17. novembris, Sestdiena
Vārda dienas: Hugo, Uga, Uģis
Sākuma lapa » Intervijas » 11. Saeimas kandidātu diskusija - Juris Vectirāns un Gunārs Rūsiņš
11. Saeimas kandidātu diskusija - Juris Vectirāns un Gunārs Rūsiņš
Autors: NRA.lv / 6. septembris 2011, 16:42
Sadarbībā ar Radio 101 FM Neatkarīgā turpina publicēt 11. Saeimas kandidātu diskusijas. Šajā reizē viens pret vienu sastopas divi iekšlietu un aizsardzības jomas speciālisti – Juris Vectirāns (Zaļo un zemnieku savienība) un Gunārs Rūsiņš (Zatlera Reformu partija). Jautājumus uzdod žurnālists Ivo Kiršblats.


– Jūs abi viens otru labi pazīstat. Izrādās, Rūsiņa kungs ir bijis ģenerāļa Vectirāna padotais.

Gunārs Rūsiņš: – Tieši tā.

– «Tieši tā» – tas skan kā armijā – «tieši tā», un ne «jā», ne «nē».

Kam ir jānotiek, lai divi tādi cilvēki, kuri savu dzīvi ir saistījuši ar militārām lietām, mestos iekšā vēlēšanās? Nav taču tā, ka šodien pamostos un nolemju, ka būšu deputāts. Vai tā ir tāda kā misijas paziņa, vai kas tas tāds ir?

Juris Vectirāns: – Šī doma man atnāca agrāk nekā, iespējams, Gunāram. Beidzot aktīvo dienestu, domāju, ko tālāk darīt tādu, lai varētu savai ģimenei palīdzēt, sev palīdzēt, valstij palīdzēt. Gadi atļauj. Nonācu pie domas, ka varētu darboties politikā.

– Jūs uzrunāja vai jūs pats meklējāt kādu partiju?

J.V.: – Patiesībā mani uzaicināja. Tas nebija vienkāršs ceļš. Esmu Zaļās partijas biedrs, un mēs esam Zaļo un zemnieku savienība. Es lepojos, ka esmu tur – kopā ar vienu no vecākajām Latvijas partijām.

– Jums ir skaidrs, kāda būs joma, kurā ko darīsiet?

J.V.: – Protams. Darbošos aizsardzības un iekšlietu sfērā, jo šīs lietas prasa ļoti lielu sakārtošanu.

– Rūsiņa kungs, kā jūs nokļuvāt politikā?

G.R.: – Esmu rezerves majors. Nekad neesmu bijis atdalīts no politiskās dzīves. Pirmsākumi ir 1991. gads, kad abi ar ģenerāli Vectirānu bijām iesaistīti barikāžu un augusta puča notikumos. Visu laiku esmu vērojis, kas notiek politikā.

– Un tagad esat Zatlera Reformu partijā?

G.R.: – Jā.

– Vai Zatlers jūs aicināja?

G.R.: – Nē, es pats atnācu, jo redzēju, ka šī ir tā partija, kura sāk no nulles, un Zatlera kungs ar savu rīkojumu Nr.2 mani iedrošināja nākt un palīdzēt, lai tauta izkultos no tās ķezas, kurā pašlaik atrodas.

– Vai jums ir vīzija par to, kā un ko vajag darīt?

G.R.: – Jā, vīzija man ir. Tāpat kā ģenerāļa kungs es mēģināšu runāt par aizsardzības jomu, iekšlietu jomu, arī par sociālajām garantijām šo jomu darbiniekiem.

– Cik mums vajadzīga Afganistāna un misijas pasaules karstajos punktos?

J.V.: – 1919.–1920. gadā Igaunijas armija nekaroja savā teritorijā – tā karoja Latvijā, savu brīvību tā izkaroja Latvijas teritorijā. Tātad šī stratēģija ir pareiza no daudziem aspektiem – mēs nekarojam savās mājās, mēs karojam, aizstāvamies globālās drošības interesēs un esam viena no globālās drošības sastāvdaļām. Turklāt ļoti uzticama un pietiekami labi sagatavota.

