošanās, nevis no prezidenta izvēles.
– Jums ir žēl, ka Saskaņas centrs nenonāca valdošajā koalīcijā? Šīs partijas radikalizācija referenduma laikā lielā mērā tomēr bija saistīta ar cerību zudumu iekļūt koalīcijā. Varbūt vajadzēja?
– Man līdz šai dienai nav skaidrs, kāpēc nenotika Zatlera Reformu partijas un SC vienošanās valdības izveides laikā. Pieņemu, ka tam bija objektīvs pamats, nevis atsevišķu cilvēku ambīcijas. Es gribu teikt, ka visiem vēl visi ceļi ir vaļā un tas ir atkarīgs no tā, cik saprātīgi viņi sevi parādīs nākotnē. Taču pēc būtības trešdaļa balsu parlamentā vēl neliecina, ka politiskajam spēkam būtu jābūt pie varas. Visu parādīs nākamās vēlēšanas, jo arī opozīcijā partija var parādīt, ko tā spēj un ko ne. Pirmais vērtējums jau sekos pašvaldību vēlēšanās nākamā gada pavasarī un pēc tam Eiroparlamenta vēlēšanās. Var teikt, ka priekšvēlēšanu maratons jau ir ieskrējies.
– Labas gribas manifests, ko jūs parakstījāt, – vai tagad var teikt, ka tas sevi attaisnoja? Vai tie palikuši tikai vārdi?
– Es gribētu teikt tā – ja neko nedara, nekas arī nenotiek. Paldies tiem cilvēkiem, kas pirmie atsaucās iniciatīvai, īpaši mācītājam Jurim Rubenim, kurš sagatavoja šo manifestu. Manuprāt, tā ir laba iniciatīva, ko ir parakstījuši ļoti dažādi cilvēki, un tam ir zināms turpinājums arī samierināšanās ceļā, kas ir sākts saistībā ar politiski un vēsturiski jutīgajiem datumiem 16. martu un 8. un 9. maiju. Iesākums ir labs – uzskatu, ka nesen notikusī abu pušu kara veterānu tikšanās Kara muzejā bija cilvēciski laba un apņemšanās, ka nākamgad Otrajā pasaules karā kritušo pieminēšana varētu notikt kopā, ir ļoti apsveicama. Es saprotu, ka daži politiķi ir uztraukti par šādu samierināšanās iespēju, jo konfrontācija ir bijusi viņiem maize, uz kuras ziest politisko sviestu.
Mana pārliecība ir, ka visi cilvēki Latvijā grib dzīvot labi un mierīgi. Piemēram, Labestības dienā parunājos ar cilvēkiem, kas vēlas ārstēt savus bērnus – un tas ir līdzvērtīgi – vai tas notiek Minhenē vai Sanktpēterburgā. Cilvēciskā līmenī nav problēmu, politiskā līmenī ir sakaitētāka atmosfēra.
– Jūs varat iedomāties situāciju, ka 16. martā jūs ejat pie Brīvības pieminekļa, bet 9. maijā – pie Uzvaras pieminekļa?
– Es baidos būt pareģis. Es plānoju tikšanos ar abu pušu veterānu organizācijām, jo būtu vēlreiz jāizrunā šo datumu nozīmība. 16. marts – tas tomēr ir Daugavas vanagu 1952. gadā Londonā pieņemtais atceres pasākuma datums. Tāpat arī 9. maiju sāka svinēt tikai no 1965. gada, Brežņeva varas gados. Kur un ko iet.... es tomēr abās pusēs karojošos, pirmkārt, uzskatu par cilvēkiem, kuru dzīves Otrais pasaules karš ir pamatīgi iedragājis, un viņi ir pelnījuši atbalstu un cilvēcīgu sapratni. Es domāju, ka primāri nepieciešama kopīgas valodas atrašana, nevis kaut kādu datumu kultivēšana. Jebkādas politikas taisīšana ap datumiem ir pats sliktākais, kas var būt, jo šeit jau sen ir noslaucīta vēsturiskā realitāte.
Rādīt reklāmu
