Par referendumu, attiecībām koalīcijā un norisēm partijā Neatkarīgās intervija ar Zatlera Reformu partijas (ZRP) Saeimas deputātu, Tautsaimniecības komisijas vadītāju Vjačeslavu Dombrovski.
– ZRP deputāti nepiepulcējās Nacionālās apvienības (NA), atsevišķu Vienotības un vienas ZZS deputātes iesniegumam Satversmes tiesā (ST) par referenduma apturēšanu. Politisku vai juridisku apsvērumu dēļ?
– Mums ir uz pleciem sava galva, savs viedoklis, kas dažreiz nesakrīt ar mūsu tuvāko sabiedroto viedokli.
– Bet kādi bija jūsu apsvērumi?
– Es šo referendumu interpretētu tā, ka 70–80% krievvalodīgo tas ir protests, starpetniskas spriedzes saasināšanās. No vienas puses, ir nožēlojami, ka Saskaņas centrs (SC) ir izvēlējies tādu instrumentu, lai mobilizētu savus vēlētājus vai izteikti pievērstu uzmanību starpetniskiem jautājumiem, no otras puses, neatbalstu dažu latviešu partiju spektra politiķu vēlmi nopelnīt īstermiņa politiskos punktus ar šo retoriku. Ļoti laba ilustrācija bija balsojums par referenduma nodošanu komisijai, kurā SC deputāti izgāja no zāles, bet partiju pārstāvji no tribīnes aicināja aizstāvēt latviešu valodu. Bet tas bija tā mazliet sirreāli, jo sanāk, ka to, cik latviešu valoda svarīga, viņi skaidroja mūsu partijas un citiem koalīcijas, ZZS deputātiem, kam tas nav jāskaidro. Bet NA mērķauditorija nav ne ZRP, ne ZZS deputāti. Šim dialogam vajadzētu būt starp SC un citām partijām. Bet, tā kā SC izgāja ārā no zāles, nebija nekāda dialoga, bet bija sacensība par to, kurš būs lielākais latvietis.
– Viedoklis ar Vienotību nesaskanēja arī jautājumā par valsts finansētas informatīvās kampaņas nepieciešamību. Jūsuprāt, tā būtībā būtu naudas izlietošana šo partiju PR?
– Mūsuprāt, tas būtu nepareizi ne tikai tāpēc, ka tas varētu būt PR, bet arī tāpēc, ka tas saasinātu starpetniskās attiecības un varbūt provocētu tālāku rīcību no otras puses. Jāņem vērā arī tas, ka drīz Krievijā būs prezidenta vēlēšanas un Vladimirs Putins mēģinās ieņemt prezidenta krēslu vēlreiz un uz diezgan ilgu laiku. Ir ļoti ticami, ka vismaz starpetniskais konflikts vienā no bijušajām Padomju Savienības valstīm viņam būtu ļoti izdevīgs. Ārējā ienaidnieka tēla radīšana un uzpūšana ir ļoti bieži izmantota metode.
Šis referendums tiek izmantots lielā mērā kā protests no krievvalodīgo puses.
– Vai šis protests, jūsuprāt, ir pamatots?
– Starpetniskā spriedze ir bijusi pēdējos gadus kopš neatkarības atjaunošanas. Bet tā ir bijusi klusāka nekā varētu būt. Tomēr visu pēdējo divdesmit gadu laikā neviena krievvalodīgo partija nekad nav bijusi valdošajā koalīcijā. Domāju, ka notikumi ap šīs koalīcijas veidošanu tomēr kārtīgi saasināja šo spriedzi, nepaņemot
SC koalīcijā. Tas par dažiem grādiem paaugstināja temperatūru – rezultātā notika ne īsti sprādziens, bet šis referenduma stāsts.
– Kas, jūsuprāt, šajos divdesmit gados ir darīts nepareizi, kāpēc šī spriedze krājusies?
– Nav tā, ka viena sabiedrības daļa ir pilnīgi balta un pūkaina un cita visā vainīga. No vienas puses, varu saprast latviešu neapmierinātību ar to, ka krievi nevēlas paskatīties savādāk uz vēsturi, ko viņiem lielā mērā iemācīja padomju skolās, kurā krievu cilvēks bija varonis, labais, kurā Latvija brīvprātīgi iestājās Padomju Savienībā un dzīvoja priecīgi. No otras puses, sākotnējais dalījums pilsoņos un nepilsoņos, kurš tomēr faktiski bija pēc etniska principa, vienai tautībai nepatīk. Gan latviešiem uz krieviem, gan krieviem uz latviešiem ir dziļi aizvainojumi, kuri netika risināti. Bija gan mēģinājumi, bet šodienas situācija tomēr liecina, ka tie nav mazināti.
– ZRP cits viedoklis bija arī par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu un bezvalstnieku bērniem, kas dzimuši Latvijā, kas arī atrunāts koalīcijas līgumā. Tas nozīmē, ka pārliecināt koalīcijas kolēģus par pretējo nebūs iespējams? Bloķēsieties ar opozīciju? Kā cerat šo jautājumu risināt?