– Tātad misija Afganistānā ir vajadzīga?

J.V.: – Jā, tik ilgi, cik būs nepieciešams. Mēs darīsim visu, lai tiktu no turienes ārā, jo, kā 19. gadsimtā teica prūšu ģenerālis Kārlis Filips Gotlībs fon Klauzevics, karavīri karu nesāk, karavīri karu beidz.

– Karš tik drīz nebeigsies. Ko Latvijas karavīrs tur var mainīt?

G.R.: – Man bija lemts tur būt pašā sākumā, 1979. gadā, kad ieveda PSRS karaspēks savus karavīrus Afganistānā. Atrados tur pusotru gadu. Paldies dievam, veiksmīgi atgriezos – ne gluži sveikā, bet ar ievainojumu.

Tas bija jau 2001. gadā, kad sākās Afganistānas misija, es izteicu savas prognozes, ka šī misija nebūs mazāk par 10 gadiem. Nupat jau ir vairāk par 10 gadiem. Kas attiecas uz to, vajag vai nevajag, tad, ja jau mēs tur esam, tad ir vajadzīgs. Bet vajadzēja Osamu bin Ladenu meklēt ar kādām tehniskām ierīcēm, nevis ar mūsu fizisku atrašanos uz Afganistānas zemes.

Cik ātri izvedīsim karavīrus, to rādīs visa operācija, kas pašlaik turpinās. Piekrītu, ka jādara viss, lai izvestu karavīrus no turienes ātrāk. Bet to varēs darīt tad, kad būs iestājies miers un tauta jutīsies droša. Lai nebūtu tā, kā pagājušajā reizē, kad krievu karaspēks pameta Afganistānu un tur sākās pilsoņu karš.

– Vai mūsu karavī- ri karstajos punktos ir nodrošināti tāpat kā amerikāņi, franči, dāņi, vācieši?

J.V.: – Atalgojuma ziņā mēs nevaram salīdzināt mūsu un amerikāņu karavīra atalgojumu.

– Pienākumi ir tie paši.

J.V.: – Pienākumi ir tie paši, bet ASV ir superlielvalsts, mēs esam jauna dalībvalsts NATO aliansē, un līdzekļi mums ir tādi, kādi ir. Protams, darīsim visu, lai šie līdzekļi tiktu palielināti. Majors Rūsiņš, mans sens dienesta biedrs un uzticams Latvijas karavīrs, darbosies šajā jomā, un arī es darbošos, lai tās lietas uzlabotu.

Tehniskais nodrošinājums ir viduvējs – ir, varētu teikt, labs, bet nu teicams ir amerikāņiem.

– Bet principā gan ZZS, gan ZRP ir par to, ka mūsu karavīriem tur ir jāpaliek un jākaro?

J.V.: – Ne es, ne Gunārs tā neteica. Ne jau tikai ar militārām operācijām viss atrisināms. Jādara viss, cik iespējams, jāiesaistās valstīm, lai atjaunotu šīs valsts ekonomiku, padarītu stabilākus tās politiskos procesus, lai tās dažādās ciltis, dažādās tautas ar diezgan atšķirīgām mentalitātēm spētu vienoties dzīvot vienā valstī. Un mums pēc iespējas ātrāk jāiet no turienes laukā. Jebkurš karš pēc iespējas ātrāk jāizbeidz, bet tas nav jādara jebkuriem līdzekļiem. Jāiet laukā no sakārtotas vides, jāsniedz cita palīdzība, militārā palīdzība ir tikai viens no veidiem.

– Šajās dienās Vašingtonā speciāli izveidota komisija konstatējusi, ka šajos gados, kamēr notiek misijas Afganistānā un Irākā, nelietderīgi izsaimniekoti apmēram 60 miljardi latu.

J.V.: – Kad lieto vārdu «izsaimniekoti», tas nozīmē, ka izlaupīti, nozagti. Šie miljardi bija ļoti vajadzīgi Afganistānas un Irākas tautām, un mūsu cilvēki būtu, iespējams, ātrāk tikuši ārā no turienes. Jādomā, ka šī komisija, kas tādu paziņojumu ir sniegusi, spēs arī to visu pierādīt.

