Finanšu rēbuss, kas skāris Eiropas Savienību, ir saistīts ar Lielbritānijas izstāšanos. Lai 2021.-2027. gada periodā dzīvotu tāpat kā līdz šim, nepieciešami ir vairāk nekā 1,3 triljoni eiro. Tas ir 1324 miljardi jeb 1,3% no Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālā kopienākuma.

Bet ir tikai 1,1 triljons. Varbūt sarunās ar Lielbritāniju Eiropas Savienībai izdosies izspiest ko vairāk apmaiņā pret pieeju vienotajam tirgum, tomēr tas tāpat būs daudz par maz, lai izpildītu visas Eiropas Parlamenta vēlmes. Šādā situācijā, analoģijās runājot - vai nu jāpaceļ cena kafijai, vai arī jāatsakās no tās dzeršanas. Taču parlaments nepiekrīt nedz vienam, nedz otram risinājumam. Tas vienkārši pieprasa tērēt ar vēl lielāku vērienu, un pagaidām nav skaidrs, kā lēmuma pieņemšanas trialogā tiks pie sakarīga risinājuma. Jo budžets jāapstiprina Eiropas Komisijai, kas ir ES izpildvara, tad Eiropas Parlamentam, kas iemieso ES vēlētāju gribu, un visbeidzot ES Padomei, kas pārstāv maka turētājus - dalībvalstis.

Aizejošā Latvijas valdība ir noformulējusi Latvijas pozīciju attiecībā uz jauno ES budžetu. Beidzot ir atzīts, ka uz labklājības izlīdzināšanu vērstā kohēzijas politika ir prioritāra un svarīgāka nekā turīgo lauksaimniecības uzņēmēju apdāvināšana.

Šīs nedēļas sesijā parlaments pirmajā sarunu aplī pauž noraidošu attieksmi pret nākamo daudzgadu budžeta projektu. Vienā teikumā to formulēja ziņojuma referents Jans Olbrihts: «Šāda apmēra budžets mums neļaus izpildīt savus uzdevumus un piepildīt mērķus.» Parlaments nepiekrīt, ka finansējums jauniem uzdevumiem tiek iegūts, samazinot līdzšinējo programmu finansējumu. Tātad kohēzijas un lauksaimniecības izdevumi jāsaglabā esošajā līmenī, bet jaunās politikas jāfinansē lielākā apmērā - uzņēmējdarbība, zinātne, transporta infrastruktūra, drošība, izglītība, enerģētika. Un arī tādas, kam ar racionāliem apsvērumiem mazāks sakars - ļoti liels uzsvars tiek likts uz dažādām zaļināšanas programmām un cīņu ar klimata pārmaiņām. Tāpat parlaments mēģina iestrādāt budžetā vismaz zemtekstu līmenī tādas politikas, par ko dalībvalstīs nav vienprātības. Piemēram, aktualizējot it kā pastāvošo dzimumu līdztiesības problemātiku. Parlamenta ziņojumā iekļauts sekojošs kalambūrs: «Šī transversālā perspektīva bieži vien ir novedusi pie tā, ka dzimumspecifiskiem pasākumiem tiek piešķirts zemāks atbalsts, nemaz nerunājot par dzimumu līdztiesības rādītāju trūkumu, turklāt tās dēļ ir gandrīz neiespējami aplēst summas, kas tiek piešķirtas dzimumu līdztiesības jautājumiem.» Visticamākais, pamatojoties uz šo teikumu, attiecīgā profila organizācijas jau gatavojas apgūt prāvu daudzumu ES nodokļu maksātāju naudas, jo visu politiku finansēšanā parlaments pieprasa ņemt vērā «dzimuma perspektīvu». Taču no Latvijas viedokļa šis nebūt nav tas svarīgākais jautājums.