– Es neteiktu tā kardināli, ka te nav vienošanās. Ir noteiktas domstarpības par detaļām, varbūt pat tehniskām, par kurām es, iespējams, nevaru spriest, jo tā nav mana kompetence. Domāju, ka kopumā koalīcijā ir vēlme vienkāršot šo procesu, bet mēs gribētu iet mazliet tālāk, cik tālu varbūt nevēlas citas partijas.
– ZRP vairākums atbalstīja ZZS iesniegto Satversmes grozījumu nodošanu komisijām, kas liedz tautas nobalsošanai nodot grozījumus Satversmē, «kas nav pieļaujams demokrātiskā sabiedrībā vai apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatus». Būtiska atšķirība?
– Nav tā gluži, ka mēs to atbalstījām. Bija brīvais balsojums. Sākotnēji mēs balsojām pret šā jautājuma iekļaušanu darba kārtībā. Vispirms jau tāpēc, ka par Satversmes jautājumiem Valsts prezidenta paspārnē darbojas konstitucionālo tiesību komisija, kas vētīs Satversmes grozīšanas nepieciešamību. Prātīgāk būtu vispirms sagaidīt tās viedokli. Tagad sanāk, ka visi kaut ko grib grozīt Satversmē, visi ir lielie Satversmes eksperti. Otrkārt, un te var būt vairāk mana personīgā pozīcija, runājot par konstitūcijām plašāk, domāju, ka ir tikai viena konstitūcija, kura var pretendēt uz to, ka tā pie mums nonāca no kādiem augstākiem spēkiem, – Bībele. Visas pārējās konstitūcijas ir cilvēku radītas, un ir loģiski, ka cilvēki tās arī var grozīt. Turklāt Satversmes 2. pants saka, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kas ir pilnībā tiesīga grozīt Satversmi.
– Jūsuprāt, tā ir tiesīga grozīt jebkuru punktu?
– Manuprāt, tomēr jā, jebkuru punktu. Man nešķiet loģiski, ka cilvēki, kurus tauta ievēlēja, tagad saka, ka viņi zina labāk nekā tauta, ko tā var vai nevar. Šāda demokrātijas izpratne man ir pilnīgi nepieņemama.
– Jūs jau esat paudis, ka nebalsosiet par Satversmes grozījumiem referendumā. Kāda būtu labāka pozīcija – nepiedalīties referendumā vai balsot pret? Neiešana arī var nozīmēt aktīvu pozīciju, jo ir noteikts kvorums un galvenais, ka netiek nodota balss par grozījumiem. Nedomājat, ka piedalīšanās referendumā un visa tā politiķu klaigāšana ir atsaukšanās provokācijai?
– Domāju tomēr, ka pareizāk būtu piedalīties un balsot pret. Varbūt arī daļa cilvēku, kas balsos par, cer uz krievu valodu kā otru valsts valodu, bet man tomēr ir aizdomas, ka lielai daļai šā referenduma atbalstītāju jautājums nav par valsts valodu, bet par protestu. Ir divas sabiedrības daļas, kas runā par dažādām lietām. Tāpēc pēc referenduma, kas, esmu pārliecināts, beigsies bez otras valsts valodas statusa piešķiršanas krievu valodai, stāsts nebeigsies kā tāds.
– Kāds varētu būt turpinājums?
– Tiek vākti paraksti vēl citam referendumam par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem. Baidos, ka fundamentālā problēma ir cita – starpetnisko attiecību saasināšanās.
– ST referendumu neapturēja, bet, ja tā lemtu pretēji, kādas kustības sabiedrībā, politikā un stabilitātē tas raisītu? Vai Vladimirs Lindermans, kā sola, būtu spējīgs izvest ielās plašas tautas masas? Ar ko tas varētu beigties?
– Domāju, ka sekas varētu būt diezgan smagas. Turklāt referendums pats par sevi nenoņems starpetnisko spriedzi, kas diemžēl aug. Ja ST referendumu apturētu, šīs spriedzes sprādziena varbūtība ievērojami augtu vai arī tas notiktu agrāk nekā tas varētu notikt citādi.
– Tagad, raugoties uz notiekošo, domājat, ka lēmums par SC neņemšanu valdībā bija pareizs vai otrādi – tas vēl vairāk pierāda to, ka ZRP nevajadzēja mainīt viedokli par koalīciju ar SC?
– Tas noteikti nebūs populāri, tomēr domāju, ka bija kļūda šajā situācijā viņus neņemt. Bet tā lielā mērā nebija mūsu izvēle, mums vienkārši nebija balsu, lai viņus paņemtu. Domāju, ka tādējādi mums būtu daudz civilizētākas attiecības starp sabiedrības latviešu un krievvalodīgo daļu. Pašreizējā sastāvā, būsim reāli, tuvāko trīs gadu laikā SC nevarēs ienākt koalīcijā.
Rādīt reklāmu