G.R.: – Ja reiz ir izveidota komisija, tad noteikti tai ir doti savi uzdevumi, un, ja būtu tie 60 miljardi, kas tiek minēti, Afganistānas tautai ekonomiskie rādītāji būtu augstā līmenī.

Nevaram spriest par to, ko dara ģenerāļi NATO mītnē, bet mēs ar Vectirāna kungu gribam iesaistīties darbā tepat Latvijā, lai zinātu, kur mūsu nodokļu maksātāju nauda nonāk, kur tiek tērēta. Lai saviem vēlētājiem varētu atskaitīties. Es saprotu, ka mūsu nauda nonāk kopējā kasē – kopā ar NATO spēkiem arī mēs esam savu naudu ielikuši šajos 60 miljardos. Tāpēc mums ir jāzina, cik šīs naudas ir bijis un vai tās maksāšana ir attaisnojusies.

J.V.: – Es domāju, ka šī nav militāro misiju nauda.

– Tur ir dažādas programmas, bet viss ir ciešā saistībā.

J.V.: – Te gan jāņem vērā, ka ir skaitļi. Un ar skaitļiem var manipulēt dažādos nolūkos – politiskos, pret personām vēršoties dažādās kampaņās. Var jau būt, ka šie skaitļi ir izšauti, vēl nav apstiprināti, bet ar tiem jau strādā.

G.R.: – Kur vislabāk norakstīt naudu, kā kara zonā, kuru neviens nevar pārbaudīt? Tā tas vienmēr ir bijis, ka karš ir viens no visizdevīgākajiem biznesiem. Tiklīdz sākas runas par NATO karavīru izvešanu, sākas diversijas, jo ir spēki, kas saprot, ka, tiklīdz izvedīs ārzemju karaspēku, nebūs kas viņus atbalsta. Izdevīgi no vienas un no otras puses.

– Jautājumi, ko uzdevis radio klausītājs Matīss: «Kā izskaidrosit to, ka viens cilvēks var būt vienlaikus vairākos ministru amatos? Vai nenotiek partiju tirgošanās par amatiem? Kā ir ar atbildību par solīto? Vai nevajadzētu ieviest tādu sistēmu, ka, ja solījumi netiek pildīti, tad jāatlaiž no amata uz visiem laikiem?»

Acīmredzot pirmais jautājums ir par Ģirtu Valdi Kristovski, kurš vada vairākas ministrijas.

J.V.: – Viens no politiskā procesa jautājumiem ir amati. Partija cenšas pārņemt svarīgas jomas...

– Vai Kristovskis ir labs ārlietu ministrs?

J.V.: – Kristovskis bija labs aizsardzības ministrs. Par viņu kā ārlietu ministru ir grūti ko teikt, jo pārāk maz laika viņš šajā amatā ir vadījis.

G.R.: – Uzskatu, ka katram jābūt speciālistam savā jomā. Un, ja viņš reiz ir sācis ministra darbu vienā jomā un atkal šī partija nonāk pie varas, un ir visas iespējas atkal ieņemt to pašu amatu, tad vajadzēja strādāt jomā, kuru vislabāk pārzina.

Mūsu partijā ir daudz cilvēku, kas ir beiguši dažādas mācību iestādes ārzemēs, un viens no mūsu uzstādījumiem ir, lai nebūtu amatos bijušie politiķi.

– Politiskā atbildība. Ģenerāļa kungs, kā jums šķiet, vai vajadzētu kaut ko mainīt sistēmā?

J.V.: – Politiskā atbildība? Man šis termins vienmēr ir šķitis dīvains. Es zinu citu atbildību – atbildību karavīru priekšā, uzdevuma priekšā. Tā ir cita atbildība. Tā ir arī ļoti stingri noteikta likumos – tur neko daudz nevar no atbildības izvairīties. Politiskā atbildība ir viens no demokrātiskas sabiedrības elementiem – vēlētāji novērtē, kā deputāts strādājis četrus, trīs gadus, gadu, un tad vai nu ievēlē vai neievēlē. Politiskā atbildība nav tiesiskā atbildība, tā vairāk ir morālā atbildība.