Aizejošā Latvijas valdība ir noformulējusi Latvijas pozīciju attiecībā uz jauno ES budžetu. Beidzot ir atzīts, ka uz labklājības izlīdzināšanu vērstā kohēzijas politika ir prioritāra un svarīgāka nekā turīgo lauksaimniecības uzņēmēju apdāvināšana. Arī vakar Eiroparlamenta debatēs vairāki runātāji uzsvēra, ka 30% no visa milzīgā ES budžeta atvēlēt lauksaimniecībai ir neloģiski - 60 miljardus eiro gadā. Eiropu neapdraud nedz bads, nedz pārtikas trūkums. Latvijas augstākā līmeņa prioritātēs tiešmaksājumu tālāka paaugstināšana vairs neparādās, tikai finansējums lauksaimniecības nozares krīžu risināšanai jānorezervē - ja nu sauss vai slapjš, auksts vai karsts.

Eiroparlamentārietis Roberts Zīle uzskata, ka Latvija rīkojas stratēģiski pareizi. Prioritātei jābūt vienai, un mūsu gadījumā tā ir kohēzija - to nedrīkst samazināt. Savukārt, dalot lauksaimniecības finansējumu, mūs tāpat nevar apiet. Bet tas, ka lauksaimniecības finansējums nākamajā septiņgadē mazināsies, tas ir neizbēgami - naudu vajag pētniecībai, vajag inovācijām. No Latvijas viedokļa tas gan nav viennozīmīgi pozitīvi vērtējams, jo lauksaimniecības dāvanas pieņemt ir vienkāršāk nekā apgūt zinātnei un pētniecībai atvēlētos līdzekļus.

Attiecībā uz naudas pieejamību - citā ieskatā ir eiroparlamentāriete Inese Vaidere. Viņa neuzskata, ka savienība būtu kādās lielās naudas grūtībās nonākusi, vienkārši jāizdara tas, par ko jau vairākus gadus tiek tikai runāts. Proti, jāievieš tā dēvētais digitālais nodoklis - lai lielās interneta korporācijas godīgi samaksā ES pilsoņiem par viņu datu digitālu ekspluatēšanu. Un otrkārt, jāpalielina dalībvalstu iemaksas. Latvijai tas būtu ļoti izdevīgi, jo viens iemaksāts eiro atgriežas četrkārtīgi. Pagaidām gan ne visas no lielajām valstīm piekrīt: Vācija, Francija - par; Austrija, Nīderlande, Zviedrija - pret.

Maz ticams, ka Latvija var diži ietekmēt šos viedokļus. Taču par kohēzijas līdzekļiem gan ir jāpacīnās, jo šobrīd tie draud aizceļot par labu dienvidu valstīm - uz Itāliju, Grieķiju un Spāniju. Kā skaidro I. Vaidere, dienvidnieki apelē pie augstā bezdarba un migrācijas. Uz Eiropas Komisiju piestaigā šo valstu vadītāji, ministri, lobisti - viņiem pienākoties vairāk. Kaut gan IKP viņu valstīs ir virs ES vidējā un publiskā infrastruktūra ievērojami labāka nekā citur. Taču arī Latvijai ir spēcīgs arguments - mūsu bezdarba rādītāji būtu nesalīdzināmi dramatiskāki, ja bezdarbniekos ieskaitītu visus, kuri darba meklējumos pametuši valsti. To nav jākautrējas atgādināt pie katras izdevības.

Katra ES daudzgadu budžeta veidošanā ir bijis tā, ka parlaments grib vairāk, komisija reālistiskāk, bet padome mazāk. Un ir skaidrs, ka šī vēl nebūt nav septiņgades budžeta projekta beigu versija. R. Zīle - spriež, ka diezin vai dalībvalstis atļaus pieņemt budžetu populismā slīkstošajam aizejošajam parlamentam. Tikmēr Eiropas Komisija strādā, rēķinoties ar iepriekšējo vienošanos ar parlamentu, ka budžets jāapstiprina līdz šī sasaukuma beigām. Pretējā gadījumā, kā Neatkarīgajai vakar paskaidroja viceprezidents Valdis Dombrovskis kohēzijas valstu finansējumā uz veselu gadu atkal var iestāties pārrāvums, un tas negatīvi ietekmētu valstu ekonomiku. Tostarp arī Latvijas tautsaimniecību.