– Bet morālā atbildība ir stiepjams jēdziens.

J.V.: – Ar morālo atbildību nav problēmu – ir vai nu morāla darbība, vai amorāla. Tā ir skaidra lieta.

– Vai Zatlera Reformu partijai ir kādi ierosinājumi kaut ko mainīt?

G.R..: – Ierosinājumi tādā plāksnē, ka, lai nepazūd saikne ar vēlētājiem. Lai Saeimas kārtības rullī ierakstītās piektdienas, kad jārīko tikšanās ar vēlētājiem, lai tās nebūtu tikai uz papīra.

– Jūs ticat, ka to izdosies piepildīt?

G.R: – Es domāju, ka jā. Mūsu partijā ir pietiekami enerģiski cilvēki, lai izmantotu piektdienas nevis rušinoties savā dārziņā, bet brauktu pie vēlētājiem.

J. V.: – Mums ar majoru Rūsiņu laikam vajadzētu mazāk lietot savas militārās pakāpes, jo neesam vairs aktīvajā dienestā. Mēs iesaistāmies politikā. Un ne jau tikai Zatlera partija tagad nāks un visu darīs. Viņa jau meklēs kompanjonus, sadarbības partnerus un strādās kopā. Pirms vēlēšanām ir asāki izteicieni, bet pēc vēlēšanām noteikti būs kompromisu meklēšana un aktīvs darbs. Man patīk, ka nāk jauns spēks iekšā, nāk jauni spēki, jauni cilvēki – katrā partijā ir jauni cilvēki. Un šeit vesela partija nāk ar jauniem cilvēkiem. Jāstrādā visiem Latvijas labā. Un jāprasa no jaunajiem vēl vairāk nekā no vecajiem.

G.R.: – Es nedomāju, ka mums būtu jāiet nost no šī te militārā. Domāju, ka gan politikā, gan Ministru kabinetā jābūt militārai disciplīnai.

– Slinkos ministrus ielikt virssardzē?

G.R.: – Nu kaut vai. Ja ministrs nepilda solījumus, atvēlēt viņam vietu, kur pasēdēt un padomāt.

J.V.: – Gunārs vienmēr ir izcēlies ar tādiem skaudriem formulējumiem.

– Vai Zemessardzei vajadzētu tādas pilnvaras, kādas bija deviņdesmito gadu sākumā, kad varēja braukt patrulēt un uz robežām kaut ko darīt?

J.V.: – Apsveicu Zemessardzi ar 20 gadu jubileju! Tas ir Latvijas valstij uzticams spēks, kas tāds ir bijis kopš izveidošanas brīža. Zemessargi tāpat kā mēs, 1. policijas bataljons, daudzi nāca no īpašajām brīvprātīgo vienībām. Zemessardze bija vajadzīga un būs vajadzīga, jo tas ir stabilizējošs spēks, aktīva rezerve bruņotajiem spēkiem. Tā ne tikai pilda atbalsta funkcijas – nodrošina infrastruktūras darbību, bet arī veic civilās aizsardzības uzdevumus. Pēc ZZS ierosinājuma tai klāt nāk arī palīgpolicijas funkcijas.

– Tad jūs, ZZS, esat par atbalstu Zemessardzei?

J.V.: – Tikai par atbalstu. Tie visi ir mūsu cilvēki, tur nav pat ko runāt.

G.R.: – Mēs arī atbalstām Zemessardzi. Nav tā, ka Zemessardze pašlaik būtu panīkusi. Pašlaik Zemessardzē ir 8000 cilvēku, jaunieši ir iesaistījušies šajā kustībā, par spīti tam, ka viņiem ir savi darbi, jānodrošina ģimene, viņi nāk uz mācībām.

Jāstrādā ar jaunatni jau no paša sākuma. Mēs ar Vectirāna kungu braukājam pa skolām un organizējam ierindas skates, lai jaunatnei būtu militārā stāja. Jāpadomā par to, ka skolās vajadzētu vismaz reizi nedēļā ieviest militārās mācības. Nepiesaistot skolotājus, bet balstoties uz bruņotajiem spēkiem. Tāpat kā policija nodarbojas ar ceļu satiksmes noteikumu mācīšanu, tā arī armijai vajadzētu ieviest pirmatnējo militāro apmācību. Nesen Norvēģijā bija terora akts, kurā gāja bojā daudz cilvēku – aizgāja bojā tāpēc, ka nezināja, kā rīkoties. Bijuši pāris jaunieši, kas saskārušies ar militāro jomu un kuri palīdzēja līdzbiedriem paglābties.

Ir gadījumi, kad notiek ķīmiskās katastrofas un cilvēki nezina, ko darīt. Jāpanāk tas, lai individuālās gāzmaskas izsniegtu cilvēkiem dzīvesvietās.

– Īsti nespēju iedomāties, kā tas iespējams.

G.R.: – Tas ir iespējams. Anglijā ir kadetu mācības – reizi nedēļā skolēni mācās, sākot no ieroča izjaukšanas un salikšanas un beidzot ar militāriem terminiem, militārām pakāpēm. Pie mums, ja pavaicā padsmitniekam, kāda militārā pakāpe ir, ja karavīrs nēsā tos vai citus uzplečus, viņi nezina, jauc policistus ar kareivjiem, ar apsardzes struktūru cilvēkiem.

– Notiek ņemšanās ar Policijas akadēmiju, Aizsardzības akadēmiju. Vienu likvidēja, otrai kaut ko pievienoja, un tādā garā.

J.V.: – Man šķiet, tā bija ļoti liela kļūda likvidēt Policijas akadēmiju. Iekšlietu sistēma ir ļoti svarīga – tā ir iekšējā drošība, kārtība. Katrā nozarē jābūt augstākajai mācību iestādei, kas sagatavo speciālistus, veic pētniecības, zinātnisko darbu. Tagad tas ir izdarīts dīvaini – funkcijas nodotas Latvijas Universitātei, ka ir civila mācību iestāde. Universitātei ar to nebija jānodarbojas. Policijas akadēmija bija speciāla mācību iestāde. Nezinu, kāpēc tā bija jālikvidē, man šķiet, tas tika izdarīts nevajadzīgu ambīciju dēļ.

– Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis teica, ka visi, kas aiziet no policijas, aizbrauc uz ārzemēm.

J.V.: – Es Ķuža kungu ļoti augstu vērtēju, viņš ir augstākās klases profesionālis...

G.R.: – Jāveic reformas izglītības sistēmā. Vajag izveidot tādu kā drošības akadēmiju, no kuras tālāk cilvēki izvēlētos, uz kurieni iet – uz armiju vai policiju. Tagad ir tā, ka Aizsardzības akadēmijā atnāk cilvēks ar augstāko izglītību, kurš iepriekš ar militāro jomu nav saskāries, un viņam ir gada kurss – viņš gada laikā iegūst to pašu izglītību, ko cilvēks, kas ir atnācis ar vidējo izglītību un četros gados ieguvis militāro izglītību. Šeit ir divas pavisam kopā nesaliekamas lietas. Pa vienu gadu nevar iegūt militāro disciplīnu un stāju, vienā gadā var iegūt tikai kaut kādu diplomu. Par virsnieku viņš varbūt kļūs, varbūt nekļūs.

Ja cilvēkam ir forma, viņam ir jābūt likuma sargam jebkurā gadījumā. Bet tagad ir tā, ka, ja karavīrs redz, ka uz ielas notiek kas nelāgs, viņš baidās iesaistīties, jo likums būs pret viņu.

J.V.: – Bet demokrātiskā iekārtā karavīrs nevar būt policists. Karavīri iesaistās tikai tad, ja ir ārkārtas situācija.


Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats